Kurzemes Vārds

14:41 Piektdiena, 15. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ceļojums

Dziesmu svētki vācu gaumē jeb Pasaules rokzvaigznes Šēseles pļavās

Emīls Dreiblats

Vasaru pamatoti dēvē par festivālu laiku – tieši šajā gadalaikā gan pašu mājās, gan plašajā pasaulē notiek mūzikas sarīkojumi, kas pulcē klausītāju tūkstošus un apmierina visdažādākās vēlmes. Tiesa, Liepājā un Latvijā festivāli krasi atšķiras no citviet Eiropā rīkotajiem, galvenokārt mūzikas kvalitātes un auditorijas apjoma ziņā, un tas arī saprotams – pārāk maza tā mūsu tēvu zeme un tās iedzīvotāju interese, lai atmaksātos uz šejieni aicināt pasaules mēroga rokzvaigznes. Tikmēr no jūnija līdz augustam dažādās Eiropas valstīs cits pēc cita tiek rīkoti vērienīgi festivāli, kuru dalībnieku sastāvs liek ietrīcēties gandrīz vai katra melomāna sirsniņai. Tādēļ arī šo rindu autors saņēma dūšu un devās palūkot, kā tad rokmūzikas svētki tiek svinēti, piemēram, Vāczemē.

Šogad jau astoto reizi pēc kārtas Šēselē – nelielā pilsētiņā, kas atrodas aptuveni pusceļā starp Brēmeni un Hamburgu, – trīs dienu garumā norisinājās festivāls "Hurricane", pulcējot vairāk nekā 70 pazīstamu un mazāk pazīstamu grupu. Ieejas biļete uz visām trim festivāla dienām maksāja 79 eiro, un cenā ietilpa arī vieta telšu pilsētiņā. Šķiet, uzreiz jāpaskaidro, ka šāda mēroga festivāli nenotiek kādā pilsētas estrādē vai stadionā, bet gan gluži parastās pļavās, labu gabalu nostāk no apdzīvotām vietām. Līdz ar to visi 40 tūkstoši festivāla apmeklētāju naktis pavadīja teltīs un, civilizācijas netraucēti, varēja baudīt muzikālos labumus.

Labāk dubļi, nekā putekļi

Festivāls "Hurricane" savu vietu atradis bijušajā spīdveja stadionā, jo gluži saprotamu iemeslu dēļ parasts stadions vienkārši nespētu uzņemt tādas ļaužu masas. Telšu pilsētiņa un dažādas citas aktivitātes festivāla teritorijā sāka darboties jau dienu pirms muzikālo kaislību sākuma, un arī mūsu delegācija Šēseles apkārtnes pļavās ieradās laikus, iekārtojot nometni ar sarkanbaltsarkano karogu vidū, kas citiem mūzikas mīļotājiem no Latvijas jau pa gabalu ļāva sazīmēt savējo atrašanās vietu.

Laika apstākļi bija gana daudzveidīgi, un ar dažu stundu intervālu saulains un pat karsts laiks mijās ar mākoņainu un lietainu, reizēm ierūcoties arī Pērkontēvam. Tādējādi zaļajā pļavā jau nākamajā rītā bija iestaigātas pamatīgas dubļu takas, kas gan nemazināja kopējo pozitīvo gaisotni, turklāt pieredzes bagātākie festivālu apmeklētāji zināja teikt, ka karstā un sausā laikā neērtības būtu daudz nepatīkamākas, galvenokārt putekļu dēļ. Stadionā iemītās dubļu takas operatīvi tika neitralizētas, liekot lietā skaidas, tomēr, atzīšos, pēc atgriešanās mājās uz visiem laikiem šķīros gan no festivāla aktivitātes izturējušajām kedām, gan biksēm.

Festivāla "Hurricane" apmeklētāji izvilka pilno lozi

Muzikālās aktivitātes norisinājās uz divām skatuvēm – uz vienas uzstājās pazīstamākās grupas un izpildītāji, uz otras – tie, kuriem viss vēl priekšā, bet kuri jau paguvuši sevi apliecināt kā pasaules klases mūziķus. Pirmā vakara pirmā nagla bija nesen reanimēta grupa "Pixies", kuras spēlēt prieku un snieguma kvalitāti var tikai apskaust. Droši vien neviens no mūspusē dzirdētajiem veterāniem ne tuvu nespētu sacensties ar gludi skūtajiem, nu jau apaļvēderainajiem rokeriem...

Ne to spožāko sniegumu parādīja pēdējās desmitgades britu slavenības no grupas "Placebo", ko laika un slavas pārbaudījumi jau sāk nogurdināt. No agrāko gadu ekspresīvā un dzīvā roka šoreiz bija vienīgi pablāva ēna, un pat ekstravagantais solists un ģitārists Braiens Molko, šķita, nejūtas īsti savā ādā.

Un tad jau pavisam drīz klāt bija vakara un, ja aizsteidzas priekšā notikumiem, arī visa festivāla kulminācija – uz skatuves kāpa Deivids Bovijs un lika tūkstošgalvainajam pūlim atcerēties gandrīz vai visus savas daiļrades spilgtākos brīžus. Īpašas emocijas publikā raisīja Bovija un viņa ilggadējās basģitāristes kopīgi izpildītais skaņdarbs "Under Pressure", kura oriģinālierakstā skan Fredija Merkūrija balss. Bovija koncertā netrūka ne labi zināmu skaņdarbu, nedz arī dziesmu, kuras labākajā gadījumā pazītu vienīgi skrupulozākie šā mūziķa diskogrāfijas pētnieki.

Koncerta pirmo pusi Bovijs nodziedāja, tērpies stilizētā mežģīņu frakā, bet tad, paskaidrojis, ka baidās sasaldēties, ietērpās gluži parastā džemperī ar kapuci, tādējādi lieku reizi apliecinot, ka arī visi lielie mākslinieki cilvēki vien ir. Šī etīde ar apģērbu gan nekādā veidā neietekmēja viņa muzikālo sniegumu, un par koncerta kulmināciju kļuva dziesma "Man Who Sold The World", turklāt, to pieteikdams, mūziķis paironizēja, ka "šo kompozīciju esat dzirdējuši daudzās versijās, bet šis, lūk, būs oriģināls". Un bija jau ar'!

Jāatzīmē, ka festivāla "Hurricane" apmeklētājiem gauži paveicās, jo jau iepriekšējā koncertā Prāgā 57 gadus vecais Bovijs sūdzējies par sāpošu nervu plecā un programmu līdz galam tā arī nav nospēlējis. Pēc uzstāšanās Šēselē viņu nogādāja slimnīcā, un veselības problēmu dēļ pagaidām atcelti visi paredzētie koncerti.

Depresīvie joprojām formā

Otrajā dienā garastāvokli pamaitāja nerimstošais lietus, bet, kā jau tas dažkārt mēdz gadīties, brīdī, kad šķita, ka sliktāk jau vairs nevar būt, pēkšņi caur mākoņiem izlauzās kautrīgs saules stars, un vēl pēc pusstundas salijušos festivāla apmeklētājus un viņu mantas žāvēja draisks Vāczemes vējiņš. Jāatzīmē, ka laika apstākļi šajā Ziemeļvācijas reģionā ir patiesi neprognozējami. Un festivāla pēdējā vakarā pārliecinājos, ka jēdziens pērkons no skaidrām debesīm nebūt nav tukšas ļaužu valodas – nepagāja ne pusstunda, un zvaigžņu vietā kempinga teritoriju izgaismoja efektīgi zibens uzplaiksnījumi.

Satiksmes sarežģījumu dēļ uz festivālu tā arī nevarēja ierasties grupa "Snow Patrol", un par dienas pirmās puses spilgtāko momentu kļuva leģendāro britpopa pārstāvju, grupas "Blur" ģitārista Greiema Koksona soloprojekta uzstāšanās – tā vien likās, ka idejas, kuras nevarēja realizēt piegludinātā "Blur" ietvaros, tagad tā vien laužas ārā no Koksona ģitāras stīgām un balss saitēm.

Vakarpusē publikas rindās arvien biežāk varēja manīt ar tonētām acīm, krāsotām lūpām un melniem, uzkasītiem matiem rotātus vīrus un jaunekļus, un tas rādīja, ka vairs nav aiz kalniem tas brīdis, kad uz skatuves kāps postpankroka leģenda – grupa "The Cure". Pirms tam vēl uzspīdēja triphopa dzelzs lēdija "PJ Harvey", un tad jau klāt bija Roberts Smits ar savu drūmo kompāniju.

Nevienas gaišas nots – tā pāris vārdos var raksturot grupas "The Cure" uzstāšanos. Šās grupas daiļrades pazinējiem daudzko varētu izteikt fakts, ka šo rindu autoram līksmākās no visas pusotru stundu garās programmas šķita dziesmas "Pictures Of You" un "Lovesong" – pēc tā aptuveni var spriest, kādas noskaņas valdīja R.Smita un viņa domubiedru uzstāšanās laikā. Neskatoties uz depresīvo nokrāsu, grupa "The Cure" apliecināja, ka pašlaik ir teicamā formā un gatava drīzumā paredzētajai koncertturnejai ASV.

Pēdējā dienā uzstājās galvenokārt vietējās grupas, kuras publika atbalstīja gana čakli, bet no tālāku ceļu līdz Šēselei mērojušajiem māksliniekiem jāizceļ reperi "Cypress Hill", kā arī vācu jaunās zvaigznes "Die Fantastischen Vier".

Lai līksmotu, nav jāgaida tumsa

Būtiska atšķirība starp rietumvalstīs un Latvijas ārēs notiekošajiem festivāliem ir to norises laiks. Mūspusē pierasts, ka dienas gaismā nekāda īpaša jautrība un mūzikas cienītāju aktivitāte nav vērojama un īstā rosība sākas labākajā gadījumā ap saules rietu. Savukārt mūziķi, kuru uzstāšanos organizētāji iekļāvuši programmas sākuma daļā, šajā sakarībā nereti pauž savu neapmierinātību, to argumentējot ar publikas kūtrumu koncertu sākumos.

Tikmēr festivālā "Hurricane" pašā dienvidū saules pielietajā stadionā bez pretenzijām uzstājās Geiems Koksons un pazīstamā grupa "The (International) Noise Conspiracy", kura, piedaloties jebkurā Latvijā notiekošā muzikālā sarīkojumā, pie spēlēšanas tiktu labākajā gadījumā ap pusnakti. Tādas nu reiz ir tās atšķirības mentalitātē: lai līksmotu, paustu savas emocijas un baudītu mūziku, brīvajiem Eiropas pilsoņiem nav jāsagaida tumsa. Protams, arī Šēseles spīdveja stadions pusdienlaikā nebija tik pārpildīts kā Deivida Bovija vai grupas "The Cure" uzstāšanās laikā, tomēr nevienai no grupām par auditorijas trūkumu jāsūdzas nebija. Jāatzīmē, ka arī izpratne par to, kad koncertam būtu jābeidzas, ir atšķirīga – pie mums šajā gadalaikā parasti pieņemts līksmot un dejas virpulī griezties (vismaz) līdz pat rīta gaismai, kamēr festivālā "Hurricane" sestdienas nakts koncerts beidzās pirms pulksten trijiem.

Tualetes nav problēma

Vēl viena parādība, kas dūrās acīs, trīsarpus dienas klejojot pa Šēseles apkārtnes pļavām, bija veiksmīgi atrisinātais tualešu jautājums. Nemaz nerunājot par civilizētās valstīs vispār pieņemto faktu, ka šādos masu sarīkojumos par dabisko vajadzību kārtošanu tam paredzētās vietās nauda netiek iekasēta, organizētāji bija pareizi aprēķinājuši 40 tūkstošiem klausītāju paredzēto tualešu skaitu. Pašu mājās pierasto ainavu ar padsmit tramīgi mīņājošamies ļautiņiem, kas cerīgi raugās plastmasas namiņa virzienā, tā arī nenācās novērot. Sliktākajā gadījumā, lai sasniegtu kāroto mērķi, vajadzēja pagaidīt minūti, varbūt divas.

Un bažas, ka pēc festivāla pirmās dienas pārvietojamās tualetes zināmu iemeslu dēļ pārvērtīsies neieņemamā cietoksnī, bija nepamatotas, jo asenizācijas automašīna regulāri apbraukāja teritoriju, gādājot par to, lai arī labierīcībās valdītu vismaz relatīva tīrība un kārtība. Laikam gan jāmin, ka ne jau visi izmantoja šīs iespējas un daļa apmeklētāju savas vajadzības bez mazākās kautrēšanās kārtoja turpat pie žoga, un trīs dienu garumā man tā arī negadījās redzēt, ka kāds no apsardzes darbiniekiem būtu šajā sakarībā ko aizrādījis.

Kā nu bez futbola

Dienās, kad norisinājās festivāls "Hurricane", Portugālē augstu vilni sita futbola kaislības, un patīkami, ka organizētāji bija parūpējušies arī par to, lai fani varētu tiešraidēs vērot visas ceturtdaļfināla spēles. Vienā no telšu pilsētiņām uz autofurgona sāniem bija novietots lielais ekrāns, un ikviens varēja sekot lielajiem kājbumbas mačiem.

Festivāla teritorijā izvietotajās tirdzniecības teltīs raiti ritēja andele ar dažādu valstu izlašu futbola krekliņiem, un interesanti, ka Vācijas izlases formas tērpi nebūt nebija populārākie un plašākajā klāstā piedāvātie. Šajā ziņā gan pircēji, gan pārdevēji priekšroku deva Brazīlijas izlases krāsām, kaut arī šai futbola lielvalstij ar Eiropas čempionātu it kā nekāda tieša sakara nebūtu. Tostarp futbola dēļ Latvijas vārds nebija svešs arī tiem vāciešiem, kuriem līdz šim par kontinenta ģeogrāfiju bijis visai ierobežots priekšstats. Turklāt Vāczemes futbola fani nebūt nebija apvainojušies uz letiņiem, un mums lielākoties nācās uzklausīt komplimentus par organizēto spēli aizsardzībā un visai nievājošus izteikumus par Rūdija Fellera vadīto komandu.

Nodod gružus, saņem naudu

Skaidrs, ka vietā, kur trīs dienas, dzīvojot teltīs, līksmojuši melomāni, skats pēc tam ir līdzīgs, kā pāris kilometru attālumā pietuvojoties atkritumu izgāztuvei, tādēļ festivāla rīkotāji izdomājuši savdabīgu veidu, kā stimulēt apmeklētāju godaprātu un vēlmi aiz sevis atstāt daudzmaz sakoptu teritoriju. Proti, pirmo reizi ienākot telšu pilsētiņā, katram viesim tiek izsniegt plastmasas maiss atkritumiem un žetons. Pēc festivāla, nododot pilnu maisu un žetonu, iespējams saņemt piecus eiro. It kā laba ideja, un daudzi arī centīgi aiz sevis vāca atkritumus, reizēm pieķerot klāt arī kaimiņu teritoriju, tomēr uz kopējā fona tas bija kā piliens jūrā. Pļavu, kurā atradās telšu pilsētiņa, neregulārā slānī klāja svētku noskaņas pārpalikumi, kuru vidū varēja atrast visdažādākās mantas, sākot ar laika apstākļu pārbaudi neizturējušiem apaviem un apģērba gabaliem un beidzot ar primitīviem griliem. Turklāt liela daļa vāciešu pat negrasījās novākt savas teltis, jo kādēļ gan mājupceļā stiept lieku smagumu? Kā zināja stāstīt citu festivālu apmeklētāji, dažkārt labvēlīgākos laika apstākļos teltis promejot tiek vienkārši nodedzinātas...

Vācieši brīnās par mūsējo uzņēmību

Tie latvieši, kas bija veikuši pietiekami tālo ceļu līdz Šēselei, to bija darījuši galvenokārt muzikālo vērtību dēļ, un šajā ziņā mūsējo domu gājiens visai radikāli atšķīrās no vāciešu funktiera. Cik gadījās aprunāties ar vietējiem, viņi šāda veida festivālus apmeklē, lai vienkārši pabūtu kopā, pačupotos un izvēdinātu galvu, kamēr letiņi ar milzu sajūsmu izmantoja iespēju klātienē redzēt un dzirdēt pasaules klases mūziķus. Kāda vāciete pauda klaju izbrīnu, uzzinot, ka mēs šo ceļa gabalu esam mērojuši tikai festivāla "Hurricane" dēļ, un uz mūsu skaidrojumiem, ka vēlme kaut reizi mūžā dzirdēt Deividu Boviju, grupas "The Cure", "PJ Harvey" vai "Pixies" ir tā vērta, vienīgi atteica, ka no tā visa viņai nepatīkot nekas. Tāda savdabīga pašpietiekamība, bet tā tas droši vien šķiet tikai mums, kam Rietumu pasaules brīvība attiecībā uz mūzikas pieejamību daudzu gadu garumā ir bijusi liegta.

Epiloga vietā

Riskēšu apgalvot, ka tuvākajā laikā šāda mēroga festivāli mūspusē netiks rīkoti, un par to, cik tas ir nerentabli, varam spriest kaut vai pēc neveiksmīgā mēģinājuma 1996.gadā Latvijā iedzīvināt igauņu leģendārā festivāla "Rock Summer" tradīcijas, kas beidzās ar pamatīgiem finansiāliem zaudējumiem.

Skaidrs, ka, ņemot vērā mūsu mērogus un finansiālās iespējas, pasaules mūzikas zvaigznes tādā kompānijā, kā tās bija pulcējušās festivālā "Hurricane", uz šo pusi vēl kādu laiku savus skatienus nevērsīs. Un diez vai pat pa visām trim Baltijas valstīm atrastos 40 tūkstoši rokmūzikas cienītāju, kuri būtu ar mieru trīs dienas dzīvot teltīs, klausīties mūziku un par to visu maksāt 80 eiro. Tādēļ pagaidām baudīsim pašu mājās pieejamos muzikālos labumus, kuri nebūt nav zemē metami, un neaizmirsīsim, ka tepat blakus (aptuveni tūkstoš kilometru attālumā) dažkārt mēdz uzstāties grupas un mūziķi, kurus vismaz vienreiz mūžā ir vērts redzēt un dzirdēt klātienē.