Kurzemes Vārds

14:10 Piektdiena, 15. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Māmiņu algu rungas otrais gals

Anda Pūce

Strīdi par to, vai valdības solītajām māmiņu algām jābūt visām vienādām vai tomēr diferencētām, atkarībā no iepriekš veikto sociālo iemaksu lieluma, sašķēlušas vecākus divās nometnēs. Lauku sievietes uzsver, ka diferenciācija viņu bērnus atkal nostādīs nevienlīdzīgā situācijā ar pilsētas bērniem, kur vecākiem darba iespējas lielākas un arī algas krietni virs minimālās. Tikmēr citi vecāki ir neizpratnē, kāpēc māmiņai, kas strādājusi un godīgi maksājusi valstij nodokļus, pēc tam būtu jāsaņem tikpat, cik nestrādājošai sievietei.

Man šīs diskusijas šķiet mazliet smieklīgas un gluži liekas, jo šobrīd vecāki dala lāci, kas vēl mežā, un neko aplamāku iedomāties nevaru. Tieši to sacīju arī visiem tiem, kas pēc dēla piedzimšanas man apvaicājās, vai neesmu pasteigusies un tagad nenožēloju, sak, no jaunā gada taču visām māmiņām maksās lielākus pabalstus. Vispirms jāsagaida, lai šādi pabalsti vispār tiktu piešķirti, jo bažas par to, ka solījumi makā nekrīt, ir vairāk nekā pamatoti. Un tie, kas pirms bērnu radīšanas galvenokārt domā par naudu, parasti vienmēr pārdomā, jo, sākot rēķināt, nekas vairāk par milzu izdevumiem nesanāk.

Manuprāt, diferenciācija būtu tikai loģiska, tomēr ir jāsaprot, ka jau tagad strādājošās māmiņas tiek pie krietni lielākas naudas nekā nestrādājošās, jo saņem naudu par pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājumu. Taču tie 30 lati, pie kuriem pēc tam tiek katra bēbja – turklāt arī dvīņu – mamma, ir gaužām smieklīgs atspaids. Un šim pabalstam būtu jābūt vismaz minimālās algas lielumā, kaut gan arī tas, protams, nesedz visus izdevumus. Varbūt sākumā, kamēr valsts nespēj atrast vajadzīgo naudu šādiem tēriņiem, tas arī ir labākais risinājums. Pēc tam varētu runāt arī par diferenciāciju, par atbalstu bērniem ar veselības problēmām, jo jūs pat iedomāties nevarat, kādi tēriņi ir tiem vecākiem, kuru bērni slimo ar kādu alerģiju vai citu nopietnu, ilgstoši ārstējamu kaiti. Un, pats galvenais, arī pēc gada, pusotra vai divu gadu vecuma pabalsta summai par bērnu būtu jābūt pietiekami lielai, nevis tiem sešiem vai mazliet vairāk latiem, kā ir tagad. Jo jūs taču saprotat, cik burtnīcu pirmklasniekam var nopirkt par sešiem latiem.

Taču, pēc manām domām, māmiņu algas ir kā runga ar diviem galiem, jo pietiekami liela nauda pirmo mazuļa auklēšanas gadu daļai jauno māmiņu ļaus dzīvot, nedomājot par darba meklēšanu, bet pēc tam, kad iestāsies sešu latu periods, viņas atjēgsies, izkritušas no darba tirgus aprites, nevienam darba devējam nevajadzīgas, kamēr bērns prasīs ēst un dzert, nejautājot, cik daudz naudas ir mammas makā. Turklāt šīm māmiņām var būt pat teicami augstskolu diplomi, kuriem bez praktiskā darba pieredzes tik un tā nav nekādas vērtības. Un būtu jāpadomā arī par iespējamo sieviešu diskrimināciju. Jauna sieviete, kurai būs garantija, ka viņa ar zīdaini varēs mājās palikt tik ilgi, cik pati vēlas, darba devējam var šķist mazāk pievilcīga darbiniece nekā vīrietis, kam šāda ilgstoša prombūtne tomēr nedraud. Protams, dzīves īstenība ir arī tās māmiņas, kas bērnus izmanto kā naudas pienesējus, bet ne jau ģimenes budžetam, galvenokārt investīcijām regulārai alkohola iegādei. Un tad Bāriņtiesu tantes šos bērnus apģērbj, kaimiņi pabaro un skolotāji pieskata, ja spēj noķert, bēgošus no stundām, jo mamma taču guļ līdz pusdienas laikam, kāpēc tad bērnam jāceļas septiņos uz skolu?

Vārdu sakot, lai cik liels arī būtu valdības solītais un, iespējams, kaut kad arī maksātais pabalsts jaundzimušajiem un viņu vecākiem, viss joprojām būs atkarīgs no pašām māmiņām. Ja pirmo gadu, ar mazuli mājās esot, mamma pagūs un varēs atļauties veltīt kādu laiku arī sev, lai, piemēram, uzlabotu savu kvalifikāciju, tad viņai nebūs problēmu atgriezties darbā vai atrast sev vietu darba tirgū. Ja mammai šķitīs, ka gan jau viss kaut kā atrisināsies, tad viņa kopā ar savu bērnu var kļūt par māmiņu algas ķīlnieci. Bet no valsts viedokļa ir būtiski redzēt kopainu, skatīt sociālās nodrošināšanas jautājumus kompleksi, jo būtu muļķīgi cerēt, ka, tikai palielinot bērnu pabalstus, atrisinās visas problēmas. Diemžēl, vērojot pašlaik notiekošās diskusijas par māmiņu algām, rodas iespaids par tieši šādu politiķu alošanos. Vai varbūt izlikšanos?