Kurzemes Vārds

21:08 Svētdiena, 22. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Lielais Bens. Cilvēks, kas nešaubās

Andžils Remess

Tovakar skatītāju nervi "Daugavas" stadionā bija uzvilkti kā pulksteņu atsperes. Dažas dienas pirms tam "Liepājas metalurga" futbolisti bija pēc visām notīm izrēķinājušies ar biežajiem pāridarītājiem ventspilniekiem un tagad tuvojās uzvarai arī pret Latvijas futbola tronī jau trīspadsmit gadu sēdošajam "Skonto". Futbola cienītāji to nebija uzdrošinājušies cerēt, taču nu tas varēja notikt, tikai nervus kutināja rīdzinieku izmisīgā cenšanās izķepuroties no zaudējuma, un šķita, ka laiks apstājies.

Kad piecas minūtes pirms spēles beigām vēl viena bumba ielidoja rīdzinieku tīklā, tādējādi gluži kā ar notāra zīmogu apstiprinot metalurgu uzvaru, skatītāju tribīnes uzsprāga gavilēs, bet liepājnieku galvenais treneris BENJAMINS ZELKĒVIČS, līdz tam no skrejceļa bez kādām emocijām, ārēji pat it kā vienaldzīgi diriģējot notikumus laukumā, pirmo reizi pagriezās pret futbola cienītāju tūkstošiem un pacēla rokas tādā kā uzvarētāja, kā pateicības žestā.

Var tikai iedomāties, ko Zelkēvičs pārdzīvoja šajās četrās dienās, kas lika uzmutuļot Latvijas futbola meistarsacīkšu līdz tam rāmi plūstošajiem ūdeņiem, saglabājot futbola sabiedrībai intrigu cīņai par čempiona titulu un "Liepājas metalurgam" iespēju beidzot kļūt par Latvijas futbola līderi. Šopavasar pa reizei bija zaudēts abiem galvenajiem konkurentiem, un, zinot kluba prezidenta Sergeja Zaharjina impulsīvo raksturu, zaudējums kādā no šīm divām spēlēm varēja arī pielikt punktu Lietuvas futbola speciālista karjerai Liepājā. Cik viestreneri ātri iemanto prezidenta uzticēšanos, tik pēkšņi to var arī zaudēt, un ne jau vienmēr bijis jāgaida līdz sezonas beigām, kad tiem likts kravāt koferus.

Taču prasīt Zelkēvičam pašam par viņa izjūtām nav nozīmes. Ja arī viņš naktīs pirms šīm divām spēlēm nebūtu aizvēris acis, Lielais Bens savus pārdzīvojumus un šaubīšanos diez vai atzītu. Jo viņš vienmēr paudis uzvarētāja filozofiju un pārliecinājis, ka "Liepājas metalurgs" var būt pirmais Latvijā un tas būs pirmais. Arguments gaužām vienkāršs: ja kāds kaut ko ļoti vēlas sasniegt, tad dara visu, lai to sasniegtu, un galu galā arī sasniedz. Starp citu, šādu pārliecību viņš izteica jau tad, kad janvāra beigās tikko bija sācis strādāt Liepājā un vēl nezināja, ne ko spēj viņa jaunā komanda, ne konkurenti.

Varbūt arī tāpēc brīžam tas vairāk izklausījies kā sevis drošināšana un citu mierināšana. Arī viens otrs no Zelkēviča agrāko futbola gaitu pārzinātājiem skeptiski izmetis, ka Lielais Bens, savulaik Lietuvā dēvēts arī par Baronu, trenera darba gandrīz trīsdesmit gados iemācījies pareizi un izteiksmīgi klāstīt savas idejas un teorijas, bet viņa laiks jau palicis pagātnē. Ka Zelkēvičs joprojām atrodoties tikai tās slavas saulītes atblāzmā, kas iegūta pirms vairākiem desmitiem gadu, paceļot Viļņas "Žalgiri" no PSRS meistarsacīkšu 2.līgas līdz bronzas medaļām lielvalsts futbola augstākajā sabiedrībā un pasaules studentu spēļu čempiona godam, par ko ieguva tolaik tik prestižo PSRS Nopelniem bagātā trenera nosaukumu. Skeptiķu teikto it kā apstiprina ieskats trenera Zelkēviča dosjē, kurā redzams, ka kopš deviņdesmito gadu sākuma viņš galveno treneru postenī mainījis darbu septiņas reizes, un mulsināt var arī pirmie mēneši "Liepājas metalurga" komandas vadītāja postenī.

Zelkēvičs mēdz mētāt idejas kā žonglieris bumbiņas. Viņš rosinājis gan stādīt koku aleju "Olimpijas" stadionā, gan būvēt vēl vienu stāvu paviljonam "Daugavas" stadionā, gan pārbūvēt atpūtas bāzes mītni Bernātos, brīžam kluba vadītājus iedzenot izmisumā ar prasībām, kurām ar futbolu it kā nekāda sakara nav, arī šķietami sīkumainām. Taču Zelkēvičs vienmēr uzsvēris, ka futbolā nav sīkumu, un nepieļauj, ka kaut kas var notikt arī citādi, nekā saka viņš. Jo galu galā par visu ar savu galvu atbild galvenais treneris, un tikai rudenī kļūs redzams, vai par to un citu lēmumu šī galva ripos, vai arī to kronēs ar lauru vainagu.

Zelkēvičs svārstījies savos nodomos, te slavējot jaunos spēlētājus, te sēdinot tos uz rezervistu sola. Ziemā, jautāts par papildinājumu pamatsastāvam, viņš ar cēlu žestu pārliecināja, ka tas būs tikai no vietējiem futbolistiem, un aicināja arī presi atbalstīt šādu risinājumu, taču pēc mēneša tikpat noteikti pārliecināja, ka nepieciešami vairāki leģionāri un pienācīgu pastiprinājumu viņš esot atradis. Taču no šī "pastiprinājuma" pēc pāris mēnešiem Zelkēvičs atvadījās, vienu no viesspēlētājiem izlaidis laukumā Latvijas meistarsacīkšu spēlēs tikai ļoti epizodiski, bet otru tā arī ne reizes.

Kas nu ir, tas ir – uzreiz kļuva redzams, ka pie komandas stūres nostājies sava darba meistarīgs pārzinātājs. Daudz laika tika atvēlēts teorētiskām nodarbībām, treniņi veidoti tā, ka pastiept gumiju nav iespējams, un varbūt arī tāpēc spēlēs atplauka dažs labs, kas jau šķitās zaudējis savu lomu komandā. Kā teica futbola speciālisti, Zelkēviča treniņu metodes no viņa priekšteču metodēm atšķiroties kā diena no nakts.

Jā, tā tas viss bija, taču spēlēm ilgāku laiku pietrūka gaidītā satura, un radās iespaids, ka vismaz uzbrukumā komanda spēlē tā, kā kuru brīdi sanāk. Kad pavasarī "Liepājas metalurgs" piecās spēlēs guva tikai vienu uzvaru un ne tikai zaudēja abiem galvenajiem sāncenšiem, bet savā laukumā netika galā ar viduvējām "Rīgas" un "Jūrmalas" komandām, Lielā Bena autoritāte sāka šķobīties.

Taču toreiz norakstīt treneri būtu bijis tas pats, kas tagad, kaut arī netieši, un tomēr salīdzināt viņu ar Grieķijas izlases iecēlēju Eiropas futbola virsotnē Otto Rehāgelu, kā šur tur jau izskanējis. Nav nopietni gribēt, lai dažos mēnešos uzbūvētu meistarīgu komandu, tāpat kā pēc divām uzvarām pret galvenajiem konkurentiem ir naivi jūsmot, ka vārti uz mērķi jau vaļā un tagad tikai atliek pa tiem ieripināt iekšā.

Cita lieta, ka varam cerēt par Benjaminu Zelkēviču šajā rubrikā šogad stāstīt vēl kādu reizi, un ne jau tikai tāpēc, ka "Liepājas metalurga" komanda pacēlusi galvu vai startē eirokausos, kas lika Lielo Benu izvēlēties par cilvēku uzmanības centrā šonedēļ. Vislabāk, ja iemesls rastos novembra pirmajā nedēļā. Jo tad beigsies Latvijas meistarsacīkstes.