Kurzemes Vārds

14:30 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Labdabīgais dumpinieks ar igauņu gēniem

Lāsma Ģibiete

Sporta skolotāja, vieglatlētikas trenera un sporta pasākumu vadītāja Andra Kaju vārds, šķiet, aizputniekiem komentārus neprasa. Šajā mazpilsētiņā, kuru viņš lepni dēvē par Kurzemes galvaspilsētu, A.Kaju nostrādājis jau 25 gadus. Šo ģimeni vēl aizvien atceras arī Liepājā, skolotāja dzimtajā pusē, jo pilsētas volejbola izlases komandas spēlētājs, volejbola sekcijas loceklis, Jūrskolas komandas treneris un sacensību tiesnesis bija viņa tēvs Ilo Kaju. Tieši Liepājā tagadējais vieglatlētikas treneris pats sasniedza savu pirmo rekordu augstlēkšanā. Turklāt par tradīciju kļuvis A.Kaju organizētais un vadītais sporta pasākums rajona iedzīvotājiem "Tebras labais, kreisais krasts".

– Jūs esat dzimis un audzis Liepājā. Kādēļ pārvācāties uz Aizputi?

– Patiesībā sevi par liepājnieku uzskatu vēl aizvien, tas nekas, ka Lažas speciālinternātskolā un Aizputes vidusskolā nostrādāti 25 gadi. Tas, ka nokļuvu šeit, ir garš un arī rūgts stāsts. Pēc Fiziskās kultūras institūta beigšanas 1979.gadā man bija norīkojums uz Liepāju, kur nostrādāju tikai nedaudz vairāk par mēnesi. Kā jaunajam speciālistam man pienācās apdzīvojamā platība. Liepājā esmu beidzis 1.vidusskolu, šeit nelielā divistabu dzīvoklī dzīvoja mani vecāki un brālis. Pēc augstskolas iet atpakaļ dzīvot pie viņiem kategoriski atteicos, turklāt jau biju precējies. Toreiz pilsētas Sporta komitejas priekšsēdētājs bija Arnolds Upmalis. Viņš jaunajiem speciālistiem, protams, nepiešķīra dzīvokļus, bet procesu paātrināt varēja gan. Sākumā Upmalis man atbildēja: "Pacieties, tūlīt jau būs!" Domāju, patiešām viss atrisināsies, bet tanī pašā laikā viņš, mani ieraugot uz ielas, pārskrēja tās otrajā pusē. Otrs pārsteigums bija, kad es, cilvēks ar augstskolas izglītību, saņēmu savu pirmo algu – 84 rubļus. Mana māte, to ieraugot, teica, ka tik daudz var pietikt vienīgi, lai paēstu, nevis normālai dzīvošanai.

Tad nu mērs bija pilns, un vajadzēja vien pieņemt darba piedāvājumu Aizputē, turklāt uz lielāku slodzi. Arī dzīvošanas jautājums atrisinājās pats no sevis. Dzīvoju savas vecāsmātes mantotā mājā. Tas bija iemesls, kāpēc pametu Liepāju un atrodos Kurzemes galvaspilsētā. 20 gadus nostrādāju Lažas speciālinternātskolā un paralēli Aizputes vidusskolā par sporta skolotāju. Tepat veicu arī vieglatlētikas trenera pienākumus, trenēju sprinterus, augstlēcējus un tāllēcējus, vidējo distanču skrējējus. Tagad strādāju ar divām treniņgrupām. Tā nav lielīšanās, bet trīs mani audzēkņi ir Latvijas jaunatnes un vieglatlētikas juniorizlases dalībnieki, bet vēl divi pavisam drīz par tādiem kļūs.

– Un tomēr, vai nevelk atpakaļ uz Liepāju?

– Nesen saņēmu divus darba piedāvājumus no Liepājas un Kuldīgas sporta skolām. Ko izvēlēšos, īsti vēl nezinu. Aizputē mani uz vietas notur māja, kurā brīvajā laikā labprāt iegriežas abi dēli. Nē, šo pilsētiņu laikam gan vairs nepametīšu.

– Bet kā sportā nokļuvāt jūs pats? Vai tas nav jūsu tēva trenera Ilo Kaju nopelns?

– Mans tēvs ir īsts Sāmsalas igaunis. Viņš pats savulaik spēlēja volejbolu Igaunijas izlasē, bet pēc apprecēšanās ar mammu pārnāca dzīvot uz Liepāju. Tēvs bija gan volejbola treneris, gan arī sacensību tiesnesis. Jau no bērnības viņš mani vilka līdzi uz sporta zāli, un, kamēr vīri spēlēja, es viens pats trenējos savā nodabā pie sienas. Bet, kad iestājos sporta skolā, man ļoti iepatikās vieglatlētika. Vēl tagad atceros, ka tajā laikā pa televizoru redzēju, kā lēca pasaules rekordists, augstlēcējs Valērijs Brumels un ar kādām ovācijām viņu uzņēma skatītāji.

– Tātad volejbolu nomainīja augstlēkšana?

– Tā varētu teikt. Esmu piepildījis arī savu bērnības sapni, jo tieši augstlēkšanā guvu vērā ņemamus panākumus. Esmu pirmais cilvēks, kurš Liepājā lēcis divu metru augstumā. 1974.gadā šajā disciplīnā izdevās labot pilsētas rekordu, mans rezultāts ir divi metri un viens centimetrs. Savā laikā biju Latvijas izlases dalībnieks.

Vispār man patīk tādi sporta veidi, kur rezultātu iespējams fiksēt ar konkrētiem punktiem un kur parādās paša sportista fiziskie sasniegumi. Izņēmums ir daiļslidošana un vingrošana, kur tiesnešu vērtējums parasti ir subjektīvs. Cik daudz par tām sacensībām nav dzirdēts, ka pirms tam notiek treneru uzpirkšana. Zinu, ka ļoti daudzi man nepiekritīs, bet pat pēc labākās gribas sportam nespēju pieskaitīt dambreti un šahu. Tās, manuprāt, ir galda spēles tāpat kā zolīte, biljards, domino un ričuraču. Par īstu māžošanos uzskatu tādu "sporta veidu" kā kērlings, kas oficiāli iekļauts olimpisko spēļu sarakstā. Mums jau no padomju laikiem ir daudzas profesionālas apkopējas, lai viņas iet un spēlē. Kērlingā viņas bez rezultātiem noteikti nepaliks. (Smejas.)

– Saprotu, ka kērlingu saviem skolēniem gan nemācīsiet.

– Baidos, ka nē. Bet, ja nopietni, uzskatu, ka man kā sporta skolotājam ir daudz priekšrocību salīdzinājumā ar citu priekšmetu pedagogiem. Proti, mēs ar bērniem lielāko daļu darba veicam svaigā gaisā. Es jau kolēģus apsmaidu: "Kā jūs visu dienu varat nosēdēt tajās piegāzētajās telpās?" Man, vadot stundas, ir improvizācijas iespējas, ja kaut kas apnīk, izdomājam visi kopā uzspēlēt kādu spēli un dažkārt pat ieejam azartā. Tas nav tā, ka 25 gadus pēc kārtas jāmāca Raiņa dzeja, kur nekas vairs nemainīsies. Sportā laika gaitā mainījušās gan disciplīnas, gan apmācības metodika. Tas arī ir tas pats jaukākais.

– Strādājat arī par vieglatlētikas treneri. Vai šis darbs ir sirdij tuvāks?

– Trenera darbs mani saista vairāk tā iemesla dēļ, ka tas ir radošāks, jo nav ielikts nekādos izglītības standarta rāmjos.

– Vai arī trenera darbā esat ko pārņēmis no tēva?

– No tēva esmu mācījies vairāk gan ko citu, nevis speciālus knifus un viltības audzēkņu meistarības uzlabošanai. Tieši viņš man iemācīja veidot attiecības ar cilvēkiem, vienmēr uzturēt optimismu un jautrību.

– Tas izklausās nedaudz neticami, jo par igauņiem valda cits uzskats.

– Vai jūs domājat, ka igauņi ir vēsi un noslēgti? Esmu dzirdējis tās anekdotes, ko par viņiem stāsta, taču dzīvē gan vajadzējis saskarties ar pavisam ko citu. Lielākā daļa manu radu dzīvo Sāmsalā, šad tad aizbraucu pie viņiem ciemos. Parasti ir tā, ka pret tiem, ko igauņi uzņem savā vidū, viņi ir jauki un sirsnīgi. Vismaz par radiem un ne tikai viņiem varu teikt, ka igauņi ir ārkārtīgi interesanta, humora pilna, kustīga tauta. Viņu ballītēs vienmēr gaidāmas dziesmas, dejas un smiekli. Turklāt aizdedze uz meitenēm, par kuru arī stāsta anekdotes, tieši igauņiem ir divas reizes ātrāka nekā latviešiem.

– Jūs esat dzimis jauktā ģimenē. Kādā valodā runājāt mājās?

– Mājā reizēm gāja vaļā pat veselās trijās valodās – igauņu, latviešu un krievu, jo dzīvojām komunālajā dzīvoklī un krievi bija mūsu kaimiņi. Arī manam tēvam latviešu valoda nesagādāja nekādu problēmu. Varbūt vecākās paaudzes cilvēki, kas saistīti ar sportu, vēl joprojām atceras to patīkamo akcentu, ar kādu viņš runāja. Tas, ka nevar iemācīties latviešu valodu, ir tīrās blēņas. Man pašam valodu prasme nekādas problēmas nav sagādājusi, runāju tajā valodā, kurā mani saprot. Jāatzīst, tagad igauņu valoda gan piemirsusies, bet nekas, aizbraukšu pie radiem, padzīvošu tur pāris nedēļu, un viss būs kārtībā.

– Kurai tautībai pieskaitāt sevi pats?

– Pēc pases esmu latvietis. Laikā, kad man palika 16 gadu, vajadzēja izvēlēties, vai nu dokumentos ierakstīs, ka esmu igaunis, vai latvietis. Tā kā visu mūžu dzīvoju Latvijā un latviete ir mana māte, teicu, lai raksta, ka esmu latvietis. Turpretī māsīca, tēva māsas meita, kas arī dzīvo Liepājā, izvēlējās, ka viņa pēc dokumentiem būs igauniete. Māsīcas apsvērums bija, ka igauniete pēc tautības ir viņas māte.

– Esmu dzirdējusi gan no jūsu bijušās skolotājas Zentas Puiķes, gan citiem cilvēkiem, ka jums ir talants vēl vienā, ar sportu nesaistītā jomā. Jūs esot redzēts arī kā saviesīgu vakaru vadītājs.

– Jā, tā ir. Reizēm mūziķi, kuri spēlē baļļukos vai sarīkojumos, uzaicina mani par vakara vadītāju. Viņi spēlē, un es esmu tas, kas aizpilda starpbrīžus. Lielākoties darbojamies Kurzemes pusē – Rendā, Kuldīgā, dažādās atpūtas bāzēs un mežos, kur ir pirtis.

Tā ir pavisam cita sfēra. Vadot saviesīgus vakarus, vienmēr cenšos atcerēties, ka esmu darbā, nevis atnācis izklaidēties, un pelnu naudu, sagādājot atpūtas brīžus pārējiem. Man šī joma patīk – tur ir labs ēdiens, lustīga padarīšana un beigās laba samaksa. Vienreiz mani nolīga pat par kāzu vadītāju. Lielākais no sarīkojumiem, ko organizēju un vadīju, bija Aizputes pilsētas 750 gadu jubileja.

– Vai, vadot sarīkojumus, esat piedzīvojis ko neparastu?

– Neparedzētas lietas gadās vienmēr. Piemēram, Aizputes jubilejā bija liela grāmata, kur vajadzēja pierakstīties visiem, kas vēlas kāpt uz skatuves un runāt. Pienāca viena čirka un teica, ka arī viņa vēloties runāt. Atbildēju, ka labi ir, lai viņa iepriekš pierakstās grāmatā, bet šī, redzot, ka viņu nepazīstu, no aizvainojuma un dusmām palika koši sarkana. Izrādās, tā bija mūsu Saeimas Kikī – Kristiāna Lībane. Nu, ko lai dara, es tādas augumā īsas sievietes nevaru atcerēties.

– Jūs organizējat arī Aizputes ikgadējo sporta pasākumu "Tebras labais, kreisais krasts".

– Vispār tas ir plaģiāts, kaut gan ideja pieder man (smejas). Vēl no tiem laikiem, kad dzīvoju Liepājā, atceros, katru gadu bija vieglatlētikas mači, kuros sacentās Vecliepājas sportisti ar Jaunliepājas. Pēc šīs analoģijas 1988.gadā kopā ar Jāni Šalmu izveidojām līdzīgus mačus, kuros piedalās aktīva dzīvesveida piekritēji no abiem Tebras krastiem dažādos sporta veidos – gan individuālajos, gan komandu. Tas ir ieskrējiens pirms Ziemassvētkiem, kurā piedalās visi, kas vien vēlas. Lielāko daļu šo sacensību pats esmu organizējis un vadījis.

Vēl aizputniekiem un apkārtnes iedzīvotājiem jau no 60.gadiem bija viens ļoti skaists sarīkojums "April, april!", taču tas dažu ambīciju un neorganizētības dēļ gadu vai divus nav noticis. Tie bija lieli pavasara svētki ar daudziem dalībniekiem un skatītājiem. Lai arī šim sarīkojumam ar sportu ir minimāla saistība, lielākoties tajā spēlē teātri, dzied, dejo. Žēl, ka tas vairs nenotiek.

– Kur rodas idejas dažādu sarīkojumu un sacensību organizēšanā?

– Man iekšā vienmēr bijis dumpinieka gars. Šad tad gadās izdomāt un organizēt kādu izlēcienu, kas daudziem ļoti patīk, bet daudzus savukārt tracina. Vismaz tenkotājiem ir, par ko kulstīt mēles.

– Vai varat minēt konkrētu piemēru?

– Aizputē ir reģionālā televīzija, pie kuras kopā ar diviem draugiem latgaliešiem, maniem bijušajiem kursa biedriem, nodibinājām savu krūmu televīziju, kas bija vienīgā latgaliešu – igauņu TV visā Latvijā. Reizi nedēļā 5 gadu garumā mums bija sava pārraide. Īpaši prātā palicis viens sižets – mēs plānos krekliņos ar īsajām piedurknēm sēdējām piesnigušajā Aizputes estrādē un savā starpā tērzējām, kādi būs jaunieviesumi pilsētas kapsētā. Teksts bija aptuveni šāds: "Sakarā ar vietu trūkumu kapos tagad līķus raks stāvus zemē un līdz pusei. To pusi, kas paliks virszemē, atlies bronzā, uz krūtīm pieliks plāksnīti ar vārdu un dzimšanas datiem. Tādējādi nevajadzēs arī pieminekļus. Taču tos, kas būs kapsētas malās, raks ar izstieptām rokām, lai veidotu žogu." (Cen