Kurzemes Vārds

16:21 Otrdiena, 18. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Augstprātības kalngals

Viktors Ulberts

Krievijas Federācijas veterinārā dienesta inspektori uzsākuši pārbaudes Latvijas uzņēmumos, lai noskaidrotu to ražošanas procesa un gatavās produkcijas atbilstību KF likumiem un noteiktajām veterinārsanitārajām normām. Bez šo ekspertu jāvārda no 1.septembra neviens uzņēmums savu produkciju uz Krieviju eksportēt nevarēs. Ja notiekošo skata tikai no šās puses, šķiet, ka norit normāls process. Loģiski, ka katra valsts rūpējas par to, lai tās tirgū būtu vietējām prasībām atbilstošas preces. Taču iedziļinoties lietas būtībā, paveras cita aina, proti, tam visam pamatā ir politiski motīvi un cīņa par ietekmi.

Kā zināms, vasaras sākumā Krievija pēkšņi aizliedza ievest savā valstī dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus no Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm, jo, lūk, neesot vienota kvalitāti apliecinoša dokumenta. Tāpēc nepieciešama Krievijas speciālistu inspekcija šajos uzņēmumos. Pēkšņums, ar kādu notika šis pavērsiens, atkal aktualizēja jau sen zināmu atziņu, ka ar Krieviju nekad neko nevar zināt. Faktiski tā ir spēka pozīciju demonstrēšana, vismaz, paldies Dievam, bez kaujas ieročiem. Papildu stimulu Krievijai, lai šādi rīkotos, noteikti deva fakts, ka lielākā daļa ES jauno dalībvalstu ir no bijušās PSRS ietekmes zonas. Jo kāpēc gan nepieciešamas jaunas inspekcijas, ja visiem ir labi zināmas ES direktīvas un prasības ražošanā? Latvijas uzņēmēji iztērējuši lielas naudas summas un turpina to darīt, lai pielāgotos šiem standartiem, kas, kā zināms, ir augstākie pasaulē. Krievija to nevar nezināt. Tātad pārbaudēm ir citi iemesli, kurus jau minēju.

Uz šā fona it kā nebūtu jābrīnās, bet tomēr pieminēšanas vērts ir fakts, ka Krievijas veterināro ekspertu uzturēšanas un ceļa izdevumi ir jāapmaksā uzņēmējiem, kuri vēlas ar Krieviju sadarboties. Manuprāt, tā ir pilnīgi legalizēta kukuļošana. Iedomājaties, piemēram: Latvijas Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki paziņo uzņēmējam, ka inspektoru pārbaude un ražotnes atzīšana iespējama tikai tad, ja viņš tiem apmaksā braucienu, izguldina un paēdina. Citādi viņam vispār nebūs iespēju strādāt. Tad nu teorētiski var modelēt uzņēmēju rīcību par izdabāšanu kontrolieriem – kādas markas auto pasūtīt, vai pieteikt "Amritas" prezidenta numuru, utt.

Manuprāt, tā ir augstprātības demonstrēšana saistībā ar attiecību saspīlējumu politiskā līmenī. Un pats augstprātības kalngals ir Krievijas Federālā veterinārā dienesta direktora Sergeja Dankverta atteikšanās tikties ar Latvijas zemkopības ministru Mārtiņu Rozi, kurš vēlējās pārrunāt jautājumus, kas skar dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecības nosacījumus starp ES un Krieviju. Atteikums saņemts bez jebkādiem paskaidrojumiem. Bet, šķiet, tikai retajam nav skaidrs, kādi šie paskaidrojumi varētu būt. Krievija konsekventi biznesa darījumus saista ar politisko saskaņu, pat ignorējot zaudējumus pašas ekonomikai. Neizskatās, ka vismaz tuvākajā laikā šajā ziņā kaut kas varētu mainīties. Tāpēc rodas jautājums: kāda ir cena, ko Latvijas uzņēmēji ir gatavi maksāt par iespēju strādāt Krievijas tirgū? Šeit es domāju ne tikai naudas summu, bet gan arī neizbēgamo klanīšanos, ko varētu nosaukt arī par zemošanos. Zinot, ka jebkurā brīdī jābūt gatavam kādam pārsteigumam.

Neapšaubu, ka Krievijas tirgus ir vilinošs sava plašuma dēļ. Bet varbūt tomēr ir vērts ražošanu nepakārtot tikai šās valsts vajadzībām. Galu galā visnoturīgākie uzņēmēji ir tie, kuri darbojas vairākās nozarēs. Ja viena cieš zaudējumus, tad pārējās to spēj kompensēt. Savā ziņā mācība daudziem bija 1998.gads, kad Krievijas krīzē tika zaudētas ievērojamas naudas summas. Un uzņēmēji sāka nopietni pārorientēties uz Rietumu tirgu, kur, kaut arī ir grūtāk cīnīties par vietu zem biznesa saules, toties ieņemtā niša panākumu gadījumā ir daudz mazāk apdraudēta. Tāpat mīts ir apgalvojums, ka bez Krievijas tirgus uzņēmēji nespēj iztikt. Ventspils naftas cauruļvadu noslēdza, neraugoties pat uz krievu uzņēmēju protestiem. Protams, zaudējumus tas radīja. Bet vai tāpēc Ventspils ir pārstājusi attīstīties?

Galu galā Krievija var draudēt ar gāzes, naftas piegāžu pārtraukšanu, slēgt savu tirgu, taču tai pašai vajadzētu apzināties, ka vismaz šobrīd Krievija ar saviem lauksaimniecības resursiem nespēj apmierināt vietējā pārtikas tirgus vajadzības. Turklāt, ja nepārdos gāzi un naftu, kas tad to pirks un dos ienākumus valsts budžetā? Jaunzēlande, Kanāriju salas?

Pēc būtības šī situācija ir skumja, jo diemžēl tuvākajā laikā tai risinājuma neredzu. Pārāk smags ir pagātnes mantojums Latvijas un Krievijas attiecībās. Cik dedzīgi viena puse ir pārliecināta par pāridarījumu, tikpat konsekventi otra puse cenšas pierādīt pretējo. Un, lai cik uzstājīgi Krievija aicina sākt attiecības no sākuma, ignorējot pagātni, bez tās nav iespējama nākotne. Tāpēc varu izteikt ne jau labāko prognozi: Krievijas un Latvijas attiecībās pozitīvas izmaiņas notiks pēc paaudžu maiņas. Un arī tikai tad, ja kamiņvalstī varas struktūru beigs īstenot pseidodemokrātijas politiku.