Kurzemes Vārds

17:05 Otrdiena, 19. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Personība

Ar mātes dotā vārda stiprumu apveltīta

Daina Meistere

Vizītkarte

EMĪLIJA CELMIŅA

pirms astoņdesmit gadiem ieraudzījusi dienasgaismu suitu zemē Alsungā,

beigusi Alsungas pamatskolu,

kara pēdējā gadā pabeigusi Liepājas Komercskolu,

tajā pašā gadā uzsākusi ceļu uz skolotājas profesiju Liepājas Pedagoģiskās skolas kursos.

Pilnveidojusi profesionālo izglītību Maskavā un Liepājas Pedagoģiskajā institūtā.

Vācu valodas skolotāja, bijusi Sakas pamatskolas pedagoģe, vēlāk direktore, arī bērnudārza vadītāja.

Tikai pirms pieciem gadiem beidza mācīt bērniem vācu valodu, ko bija darījusi gan vakarskolā, gan Grobiņas vidusskolā, 1.vidusskolā un vēlāk – J.Čakstes 10.vidusskolā.

Prot spēlēt mūzikas instrumentus un labprāt dzied.

Uzaudzinājusi dēlu un meitu, tagad ir vecmāmiņa.

Sapņu namiņš

Pa ceļam uz jūrmalas parku un Gulbju dīķi allaž apstājos pie kādas zemas koka mājiņas. Jūtams, ka tā atdzīvojusies, pamazām uzpoš savas kokā grebtās mežģīnes, dārzā ar katru gadu aizvien košākas plaukst rozes un citas puķes. Tā vien gribējās domāt par tiem cilvēkiem, kuri tur dzīvo. Bet žurnālista profesijai piemīt tas jaukums, kā šādi sapņi mēdz īstenoties.

Tā es nokļuvu šajā namiņā E.Rimbenieka ielā un uzzināju, ka tajā jau gadus septiņus saimnieko pensionētā skolotāja EMĪLIJA CELMIŅA ar savu ģimeni. Tur ir viņas vīrs, meita Ieva ar abām skolotājas mazmeitām – Ievu, kura jau studente, un nepilnus piecus gadus veco Adolfiju. Paši iemītnieki māju dēvē par Sapņu namiņu. Stipru šo deviņpadsmitā gadsimta celtni, kas ir arhitektūras piemineklis, dara tieši šo cilvēku klātbūtne, viņu izturība un mūža gājums, kas, tāpat kā namiņam, nav bijis ne viegls, ne vienkāršs.

Meldermeitiņa

Emīlijai Celmiņai, kura pavasarī nosvinēja astoņdesmito jubileju, vārda un dzimšanas diena ir vienā dienā. Notika tas tā. Ģimene tikko kā bija atgriezusies no bēgļu gaitām Krievijā, kad pasaulē nāca piektais bērniņš. Maza, sīka meitenīte. Tikpat novārgusi kā visi citi viņas dzimtenē beidzot pārnākušie tuvinieki. Pieaugušajiem šķita, ka ilgi jau dzīvība neturēsies šajā mazajā būtnē, tāpēc mammai un tētim tobrīd būtiskākais šķita mazo ātri nokristīt. Tā arī iedeva šo stipro vārdu – Emīlija. Kolēģi bija atraduši skaidrojumu, ka sievietei ar šo vārdu pasaule ir gaiša un ka viņa nes šo gaišumu citiem, viņai piemīt taisnīguma izjūta, prasme uzvesties sabiedrībā, godprātība, pievilcība un, galvenais, – liela savas zemes mīlestība. Piedevām vēl darbabiedri bija noskaidrojuši, ka Itālijā ir Emiljas apgabals.

– Tagad es esmu mammai pateicīga, ka viņa mani nokristīja, bet tomēr jūtos kā apzagta, – smejas ilggadējā skolotāja. – Visiem citiem ir divi lieli svētki, bet man abi iekrīt vienā laikā!

– Kā jūs domājat, kā es sāku mācīt? Tāda pavisam jauna, tikai knapi divdesmit man bija apritējuši, – viņa iesāk savu atmiņu ceļu. Toreiz, kad karš tikko bija beidzies, bija jūtams pedagogu trūkums, tāpēc pietika tikai ar kursiem, lai jaunais skolotājs jau stātos skolēnu priekšā. Jautāta, vai pati bija domājusi kļūt par skolotāju, jo pēc pamatskolas beigšanas taču mācījās Liepājas Komercskolā, pensionētā pedagoģe iegrimst domās.

– Tētis bija dzirnavnieks. Tā kā es patiesībā esmu meldera meita. Un vēlākos gados man par godu mēdza dziedāt to dziesmu par meldermeitiņu. Tas bija tā, ka mūsu tētis bija tāds liels praktiķis, – viņa stāsta. – Viņš daudz varēja izdarīt un iespēt, un pielīdzināja citus cilvēkus sev un savam spēkam. Arī tāds, kurš savu gribu mēdza uzspiest citiem. Tāpēc arī nevēlējās man neko humanitāru atļaut, un tā nokļuvu Komercskolā. Bet mana mamma bija skolotāja, humanitāras dabas cilvēks, un audzināja mūs, savus sešus bērnus, tādā humanitāri kulturālā garā. Tāpēc šī profesija mūsu ģimenē ir visai populāra. Mana māsa bija skolotāja, un māsas meita. Jāteic, ka mani vecāki bija divi pretēji poli. Laikam jau būs taisnība, ka tādi pievelkas. Mūsu tētis, var teikt – viņam par laimi, nomira jau pirms kara, tā izbēgdams no izsūtīšanas. Pateicoties labiem cilvēkiem, mēs nezaudējām arī savas mājas Jūrkalnē. Stāties skolotāju kursos mani mudināja mamma, viņa bija dzirdējusi aicinājumu pa radio.

Pēc pāris mēnešu kursiem jaunā skolotāja jau varēja stāties klases priekšā.

– Man toreiz pat zeķu nebija, kājās bija vienīgi tādas koka zolītes ar prievītēm pāri. Tādi bija jaunās skolotājas apavi. Tad vēl mamma manai uz kartiņām pirktajai ķieģeļu krāsas kleitiņai bija no palaga uzšuvusi baltu apkaklīti, lai es būtu skaista skolotāja, – atceras Emīlija Celmiņa.

Tagad viņas bijušie darbabiedri par pensionēto kolēģi saka: "Viņa ir dāma, īsta dāma."

Skolotāja

Jaunajos gados izvēlētā profesija ir paņēmusi visu dzīvi. Emīlija Celmiņa saka:

– Tā visu mūžu esmu par skolotāju strādājusi. Esmu strādājusi ar lieliem bērniem un ar pavisam maziem bērniņiem. Mans mācību priekšmets bija vācu valoda. Gribu pateikt vienu: cik interesanti ir strādāt ar lieliem bērniem, tikpat – ar mazajiem, un ar viņiem dažkārt ir pat vēl interesantāk. Jo lielie bērni pieņem tavas zināšanas, bet mazie – pieņem tavu personību. Tā ir liela atbildība. Viņi skatās, kā ko dari, kā tu ģērbies, un mēģina tevi atdarināt. Bet ar lielajiem – tās ir sarunas par dzīvi, par kultūru. Un jo tu vairāk viņiem vari dot, jo viņi tevi vairāk pieņem.

Skolotājs it visai īpatnēja profesija. Ne katrs, kas pats pat izcili orientējas kādā zinātnē vai jomā, spēj šīs zinības saprotami un skaidri iemācīt otram. Tam piekrīt arī E.Celmiņa:

– Es uzskatu, ka skolotājs ir profesija, kurai vērts veltīt visu mūžu. Uzskatu, ka ne katrs var būt par skolotāju un ne katram tas izdodas. Bet sarunās ar bijušajiem skolēniem esmu teikusi un vēl šodien saku: ja es būtu jauna, varētu mācīties vēlreiz un izvēlēties sev darbu, tad tāpat būtu skolotāja. Protams, ne vienmēr tas ir pateicīgi, un ne vienmēr tas ir viegli. Taču kontaktēties ar bērniem – gan lieliem, gan maziem – tā ir tā lielā māksla, kas piemīt īstam skolotājam. Dažkārt ne tik daudz ir svarīgi, cik tu vari iemācīt, bet tieši šī savstarpējā saprašanās. Nenoliedzami svarīga ir prasme neturēt sevi divas pakāpes augstāk, saprast un spēt nolaisties līdz skolēna līmenim. Domāju, ka tas visbiežāk skolotājam ir jādara. Tāpat jāprot atvainoties zēnam vai meitenei par savu kļūdu. Es to esmu darījusi, un tas ir jādara.

23 mācību gadi

Pret skolotājiem, kā jau jaunās paaudzes mācītājiem un audzinātājiem, vienmēr, visos laikos ir bijušas augstas prasības. Tas nozīmē, ka viņiem ir bijis jāmācās. Emīlija Celmiņa Maskavā neklātienē beidza Svešvalodu fakultāti Starptautiskajā svešvalodu institūtā. Bet tur vairāk sagatavoja tulkotāju darbam, nevis mācīja par skolotāju. Tāpēc iznāca vēl studēt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, lai iegūtu tiesības strādāt par vācu valodas skolotāju. Kā jau laiku lokos dzīvojošai, vajadzēja pat vidusskolas kursu papildināt.

– Mēs, tie speciālisti, kas bijām izglītojušies vācu laikā, mūsu vidū bija daudz tieši ārstu un skolotāju, bijām spiesti mācīties tā sauktajā Republikāniskajā vidusskolā, kas darbojās te Liepājā. Mums vajadzēja nolikt dažādus eksāmenus priekšmetos, ko nebijām mācījušies. Piemēram, PSRS vēsturē mums dažu mēnešu laikā bija jāapgūst viela, sākot no 7.klases. Tad vēl atceros, ka liku eksāmenu astronomijā. Un tas vēl bija jādara krievu valodā. Bet pēckara paaudze krievu valodu nemaz nezināja, tāpēc mums iznāca pat anekdotiski gadījumi, – atceras E.Celmiņa.

Skolotāja teic, ka viņai iznācis mācīties 23 gadu garumā. Arī no bērnudārza iznācis aiziet ne jau tāpēc, ka tur nepatika, bet nebija attiecīgās kvalifikācijas.

– Protams, man bija žēl pamest darbu savā dārziņā. Jo tik daudz laba tur bija paveikts, tas bija viens no labākajiem pilsētā, – tomēr ar zināmu gandarījumu saka toreizējā vadītāja.

Kā orkāns

Arī par skolā nostrādātajiem gadiem viņa saņēmusi daudz dažādu atzinību. Un tas nebūt nav mazsvarīgi, ka tavs darbs ir novērtēts. Tomēr, kā jebkuram skolotājam, galvenais ir un paliek skolēnu atzinība.

Kāds no viņas audzēkņiem lielās jubilejas reizē veltīja šādus vārdus: "Skolotāja Celmiņa ir bijusi skolotāja Vētra, gandrīz vai jāsaka, ka nepareizs uzvārds viņai ir iznācis. Kad viņa ienāca klasē, tad tas bija kā orkāns, kas tomēr ar laiku pierima, jo visa klase bija sastingusi gaidās."

Pati par sevi un savu mācīšanas stilu viņa saka tā:

– Domāju, ka es pret audzēkņiem katrā ziņā biju prasīga. Man galvenais bija, lai viņi mācās. Ir iznācis strādāt padomju skolā un brīvās Latvijas skolā. Ne visam, kas bija padomju laikā, var likt mīnusa zīmi. Toreiz skolās bija pagarinātās grupas, lai gan ne jau vienmēr skolēni ar prieku tajās gāja, tomēr bija noteiktas prasības, kas bija jāizpilda. Man vienmēr bijis svarīgi, lai viņi iemācās, lai zina. Jā, un bērni saprata manas prasības.

Uz jautājumu, ko viņa domā par tagadējo izglītības sistēmu un par pašlaik doto zināšanu kvalitāti, skolotāja, brīdi padomājusi, atbild:

– Es domāju tā, ka izglītības kvalitāte krītas. Kaut vai valodu mācot – vieni vienīgi testi. Bet stundā ir vārdi jāiemāca, stundā ir iemācītie vārdi jāatprasa, jāmāca veidot teikumus, jebkurā stundā ir jārunā. Bet kas notiek tagad? Jebkurā stundā – tikai testēšana. Bet kad viņš, skolēns, runās? Vai tad mēs mēdzam tikai vēstules rakstīt? Uzskatu, ka skolēns jāiemāca tā, lai varētu gan lasīt, gan rakstīt, gan runāt. Nevar bez pārtraukuma testēt. Šādu sistēmu es uzskatu par nopietnu trūkumu. Bez tam arī skolotājs zaudē, jo viņš tomēr daudz mazāk runā stundā, nekā tas bija kādreiz. Lai gan stundu skaits ir lielāks. Tas palielinās.

Katram skolotājam ir būtiski, kas paliek aiz viņa, un vēl svarīgāk, ja izdodas izaudzināt sava darba sekotājus. Emīlija Celmiņa izvadījusi dzīvē daudzus izlaidumus. Viņa prāto:

– Nez kāpēc tā iznāk, vai tas būtu atkarīgs no zvaigžņu stāvokļa, bet mēdz būt tā sauktās labās klases un sliktās klases. Ņemot tos bērnus atsevišķi, viņi nebūt nav slikti. Lai gan ko vispār var saprast ar vārdu slikts. Slikti mācās, slikti uzvedas? Bet tāpat katram cilvēkam ir arī savas pozitīvās īpašības. Piemēram, man bija laime strādāt ar tādu labo klasi, no kuras vēlāk iznāca visas Latvijas mērogā pazīstami cilvēki. Kā mūziķi Aldis Laungbaums, Jānis Lūsēns, ērģelnieks Atis Stepiņš, aktrise Indra Briķe. Vēl vesela virkne no šās klases ir skolotāji. Tā kā ar gandarījumu varu teikt, ka kaut kāda sēkla tajā darbā ir iesēta. Piemēram, J.Čakstes 10.vidusskolā, kad es gāju projām, atnāca strādāt tieši mana skolniece – Iveta Tamsone.

Mīlestība

– 1949.gadā man iznāca pamest savu pirmo darba vietu – Sakas pamatskolu. Dzīve ievirzījās tā, ka pārnācu uz Liepāju, jo apprecējos, tad piedzima mans dēliņš.

Jautāta, ko viņai nozīmē jēdziens mīlestība, Celmiņas kundze neatbild uzreiz. Tikai pēc laba brīža viņa saka:

– Mīlestība nav tikai aizraušanās. Ja tā ir patiesa, tad paliek cilvēkam uz visiem laikiem. Ko mēs vispār varam ar šo vārdu apzīmēt? Aizraušanās var būt daudzas, un pamīlēties un pamīlēt arī var daudz. Bet jāizprot ir šā vārda īstā jēga. Tās ir jūtas, kas paliek uz visiem laikiem.

Par sevi viņa pastāsta, ka ir bijis cilvēks, kuru viņa ļoti mīlējusi. Viņš agri nomiris, kad viņi kopā bija nodzīvojuši gadus divpadsmit. Meitiņa Ieva, kura piedzima, kad dēlam Alvim bija divpadsmit gadu, tēti nav redzējusi. Tā Emīlija palika viena ar diviem bērniem, tolaik kopā ar viņiem dzīvoja arī mamma, tad nu bija jāpieliek visi spēki, lai ģimeni uzturētu. Tie bija darba pilni gadi. Jo bija jādzīvo un jāiztiek.

– Es strādāju bērnudārzā, vakaros mācīju vakarskolā, vēlāk sāku strādāt 1.vidusskolā, – saka skolotāja, pavisam vienkārši turpinot atcerēties. – Tad pēc dažiem gadiem mēs satikāmies ar Celmiņu. Celmiņu ģimene dzīvoja mums kaimiņos. Tā arī iepazināmies. Imants ir jurists. Viņa tētis ir pazīstamais mākslinieks Kārlis Celmiņš, mamma, kuras portrets tagad karājas viesistabā, ir pazīstamā dzintara apstrādātāja Irma Celmiņa. Imants bija inteliģents, pietiekami interesants, jāpiebilst – arī ļoti godīgs. Teikšu atklāti, ka Celmiņš manai mammai sākumā iepatikās vairāk nekā man. Viņa tad ar mani aprunājās un teica, ka vajadzētu precēties. Es vienmēr esmu savu mammu uzklausījusi. Ne vienmēr varbūt paklausījusi, bet uzklausījusi gan un ņēmusi vērā viņas teikto. Tā arī saviem bērniem un tagad arī mazbērniem esmu sacījusi, ka citu cilvēku vārdi ir jāuzklausa. Nav noteikti jāpaklausa, bet jāieklausās gan.

Pēc pāris gadu satikšanās Celmiņi kļuva par ģimeni. Tā viņi tagad ir kopā.

Māksla

– Ceļot man patīk. Katrai zemei ir kāds neatkārtojams jaukums. Es, piemēram, esmu daudz vērojusi senatnīgus namus, vecās pilis. Es vienmēr esmu gribējusi, lai man būtu tāda māja, kurai var aiztaisīt slēģus no iekšpuses. Un tagad, kad man jau astoņdesmit gadu, Dievs ir piešķīris tādu namiņu, kuram tiešām var aiztaisīt logus no iekšpuses. Vai tas nav interesanti? – atzīstas Sapņu namiņa saimniece.

Viņa pastāsta, ka padomju laikā skolotājs varēja atļauties ceļot, lai gan tās bija galvenokārt padomju republikas, kas apbraukātas.

– Esmu bijusi Maskavā, Kijevā, Sanktpēterburgā (toreiz Ļeņingrada), esmu bijusi Jaltā, nemaz nerunājot par Lietuvu un Igauniju. Uz Vāciju (Demokrātisko, protams) aizbraucām jau tad, kad vēl bija padomju laiki. Jo 1.vidusskolas aģitbrigāde, kuru es toreiz vadīju, ieguva tādu atzinību, par kuru kā balva pienācās ceļojums uz Rostoku, kas arī ir jūras pilsēta, – turpina E.Celmiņa. – Vēlāk vēl vairākkārt esmu bijusi Vācijā, man tur tagad ir draugi, arī skolotāji, tā kā mums ir daudz kopīga, par ko runāt.

Kā vienu no dvēseliskākajiem mirkļiem skolotāja atceras Drēzdenes gleznu galerijas apmeklējumu:

– Esmu stundām sēdējusi un skatījusies uz kādu no gleznotāju darbiem. Var jau aiziet garām gleznām, bet vajag tikai palikt, apstāties un ilgāku laiku ieskatīties darbā, tad tas uz katru cilvēku atstāj savu iespaidu. Rada auru ap cilvēku.

Kopā ar tā iemītniekiem Sapņu namiņā dzīvo arī gleznas. Ne tikai Kārļa Celmiņa darbi, bet arī citu mākslinieku klusās dabas, portreti.

– Es reizēm ilgi skatos uz arī uz Kārļa Celmiņa gleznām. Apsēžos un sarunājos ar mammu, kas redzama gleznā. Tas nomierina. Un citādi nemaz nevar būt. Jo katrs mākslinieks taču savā darbā ieliek daļiņu no sevis, ieliek savas domas, savas izjūtas. Tā nav glezna, ja ar jums nerunā.

Mūzika

Vēlākos gados, strādājot skolā, Emīlija Celmiņa ne tikai mācīja valodu, bet arī darbojās ar saviem bērniem pēc stundām, veidojot dažādus muzikālus iestudējumus. Vai pati ir profesionāla mūziķe? Skolotāja stāsta:

– Augu dziedošā, muzikālā ģimenē. Mans tētis labprāt dziedāja, mamma arī. Visi bērni bijām muzikāli. Bijām tādi neprofesionāli mūziķi. Tad, kad biju pavisam mazs bērns, man, protams, nebija tādu iespēju, kādu šodien ir mazuļiem. Iztikām bez muzikālām rotaļlietām, datoriem. Atceros tādu bērnības ainu – sēžu uz vārtu stabiņa, rokā ķemme, pārvilkta pāri ar caurspīdīgo papīrīti, kurā tētis tina papirosus, un es spēlēju. Kurš gan tagad tā vairs dara! Nākamais bija blumīzers (mutes harmonikas), tad sekoja mandolīna. Un tas jau bija instruments! Mans brālis spēlēja garmo