Kurzemes Vārds

20:53 Svētdiena, 21. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

!Dienas tēma

"Es tik un tā dzīvošu"
Cīņa ar vēzi ir ikviena cilvēka spēkos

Dita Gruze

Ir izvērtēta saslimstība ar vēzi Liepājā pirmajā pusgadā. Šogad tā ir lielāka nekā pērn šajā laika posmā. Vai tas liecina par nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem pilsētā, informācijas trūkumu vai vienaldzību pret savu veselību? Liepājas Onkoloģiskās slimnīcas direktore Anna Krilova saka: "Vēzis rezumē to, kas notiek atmosfērā, sabiedrībā, ģimenē, intīmajā dzīvē un medicīnas aprūpē. Tā ir slimība, ar kuru iespējams cīnīties, ja vien zinām, kad un kā to darīt."

Vēža slimnieku skaits palielinās

Patlaban Liepājas reģionā uzskaitē ir aptuveni 4000 cilvēku ar ļaundabīgiem audzējiem, no tiem pirmajā pusgadā vien saslimuši 300. Vērtējot uz 100 000 iedzīvotāju, ir 500 saslimušo, tas ir lielākais rādītājs visā Latvijā. Daktere Anna Krilova skaidro, ka tas varētu būt saistīts arī ar īpaši nelabvēlīgajiem apstākļiem, kas raksturīgi tieši Liepājai: plaši attīstīta rūpniecība, sevišķi "Liepājas metalurga" kaitīgā ietekme uz atmosfēru un arī rūpnīcas darbiniekiem, skābais lietus, jūras tuvums. Viens no audzēja veidiem, kam ir galvenā vieta izplatības ziņā, ir ādas vēzis, ko veicina jūras sāļi, vējš un saule.

Ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē vēža upuru skaitam ir tendence palielināties. Eiropas Onkologu asociācija atzinusi, ka šī tendence saglabāsies līdz pat 2020.gadam. Tam pamatā ir nopietni cēloņi, kas izskaidrojami ar konkrēto cilvēces attīstības periodu. Patlaban raksturīgs izjaukts hormonālais līmenis, un visā pasaulē tagad dominē feminisms. Un vēzis mīl izjauktu hormonālo līmeni. Turklāt vēzi veicina vesels kaitīgo faktoru komplekss, kas raksturīgs tieši šim gadsimtam: problēmas ar potenci, kaitīgi darba apstākļi, datoru starojums, neveselīgs dzīves veids, ozona noārdīšanās, ģenētiski modificēta pārtika, stress, palielināts svars, mazkustīgums, atmosfēras piesārņojums utt. Sevišķi bīstama ir alumīnija, apavu un mēbeļu ražošana, tēraudliešana un krāsu rūpniecība.

Vēzis jeb ļaundabīgais audzējs ir ļaundabīgo šūnu haotiska vairošanās. Tās bojā ģenētisko nesēju veselās šūnas kodoliņā, notiek šūnu mutācija, tās pumpurojas, veido sacietējumu, ko sauc par audzēju, un bojā orgānu. Laikus neatklātas, audzēja šūnas var aizceļot arī uz citām ķermeņa daļām.

Brīdinājumi uz cigarešu paciņām ir pamatoti

Šogad visā pasaulē, arī Liepājā, sasirgušo skaita ziņā pirmajā vietā ierindojies plaušu vēzis. Protams, paši galvenie tā cēloņi ir atmosfēras piesārņojums un smēķēšana. Īpaši bīstams šis netikums ir sievietēm, jo tas atsaucas uz reproduktīvo veselību un veicina saslimšanu ar krūts dziedzeru vēzi. Daktere Krilova apgalvo, ka katrs smēķētājs ir potenciāls vēža slimnieks. Puse smēķētāju, kuriem diagnosticēts plaušu vēzis, ir slimības trešajā vai ceturtajā stadijā, kad audzējs jau izplatījies limfmezglos un kad slimību vairs nevar ārstēt.

Otra izplatītākā forma ir ādas vēzis, ko provocē jūras tuvums un solāriji. Sevišķi bīstamas ir stipras lampas bez filtriem, kas raida garos ultravioletos starus. Tāpēc, pirms pakļaut sevi šai skaistuma procedūrai, noteikti jākonsultējas ar ārstu un organisms tai jāsagatavo: jāiedzer A vitamīns, kaļķis, kā arī jālieto piemēroti sauļošanās aizsargkrēmi. Tāpat ir jāpārzina sava ģenētiskā izcelsme – vai ģimenē kāds slimojis ar ādas vēzi vai melanomu. Ja tā, tad ar sauli un solāriju jokot nedrīkst. Ja ģimenē šīs slimības nav bijušas, arī tad nevajag censties nosauļoties vienā dienā un aizmirst par ultravioleto staru filtru krēmiem. Pigmenta audzēji parādās tikai gada beigās – vēl vairākus mēnešus pēc pārmērīgās sauļošanās organisms cīnās ar saules ietekmi. Tiklīdz rodas ādas pacēlumi čūlas veidā vai dažādas dzimumzīmīšu izmaiņas, nekavējoties jādodas pie ārsta. Ādas vēzi var izprovocēt arī dzimumzīmīšu kairināšana. Ja tās atrodas vietās, kas regulāri tiek skūtas vai berzētas ar apģērba lencītēm vai gumijām, tās ieteicams parādīt onkologam un izoperēt.

Tāpat šogad ir ļoti daudz kuņģa, zarnu trakta un taisnās zarnas vēža slimnieku. A.Krilova stāsta, ka šī vēža forma nekad nerodas bez simptomiem. Tie visbiežāk ir vemšana, slikta dūša, caureja un sacietējumi, asins piejaukumi. Ja šis vēža veids pacientam ir ielaists, daktere Krilova to skaidro tikai ar neuzmanību pret savu veselību un nevēršanos pie ārsta, jau parādoties pirmajiem simptomiem.

Arī dzemdes kakla vēzis ir izplatīts. Katrai sievietei no 16 gadu vecuma vismaz reizi gadā ir jāapmeklē ginekologs un jāveic citoloģiskā izmeklēšana. Pēc Valsts onkoloģijas centra Galvenā vēža reģistra datiem, puse sieviešu, kam diagnosticēts dzemdes kakla vēzis, ir trešajā vai ceturtajā stadijā, kad pacientēm dod vairs tikai pretsāpju medikamentus. Turklāt galvenokārt šīs pacientes ir gados jaunas, tādējādi pilsēta zaudē cilvēkus reproduktīvā vecumā.

Galvenais – laikus rūpēties par savu veselību

Daktere Anna Krilova par galvenajām vēža profilakses metodēm uzskata nekaitīgu dzīves veidu un nemitīgas rūpes par savu veselību. Cilvēki daudz sūdzējušies, ka pie ģimenes ārstiem jāstāv garu garās rindās un arī tad ne vienmēr viņi saņem norīkojumu pie speciālista. Tomēr daktere Krilova atgādina, ka Onkoloģiskā poliklīnika ir brīvā apmeklējuma poliklīnika: samaksājot 50 santīmu lielu pacienta nodevu, apmeklētājs tiek pierakstīts ārsta konsultācijai. Ja pacients vēlas tikt pie onkologa nekavējoties, konsultācijas maksa ir trīs lati. Ģimenes ārsts Igors Stoma, piemēram, savā attieksmē pret pacientu sūdzībām par neizrakstītiem nosūtījumiem uz pārbaudēm ir kategorisks: onkologs pieder pie brīvās pieejamības ārstiem, un pacientam nav nepieciešams pirms tam iet pie ģimenes ārsta. Ja tomēr tas tā ir noticis, katrs gadījums esot jāvērtē atsevišķi – ārsts līgumattiecībās ar valsti izpilda valsts pasūtītu programmu, un, ja nepatīk konkrētais ģimenes ārsts, to var mainīt un atrast ārstu, kuram pacients pilnīgi uzticas.

Lai arī dakteris Stoma atzīst, ka valsts ne visai stimulē iedzīvotājus rūpēties par savu veselību, viņa praksē bijuši gadījumi, kad pacients burtiski jāpierunā aiziet pie fluorogrāfa vai ginekologa. Tas saistīts arī ar iedzīvotāju zemo izglītības līmeni veselības aprūpes jautājumos. Gan daktere Krilova, gan dakteris Stoma uzskata, ka, pirmkārt, cilvēkiem pašiem vairāk jārūpējas par savu veselību. To, cik nenopietna ir attieksme pret veselību, rāda kaut vai ikgadējās profilaktiskās medicīniskās apskates, ko pieprasa izglītības iestādes un konkrētas darba devēju iestādes. Visbiežāk cilvēki uzskata, ka šīs pārbaudes aprobežojas tikai ar zīmogu un parakstu veselības grāmatiņās, un neiedomājas, ka veselību patiešām vajadzētu rūpīgi pārbaudīt. Parasti cilvēku attieksme pret savu veselību ir nogaidoša, tāpēc arī vēža formas bieži ir jau pēdējā stadijā. Turklāt tas attiecas ne tikai uz ļaundabīgajiem audzējiem, bet uz visām slimībām kopumā.

Lai arī vēža profilakses valsts programmas nav visaptverošas, tās tomēr piedāvā cilvēkiem regulāri un bez maksas pārbaudīt veselību – sievietēm veikt mammogrāfisko jeb krūts dziedzeru izmeklēšanu, ginekoloģiskajā apskatē izdarīt bezmaksas citoloģisko izmeklēšanu, bet vīriešiem – uroloģiskajā apskatē priekšdziedzera specifisko antigēnu jeb priekšdziedzera vēža izmeklēšanu. Šī programma daļēji ir attaisnojusies, jo no visiem diagnosticētajiem ļaundabīgajiem audzējiem samērā labāki rādītāji ir saslimšanai ar krūts dziedzeru vēzi: pirmajā pusgadā Liepājas reģionā reģistrētas 50 sievietes ar krūts vēzi, un sešām no viņām slimība ir ielaista. Savukārt vīriešiem statistika bēdīgāka – joprojām pusei priekšdziedzera vēža slimnieku audzējs ir vēlīnā stadijā.

Runājot par dzīves veida un uztura ietekmi uz veselību, daktere Krilova nonākusi pie atzinuma, ka latviešiem raksturīgs tas, ka viņi ikdienā negrib uzņemt organismam nepieciešamo šķidruma daudzumu. Šķidrums izvada šlakvielas, kas ir īpaši svarīgi, strādājot kaitīgos apstākļos vai karstumā. Tāpēc, ja nav sirds patoloģiju, dienā jāizdzer divarpus, trīs litri šķidruma. Stress, kaitīgie ieradumi – alkohols, smēķēšana, narkotikas – un mazkustīgs dzīves veids ir labvēlīgi vēža asajām spīlēm. Arī mākslīgi un ģenētiski pārveidota pārtika ir veselībai bīstama. Vislabāk ikdienā izvēlēties ekoloģiski tīro Latvijas pārtiku, zivis, rupmaizi, kurā ir B vitamīns. Turklāt vajag ēst regulāri un neaizmirst arī par higiēnu. 60 procentu mutes dobuma ļaundabīgo audzēju pagājušajā gadā bija ielaistā stadijā. To A.Krilova raksturo tikai kā nolaidību un pilnīgu vienaldzību par savu veselību, jo kas gan cilvēkam var būt tuvāks kā viņa paša mute! Dakterim Stomam bijuši pat tādi pacienti, kas labprātīgi atdod sevi slimības neapturamajam uzvaras gājienam, lai tikai nebūtu jāatsakās no dienišķās cigaretes.

Pēc diagnozes

Valsts statistika rāda, ka no brīža, kad pacientam atklāta vēža slimība, apmēram 70 procenti slimnieku dzīvo ilgāk par pieciem gadiem. Ja ļaundabīgais audzējs atrasts vēl agrīnā stadijā, pielietojot visas ārstēšanas metodes, slimību var apturēt un izārstēt. Taču te nepieciešama nopietna sadarbība ar pacientu, lai audzējs tiešām tiktu laikus atklāts, tātad ir jārūpējas par savu veselību un tā regulāri jāpārbauda pie ārsta. Trīs ārstēšanas metodes ir: ķirurģiskā, kad pacientu operē, medikamentu terapija un staru terapija. Visas šīs ārstēšanas metodes pielieto Liepājas Onkoloģiskajā slimnīcā, kas apkalpo visas Kurzemes reģiona Slimokasei piesaistās pilsētas. Tagad slimnīcā vecās staru terapijas un rentgena iekārtas nomainītas pret jaunām.

Pacientam ir tiesības zināt, kas ar viņu notiek, taču visiem, kas vēlas, šāda informācija netiek izpausta. Tāpēc pacients izvēlas savu uzticības personu. Iestājoties slimnīcā, viņš uzraksta iesniegumu, uzrāda izvēlētās uzticības personas kodu, kurai turpmāk ārsts sniedz informāciju par pacienta slimību, prognozēm, invaliditātes un sociālās aprūpes jautājumiem. Medikamenti un operācijas ļaundabīgo audzēju slimniekiem ir bez maksas.

Ja cilvēkam atklāts ļaundabīgs audzējs, ikviens saprot, ka tā ir nopietna diagnoze gan pacientam pašam, gan viņa ģimenei. Būs arī nopietna ārstēšanās, un, lai cilvēks nepaliktu viens ar savām domām, ir nodibinātas sabiedriskās organizācijas, kurās apvienojušies bijušie un esošie vēža slimnieki. Viena no organizācijām ir "Vita Liepāja", kurā darbojas sievietes, kas pārcietušas vai joprojām sirgst ar krūts dziedzera vēzi. Otra organizācija ir "Ileostoma", tā pulcina cilvēkus, kurus skāris zarnu audzējs. Daktere Krilova uzskata, ka šādas organizācijas ir aktuālas un laikmetīgas, jo tajās var tikties ar līdzīgi domājošajiem, izrunāties, aizmirsties. Tāpat slimnīcai ir sadarbība ar psihiatriem, kas sniedz pacientiem atbalsta terapiju, lai tie neieslīgtu depresijā un nepaliktu savās domās vieni.

Asociācija "Vita liepāja" – labais gariņš sievietēm

Krūts dziedzera vēža asociācijas "Vita Liepāja" vadītāja Dace Priedola pati savulaik bijusi Onkoloģiskās slimnīcas paciente. Tolaik asociācija darbojās tikai Rīgā, un dakterei Annai Krilovai radās ideja, ka to vajadzētu arī Liepājā. Slimnīca palīdzēja nodibināt nevalstisku organizāciju "Vita Liepāja", un par tās vadītāju izvēlējās Daci. Tagad asociācija pulcina krūts dziedzera skartās sievietes ne tikai no Liepājas rajona, bet arī Kuldīgas un Ventspils. Kopā tajā reģistrētas 70 dalībnieces. Samaksājot asociācijas biedranaudu, katra no sievietēm dod savu artavu, lai "Vita Liepāja" varētu veiksmīgi darboties un palīdzēt krūts vēža slimniecēm. Par šo naudu sievietes dodas ekskursijās, apmeklē teātra izrādes, koncertus, rīko literāros vakarus un lekcijas, kopīgi svin svētkus. Organizācijas mērķis ir sniegt slimniecēm morālo un materiālo palīdzību. Uz lekcijām bieži vien nāk arī cilvēki, kurus skārušas citas vēža formas, kā arī ikviens, kuru šī tēma interesē.

Asociācijas biedres Laima un Svetlana stāsta, cik ļoti svarīgi ir nepalikt vienatnē ar savām domām un bēdām. Asociācijas "Vita Liepāja" sarīkojumos viņas atradušas domubiedrus un ir laimīgas, ka, pateicoties tieši Daces Priedolas uzņēmībai un labsirdībai, viņas atguvušas gribu un prieku dzīvot. "Pēc mūsu sanāksmēm vienmēr šķiet, ka esmu bijusi koncertā vai kādā citā jaukā pasākumā," saka Laima. Sievietes cita citu uzjautrina un nomierina, palīdz, kad nepieciešams, un vienkārši ir kopā. Tās, kas tikko atnākušas uz asociāciju, atzīst, ka pēc operācijas bijušas sevī ierāvušās, baidījušās iziet sabiedrībā. Bet kopā ar asociācijas "Vita Liepāja" meitenēm atkal no jauna atradušas dzīvotprieku un enerģiju. Svetlana stāsta, ka uzaicinājusi māsu piedalīties asociācijas ekskursijā, un māsa brīnījusies, cik labi izskatās šīs sievietes – pat nepateiksi, ka kāda no viņām bijusi slima! To apliecina arī Dace: "Ir svarīgi labi izskatīties pat tad, kad šķiet: nu kam man tas… Jo labāk mēs izskatīsimies, jo labāk jutīsimies un jo vieglāk būs cīnīties ar slimību!"

Organizācija "Vita Liepāja" rūpējas arī par to, lai sievietes saņemtu krūts protēzes. Sākumā, deviņdesmito gadu vidū, tām bija jābrauc pakaļ uz Rīgu. Dace atceras, ka bija jāstāv ļoti garās rindās, pat uz slimnīcas trepēm. Tas bija ļoti grūti, jo sievietēm pēc operācijām tur pat nebija, kur apsēsties. Tagad krūts protēzes var saņemt tepat Liepājā, turklāt viss nokārtots tā, lai sievietes gaidot varētu apsēsties un lai tikko operētās pacientes protēzes dabūtu pirmās. Dace atzīst, ka ārējais izskats ir ļoti svarīgs – operācijā zaudējot vienu vai abas krūtis, sievietes nereti jūtas mazvērtīgākas. Laima atceras, ka viņas slimošanas laikā septiņdesmitajos gados krūšu protēzes nebija pieejamas un ārste ieteikusi krūšu aizvietotājiem uzšūt maisiņu ar grūbām. Tagad ikviena sieviete, kas pārcietusi krūts operāciju, var saņemt protēzes bez maksas, iepriekš pierakstoties Onkoloģiskajā poliklīnikā.

Tā kā krūts protēzes ir specifiskas, parastie krūšturi tām neder. Tāpēc Dace Priedola meklējusi apakšveļas ražotājfirmas, kas varētu palīdzēt sievietēm tikt pie šīs tik nepieciešamās lietas. Visatsaucīgākā izrādījās firma "Mis Lolita", kas tagad pēc individuāliem pasūtījumiem izgatavo katrai sievietei nepieciešamo īpašo krūšturi.

Cilvēki netic, ka tas ir nopietni

To, vai vēzis ir ģenētiski pārmantojama slimība, joprojām pēta mediķi. Arī Liepājas onkologs Viktors Borošenko veic šādus pētījumus, un tajos iesaistījušās arī sievietes no asociācijas "Vita Liepāja". Piemēram, Laimas un Daces ģimenēs ļaundabīgie audzēji bijuši vairākās paaudzēs. Zinātne attīstās neticami ātri, un, ja pirms laika par nedziedināmām slimībām uzskatīja gan tuberkulozi, gan vēzi, tad tagad situācija ir mainījusies. Pats galvenais – laikus atklāt slimību un pēc iespējas ātrāk sākt to ārstēt. Dace saka: "Vēzis ir apturams, ja to laikus atklāj. Pēc ārstēšanas kursa cilvēks mūsdienās var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi."

Strādājot asociācijā, Dace nākusi pie atzinuma, ka cilvēku izglītības līmenis ļaundabīgā audzēja jautājumos ir zems: "Ir bijušas daudzas publikācijas presē, ārsti pieejami ik dienas, bet cilvēki joprojām daudz ko nezina par šo slimību. Joprojām valda dažādi aizspriedumi. Piemēram, vizīte pie onkologa nudien nav dārga. Cilvēki netic, ka šī slimība var skart ikvienu, tāpēc ir svarīgi rūpēties par veselību: jo ātrāk ļaundabīgo audzēju atklāj, jo vieglāk un veiksmīgāk to var izārstēt. Vēzis nepāriet kā gripa, tas izplatās ļoti strauji, tāpēc ir svarīga ik diena, ko veltām savai veselībai."

Trīs dzīvesstāsti

Jau minētās sievietes – Dace, Laima un Svetlana – pašas reiz izsprukušas no vēža spīlēm un joprojām ir pateicīgas Dievam par viņām doto otro mūžu. Svetlana saka: "Ne vienmēr viss ir tik drūmi, kā šķiet!" Tāpēc viņas dalās savā pieredzē par pirmajiem mirkļiem pēc diagnozes un operācijas un pirmajiem soļiem jaunajā dzīvē.

"Esmu atguvusi dzīvotprieku"

Laimu pirmo reizi operēja 1970.gadā. Viņa pāris nedēļu bija sajutusi īkšķa gala lieluma bumbuli krūtī, tāpēc devusies pie ārsta, kas noteica diagnozi: krūts dziedzera vēzis. Tā kā bez operācijas ārstēšana nebija iespējama, Laima uztraukusies, jo mājās bijis astoņus gadus vecs bērniņš. Sieviete atceras, ka tolaik centusies apvaldīt emocijas, lai neuztrauktu pārējās pacientes.

Visgrūtāk bijis pēc operācijas – no narkozes atguvusies tikai pēc pāris nedēļām, naudas nav bijis, jo ilgs laiks pavadīts slimnīcā, un arī darbā ātri vajadzēja sākt iet, lai pabarotu bērniņu. Pēc sešiem gadiem slimība atsākās ar jaunu sparu, bet nu jau otrajā krūtī. Operācijās Laima zaudējusi abas krūtis, un joprojām viņai grūti pacelt uz augšu rokas, jo tas rada sāpes. Viņai piešķirta otrās grupas invaliditāte, un sieviete smej, ka neko citu kā vien bezmaksas sabiedrisko transportu tā viņai nedod.

Laima stāsta, ka tolaik vēzi uzskatīja par nedziedināmu slimību, bet, pateicoties ārstu profesionalitātei un ātrajai diagnostikai, viņa tagad audzina mazbērnus, tiekas ar asociācijas "Vita Liepāja" sievietēm un savā 76 gadu vecumā izskatās lieliski.

"Palīdzēja darbs, bērni un suns"

Asociācijas "Vita Liepāja" vadītāja par Svetlanu saka: "Viņa ir jauna." Un tūlīt paskaidro, ka asociācijā par jaunām sievietēm sauc tās, kuras slimību pārcietušas nesen. Jo pēc operācijas viņām sākas Dieva dotā otrā dzīve. Svetlanu operēja 2002.gadā. Viņa neslēpj, ka sievietes nereti pašas ir vainīgas, ka tiktāl nonākušas, jo nav laikus pievērsušas uzmanību savai veselībai. "Strādāju par skolotāju, un katru gadu man jāiziet veselības apskate," stāsta Svetlana. "Diemžēl visbiežāk tā ir tikai teorētiska – viss kārtībā, zīmogs, paraksts, un uz redzēšanos. Dažus mēnešus vēlāk pēc šīs apskates man kļuva slikti, un ģimenes ārsts mani aizsūtīja pie onkologa."

Svetlana atceras, ka pēc diagnozes noteikšanas viņai ļoti palīdzējušas palātas biedrenes, kas mierinājušas, stāstījušas savu dzīves pieredzi un sniegušas atbalstu. Arī sanitāri un māsiņas vienmēr bijušas jaukas, smaidošas, labprāt nākušas uz palātu papļāpāt. "Nevar ne salīdzināt ar Rīgu," noteic Svetlana. Tomēr ir arī kāds darvas piliens šajā medus mucā. "Jau pirmajā dienā, kad parādījos ārstam, man teica: gatavojieties, jums nav daudz, uz ko cerēt…" asarām acīs atceras Svetlana. "Ja es būtu vājāka, morāli to neizturētu. Es nenoliedzu, ka ārsts ir labs ķirurgs, taču šajā gadījumā ētikas normas ir īpaši svarīgas. Ja ārstam neprasu prognozes, domāju, vienmēr vajag atstāt cilvēkiem cerību, ka viss būs kārtībā."

Pēc operācijas Svetlana turpina dzīvot kā iepriekš – joprojām strādā skolā par angļu valodas skolotāju, pasniedz arī privātstundas, bet vakaros vēl veic papildu darbus, lai vienmēr būtu, ko darīt. Visvairāk pēcoperācijas laiku Svetlanai palīdzēja pārciest viņas darbs, bērni un suns. Un, protams, asociācijas "Vita Liepāja" draudzenes. Sākumā Svetlana šaubījusies turp doties, jo nevienu nav pazinusi un baidījusies justies viena, taču draudzene pierunājusi. Tagad Svetlana ir laimīga, ka paklausījusi. Viņa atzīstas, ka pēc narkozes un ķīmijterapijas dažreiz grūti atcerēties pat iesāktā teikuma nobeigumu, tāpēc atmiņas trenēšanas nolūkā risina krustvārdu mīklas un lasa arvien jaunas grāmatas angļu valodā.

Svetlana saka: "Apkārtējiem nav jāzina, ko esmu pārdzīvojusi." Tāpēc viņa pie saviem skolēniem klasē vienmēr dodas saposusies, ar skaistu frizūru, jaunā kleitā un kurpēs. Bērni pat izsaka skolotājai komplimentus! "Tikai dažreiz skolēni saka, ka man vajadzētu mainīt matu krāsu – neviens pat nenojauš, ka tie nav mani īstie mati," Svetlana atzīstas. Bet aptiekā viņai netic, ka viņas invaliditātes apliecība ir īsta. "Aptiekāre saka: kur jūs dabūjāt to apliecību, jūs taču neizskatāties pēc invalīdes!" smejas Svetlana.

"Es dzīvošu!"

Deviņdesmito gadu vidū Dacei Priedolai ģimenē bijis smags psiholoģisks pārdzīvojums, un tajā laikā viņa pamanījusi, ka stresam klāt nāk arī nepatīkamas sajūtas krūtī. Dace devusies pie ginekologa, bet tas viņu mierinājis, ka bumbulis krūtī radies stresa dēļ un nekas kaitīgs neesot. Tomēr pēc ginekologa vizītes Dace jutusies arvien sliktāk. Viņa atceras, ka tās nav bijušas sāpes, bet gan niezošas sajūtas krūtī, nogurums. Tāpēc devusies uz Onkoloģisko poliklīniku, kur viņu tajā pašā dienā aizsūtīja uz ārstu komisiju, un pēc divām dienām Daci operēja, jo audzējs jau bija izplatījies. "Es labi apzinājos, ka man var būt šāda diagnoze," stāsta Dace. "Kad man ārsti teica, ka būs jānoņem visa krūts, un prasīja manu piekrišanu, es atbildēju: ņemiet, un jo vairāk, jo labāk! Tobrīd domāju: es vienalga dzīvošu!"

Pēc operācijas sākās ķīmijterapijas kurss. Dace nevienu brīdi nav domājusi, ka varētu no dzīves aiziet, tāpēc darījusi visu, lai pēc iespējas ātrāk izveseļotos. "Ārsti man ieteica ēst daudz zaļumu, puravus, jo pēc ķīmijterapijas organismam nepieciešams dzelzs," saka Dace. Viņa sagriezusi puravus, iebērusi tos tasītē ar kaudzi un tāpat vien izēdusi. Vēl joprojām Dace ik dienas ēd daudz zaļo salātu, loku, puravu.

Ķīmijterapijas dēļ Dacei izkrita mati. Viņa paņēmusi savus matus un devusies uz Liepājas teātri, lai meistari uztaisītu parūku. Taču tie nav bijuši sevišķi pretimnākoši un tik ilgi vilcinājušies, ka Dace viņiem savus matus tā arī atstājusi un izdomājusi, ka iztiks arī bez parūkas: "Es nolēmu, ka nēsāšu lakatus. Stāvēju spoguļa priekšā un mācījos dažādos interesantos veidos siet. Cilvēki man vienmēr teica komplimentus. Meita uzdāvināja arī salmu cepuri, un tā visu vasaru arī izstaigāju – bez matiem. Kad oktobrī devos atpakaļ uz skolu strādāt, man bija izauguši pusotru centimetru gari mati. Kolēģi priecājās, cik es eleganti izskatos!" Dacei daudzi cilvēki teikuši, ka viņa izskatījusies satriecoši pat tajā trakajā laikā, kad daudzām nolaižas rokas. Dace to apstiprina: "Par spīti visam vajag turēties slimībai pretī un apliecināt sevi. Tās ir muļķības, ka sieviete slimības laikā aiziet bojā. Un tie nav tukši vārdi – slimības laikā iepazinos ar savu tagadējo vīru!"

Dace saka: kopš slimības brīža viņa daudz domājusi par dzīvi, sapratusi, ka jāpriecājas par katru dienu un jādara cilvēkiem tikai labais, neaizmirstot vispirms parūpēties arī pašai par sevi. "Protams, visus šos gadus manī ir tādas kā bailes," klusi atzīstas Dace. "Kad kaut kas iesāpas, šķiet, varbūt tomēr atkal… Regulāri dodos uz pārbaudēm. Slimības dēļ ir izjaukta imūnsistēma, tāpēc jāsargājas pat no mazākajām iesnām. Nav nekas veselībai labāks par dabīgajiem vitamīniem, tāpēc ik rudeni sataisu dzērvenes ar medu un ķiplokus, noplaucēju brūklenes un katru dienu stiprinu sevi. Cik vien tas iespējams, jārūpējas pašiem par sevi."

Par onkologiem Dace saka tikai to labāko: viņi vienmēr uzklausīs un palīdzēs. Tomēr ārsti vieni paši nevar paveikt visu, tāpēc sadarbība ar pacientu ir nenovērtējama. Ārstēšanas procesā svarīgas ir ne tikai zāles un procedūras, bet arī psiholoģiskais stāvoklis un gribasspēks.