Kurzemes Vārds

00:46 Ceturtdiena, 21. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Drošā baiļu izjūta

Kirils Bobrovs

Pēdējā laikā man bieži iznācis saskarties ar cilvēkiem, kurus māc dažādas bailes. Vai arī ar tādiem, kas it kā saskata citu bailes. Kā vienu no uzskatāmākajiem piemēriem varētu minēt apgalvojumu, ka žurnālisti baidās par kaut ko rakstīt. Arī šo rindu autoram gadījies dzirdēt ne visai glaimojošas atsauksmes par savu darbu, sak, rakstīt viņš prot labi, bet, lūk, taisnību teikt neuzdrošinās. Katrs no mums domā savādāk, tādēļ steidzīgi pārliecināt katru skeptiķi par pretējo ir pavisam nepateicīgs uzdevums. Un, skaidrojot patiesību, vispirms par to jābūt pārliecinātam pašam žurnālistam, lai rīt to neatspēkotu jau pirmais oponents.

Bet vēl biežāk redakcijai jāsaskaras ar daudzu dažādu apmeklētāju, pareizāk būtu teikt, sūdzībnieku bailīgo pozīciju. Kaut kā varētu izprast anonīmas vēstules autora psiholoģisko pozīciju. Viņš, protams, ir liels gļēvulis, toties norobežo sevi no nepatīkamām sarunām ar varas pārstāvjiem vai ar tiem pašiem avīžniekiem. Šādi apmeklētāji nāk un klāsta savas mājas problēmas, konfliktus ar policiju vai kaimiņiem, taču nosaukt savu vārdu kategoriski atsakās, baidoties sevi atklāt paziņām vai namu pārvaldei, kas varot atriebties. Ticiet, godājamie, tur neviens pat negrasās atriebties! Tur visi ir noguruši no šādām sarunām. Viņiem ir daudz cita darāmā.

Dažreiz cenšos pārliecināt: nav solīdi baidīties, jo anonīmā veidā vēl neviens neko nav panācis kopš senseniem laikiem, izņemot stukačus. Cenšos minēt kādus konkrētus personiskos piemērus: sak, arī pašam dažreiz no kaut kā bail, bet nevienam to nestāstu, nevienai dzīvai dvēselei neatklāju. Bailes jācenšas pārvarēt pašam sevī. Bet, ja jau esi sācis runāt, vai vajadzētu apklust pusceļā?

Var saprast, ja kāds grib pasargāt sevi no kompromitējošas, slepenas vai arī intīmas informācijas. Bet, ja runa ir par pozitīvu vērtējumu, kāpēc gan būtu jābaidās? Taču arī šādos gadījumos nezin kāpēc uzrodas bailes. Nesen bija interesants gadījums: savās žurnālista atmiņās un pārdomās es pieskāros kāda laba cilvēka personībai, kurš ļoti mīlēja savu kaķi un rūpējās par to. Šim cilvēkam tas ļoti nepatika: vai tad var par kaut ko tādu rakstīt! Tas nevienu neinteresē! Tad jau iznāk, ka mīlēt dzīvniekus ir slikti, apkaunojoši? Ja jau mūsu pozīcijas ir tik ļoti nesamiernieciskas, tad par mācību visiem bailīgajiem gribu pasacīt: saskarsmei izvēlieties pareizos cilvēkus, izvairieties no žurnālistiem, kas atklāj visdrausmīgākos noslēpumus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši tā rīkojas daudzi. Tiesa, vienkāršāk tas izdodas sanitārtehniķiem, frizieriem un traktoristiem, sarežģītāk – rūpnīcu un banku īpašniekiem. Pēdējos mēs biežāk neliekam mierā. Bet starp viņiem ir ļoti daudz tādu, kas sarunā vienmēr lūdz neatsaukties uz viņu un nenosaukt vārdā. Kaut gan skaidri redzams, ka netiek apspriesti nekādi komercdarījumi. Te izpaužas visparastākais baiļu aizsarginstinkts.

Atceros gadījumu, kad manu žurnālista gaitu pašā sākumā uz redakciju atnāca skolotāja un dalījās interesantās pārdomās par audzināšanas procesu. Es uzreiz piedāvāju viņai uzrakstīt par to. Ko jūs! Nekādā gadījumā! Ir taču skolas direktors, mācību daļas vadītājs, ko viņi sacīs! Lūk, tā. Diemžēl. Domas ir, bet izteikt tās nedrīkst. Tā ir savdabīga baiļu forma kā joprojām vērojamās ideoloģijas sastāvdaļa.

Nesen iepazinos ar interesantu kolekcionāru. Zināšanu viņam vesels pūrs, pat vairāk. Piedāvāju uzrakstīt sarunu avīzei. Atteicās, nedrīkst. Nekādā gadījumā. Jo šefs viņa pamatdarbā noteikti neko tamlīdzīgu nepieļaušot. Varētu nenosaukt firmu. Tomēr "Kurzemes Vārda" slejās publicētais vārds un uzvārds izdarīšot savu. Pār viņu savilkšoties kaut kādu nezināmu draudu mākoņi.

Bet galvenās, masveidīgākas bailes rodas, protams, ne jau lasot interviju vai kāda cilvēka atmiņas avīzē. Reiz man nācās izdzenāt pusaudžus, kas bojāja kāpņu telpas elementus. Viņu reakcija bija diezgan pasīva, un tad es ievēroju, ka pa kaimiņu dzīvokļa logu aiz aizkariem notiekošo vēro kāda sieviete. Kāpēc gan viņa nepievienojās pusaudžu nosodījumam? Ja viņai pavaicātu, noteikti nepiekristu apgalvojumam, ka baidījusies. Kaut gan bieži vien līdzīgās situācijās mēdz teikt, kas puikas atriebībā varot izsist logus. Bet, ja mēs visu atstāsim pašplūsmā, vai tad neizsitīs? Tādēļ ir iemesls padomāt, kādēļ mēs neaizrādām, kad pa daudzdzīvokļu namu logiem skan pārāk skaļa mūzika. Ak, labāk jau nelikties ne zinis. Drošāk par citiem, šķiet, rīkojas strauss – iebāž galvu smiltīs un vairs ne no kā nebaidās.

Nesen Pilsētas domes preses konferencē sprieda par Dzintara pulksteņa apsardzi kanāla malā. Protams, ir vajadzīgs policists. Un tādēļ, ņemot vērā vandalisma izplatību, izskanēja precizējums: lai policists nevis patrulē rajonā, bet gan stāv pie objekta, jo pat viņa prombūtnes piecu vai septiņu minūšu laikā pulksteni kāds varot sagraut. Vandaļi rīkojas apzināti, kā laupot banku. Tātad viņi baidās no apsargiem. Un tas nozīmē, ka ne viss vēl ir zaudēts.