Kurzemes Vārds

20:00 Ceturtdiena, 20. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Brīvbrīdis

Ja bail uzsākt sarunu vai iepirkties veikalā

Lāsma Ģibiete

Kam gan nav pazīstams lampu drudzis pirms runāšanas auditorijas priekšā? Īpaši vēl, ja jāaizstāv kvalifikācijas vai zinātniskais darbs, lai iegūtu akadēmisko grādu, kad tevi vērtē vesela komisija stipri piekasīgu oponentu.

Speciālisti uzskata, ka bailes uzstāties auditorijas priekšā nav nekas pārdabisks vai nenormāls, ja vien cilvēks pēc profesijas nav aktieris. Sliktāk ir tad, ja ikdienā nepatīkamas izjūtas sagādā kontaktēšanās ar sabiedrību kopumā, vienalga, vai tā ir sarunas uzsākšana, piedalīšanās lekcijās, publiskos sarīkojumos, vai pat visparastākā iepirkšanās lielveikalā. Psihoterapeiti to dēvē par sociālo fobiju.

Iracionālas bailes izraisa konflikti pagātnē

Šodien vārds fobija tiek lietots ļoti plaši, parasti ar to domājot bailes no kaut kā. Tiktāl viss būtu skaidrs, bet jāpiebilst, ka šīs bailes ir iracionālas un bieži vien pat nepamatotas. Dažkārt fobija var darboties kā psihisks aizsargmehānisms, tas nozīmē, ka cilvēks, it kā neadekvāti reaģējot uz ārēju situāciju, patiesībā ar fobiju mēģina risināt savas iekšējās problēmas.

Kā "Kurzemes Vārdam" pastāstīja psihiatre, psihoterapeite Linda Ķeruže, ne visas bailes ir sliktas un uzskatāmas par psihiskas dabas traucējumiem. Bērnībā tipiskākās fobijas ir bailes no tumsas un dzīvniekiem (suņiem, zirnekļiem, čūskām), ko psihiatri noteiktā vecumā pat uzskata par normu. Tās ar laiku parasti mēdz izzust un vairs nav traucējošas.

Citādi gan esot ar sociālo fobiju, kas visbiežāk attīstās tieši pēc pubertātes, kad jaunietim it kā jākļūst sabiedriskākam. Tās ir iracionālas bailes sabiedrības priekšā, ka citi cilvēki indivīdu varētu nokritizēt vai pat apsmiet. Cilvēks, kam ir sociālā fobija, izejot sabiedrībā, visu laiku jūtas tā, it kā viņu novērotu. Viņš uzskata, ka visi citi šo personu tikai uzmana, lai pamanītu kādus trūkumus un, labākajā gadījumā, par tiem aizrādītu. Daktere min vairākus piemērus: cilvēks nejūtas labi lielveikalā pie kases, kur jāstāv rindā un citi skatās, kā viņš norēķinās; viņš pārējo klātbūtnē kaunas runāt pa telefonu, izrakstīt čeku un tamlīdzīgi. Tādos brīžos šī cilvēka sirdspuksti kļūst straujāki, viņš var nosarkt, nosvīst, nespēt sakarīgi domāt, jo ir pārņemts ar bailēm, ka tikai citi nepasaka ko sliktu.

Oksfordas universitāte veikusi pētījumu, ka no šī traucējuma cieš aptuveni 1 līdz 4 procenti cilvēku. Lieki piebilst, ka Latvijā līdzīgu pētījumu nav un tuvākajā laikā arī nebūs. Daktere L.Ķeruže uzsver, ka vēl aizvien nav pat pietiekami daudz literatūras, kur par sociālo fobiju varētu izlasīt. "Iespējams, tas ir tāpēc, ka jautājums, kādēļ cilvēkiem rodas sociālā fobija, vēl aizvien ir pretrunīgs un noslēpumains. Taču viens gan ir zināms: aiz šī simptoma slēpjas iekšējs konflikts jeb neirotisks traucējums," skaidro speciāliste. "Iemesls fobijai noteikti meklējams pagātnē. Šajā gadījumā tas var būt pazemojums, atkarību konflikts, bet vispār sociālās fobijas izcelsme var būt ļoti dažāda." Pie vainas var būt pat trauksmaini vecāki, kas cilvēkam bērnībā iedvesuši pārmērīgi lielu bažīgumu, ka par visu ir jāuztraucas un no visa jābaidās. Parasti šī fobija piemeklē cilvēkus aptuveni no 16 līdz 40 gadu vecumam.

Lai varētu palīdzēt, vispirms jāapzinās

L.Ķeruže neslēpj, ka vairums cilvēku, kas cieš no sociālās fobijas, paši to nemaz neapzinās. Viņi vienkārši tik tālu neaizdomājas un dažkārt pat nav spējīgi saprast, kas ar viņiem vispār notiek. "Ceļš uz problēmas atrisinājumu sākas tad, ja cilvēks atnāk pie speciālista, šajā gadījumā pie psihiatra vai psihoterapeita, un pajautā: kāpēc man tas tā ir? Cilvēks savu traucējumu apziņas līmenī pat var nejust. Mēs ārstējam tikai tos, kuri paši meklē palīdzību un uzskata, ka šis simptoms pazemina viņu dzīves kvalitāti. Visu laiku dzīvot bailēs un diskomfortā taču ir grūti."

Ja ir viegli, īslaicīgi simptomi, tad tas uzreiz nenozīmē, ka jāmeklē speciālists. Ir vairāki labi piemēri, kā cilvēks tiek galā pats saviem spēkiem. Piemēram, Senās Romas orators Cicerons trenējis dikciju, kliedzot uz jūru, lai vēlāk pēc iespējas labāk un pārliecinošāk varētu runāt tā laika visai nekulturālā pūļa priekšā. "Svarīgākais ir motivācija, ka cilvēks vispār vēlas no šī traucējuma atbrīvoties."

Dakteres praksē ir gadījumi, kad cilvēki pie viņas vērsušies tieši ar šādu problēmu. "Parasti sociālā fobija ir viens no simptomiem paralēli vēl kādiem citiem veģetatīviem traucējumiem, piemēram, trauksmes izjūtai vai depresīviem stāvokļiem. Kaut gan dažkārt gadās, ka šī fobija sastopama izolēti, bez blakusparādībām." Citam pietiek ar īstermiņa psihoterapijas kursu vai pat vienu seansu, lai tiktu ar šo problēmu galā, bet parasti gan tā nenotiek – ir vajadzīgs ilgāks laiks. "Vispirms meklējam fobiju veicinošos faktorus, kad tie noskaidroti, ejam dziļāk. Tad cilvēks atsedz savas jūtas un iekšējos konfliktus. Bieži gadās arī tā, ka viens konflikts atsedz citu." L.Ķeruže ir pārliecināta: brīdī, kad cilvēks apzinās, ka viņam ir sociālā fobija un sāk par to stāstīt, simptomi un trauksme var samazināties.

Otra problēma, kādēļ cilvēki laikus savu problēmu nerisina, ir zemā maksātspēja. Liepājā viens psihoterapijas seanss vidēji maksā 8 latus, bet, ja dodas pie psihiatra ar vai bez ģimenes ārsta norīkojumu, ir jāmaksā tikai 50 santīmu. Salīdzinājumam: Vācijā valsts slimokase vienam cilvēkam apmaksā līdz 300 psihoterapeita apmeklējumu gadā. Tas tādēļ, ka attīstīto valstu vadītāji saprot, ka viens sociāli aktīvs cilvēks izmaksā krietni mazāk, jo viņam katru mēnesi nav jāpiešķir invaliditātes pensija vai darba nespējas pabalsts.