Kurzemes Vārds

06:08 Ceturtdiena, 27. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Mana policija mani sargā! Un manu ledusskapi arī…

Andrejs Rjabcevs

Varbūt tieši tāpēc, ka pastāvīgi dzird gan par dažādiem korupcijas skandāliem likumsargu rindās, gan arī par nepilnībām krimināllietu izmeklēšanā un citiem nepatīkamiem faktiem, pret kārtības sargiem sabiedrībai ir maza uzticība. Organizācijas "Eurobarometer" maijā veiktā sabiedriskās domas aptauja skaidri rāda, ka Latvijā policijas struktūrām uzticas tikai 34 procenti no visiem iedzīvotājiem. Droši vien līdzīga situācija ir ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, Neatliekamo medicīnisko palīdzību, arī citām struktūrām (precīzu statistiku gan neizdevās atrast), kurām vajadzētu kalpot kā iedzīvotāju uzticamības un servisa institūcijām. Taču tas viss šķiet nedaudz neparasti, kad ieskatāmies šo dienestu izsaukumu reģistrācijas žurnālā, kurā redzams, ka iedzīvotāji pie šiem dienestiem vēršas gan pēc steidzamas palīdzības, gan arī tad, ja saplīsis ledusskapis un nevar īsti vienoties, kuram tas jāremontē.

Gan policisti, gan arī ugunsdzēsēji droši vien varētu daudz stāstīt par kurioziem izsaukumiem, kad iedzīvotāji, nezinot nevienu citu, kam lūgt palīdzību, ir vērsušies pie šiem dienestiem. Piemēram, nesen rakstījām par puisi, kas, vadot mājās savus skolas brīvlaika mirkļus, bija pamanījies sasaistīt kaķa kājas ar plastmasas saitītēm, kas domātas elektrības vadu saskavošanai. Protams, ka Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vīri bija tie, kas centās satracināto kaķi notvert un atsvabināt tā ķepiņas. Tāpat jau pierasts, ka tieši glābšanas dienesta speciālisti steidz nocelt no kokiem iesprūdušos runčus un kaķenes, tvarsta pilsētā ienākušos aļņus, bebrus un čūskas vai no kanalizācijas akām velk ārā nejauši iekritušos suņus. Un kurš gan noliegs, ka tik plašā darba jomā iesaistītajiem glābšanas dienesta speciālistiem jābūt ja ne gluži supermeņiem, tad universālajiem kareivjiem jau nu noteikti!

Vienīgais, kas raisa pārdomas: vai tiešām ar šīm lietām jānodarbojas glābējiem, kuri mācījušies speciālos kursos sniegt palīdzību uz ūdens nelaimē nokļuvušajiem cilvēkiem, vētrās, katastrofās cietušajiem. Jo galu galā tieši tajā brīdī, kad kādā pilsētas daļā viena glābēju ekipāža cenšas pierunāt no koka nokāpt bailīgāku minku, vēl cita ekipāža tikmēr kādā dzīvoklī tvarsta negantu un mājas apstākļiem pieradinātu leoparda radinieku ar sasietām ķepām, bet tieši tobrīd sarkanais gailis sāk plosīt kādu namu, un cilvēku dzīvība ir briesmās.

Nevaru noliegt, ka sabiedrības uzticība tik un tā ir atkarīga no pašiem kārtības sargātājiem un glābējiem, jo tikai viņi paši ar savu rīcību un attieksmi iegūst cieņu sabiedrībā. Tomēr, šķiet, vēl ilgam laikam jāpaiet, līdz bērniem jau ģimenē tiks iemācīts, ka policists nav lielais ļaunais bubulis, kas atnāks un aizvedīs mazuli uz cietumu, ja viņš slikti uzvedīsies, bet gan uzticības persona, pie kuras vērsties, ja bērns jūtas apdraudēts un viņam nepieciešama palīdzība. Taču zināms progress ir vērojams, jo arī policisti stāsta, ka izsaukumi tiek saņemti gan tad, ja tiešām persona ir izjutusi savas drošības vai tiesību apspiešanas draudus, gan arī tad, ja nav varēts ar kaimiņu sadalīt malkas šķūnīti, nozaudēts lietussargs un somiņa vai ģimenē nevar īsti vienoties, kurš sabojājis ledusskapi un kuram nāksies parūpēties, lai tas tiktu atkal salabots. Policistu aprindās joprojām klīst stāsts par to, ka pēc papardes zieda meklēšanas policijas dežūrdaļā kāda sieviete vērsās pēc palīdzības, lai likuma sargi palīdzot noskaidrot, kura aptieka vēlajā vakara stundā vēl ir vaļā, lai iegādātos avārijas kontracepcijas tabletes. Un policisti, kā jau devuši solījumu nežēlot savus spēkus cilvēka drošības un dzīvības nosargāšanā, arī aktīvi iesaistījās meklēšanas procesā, aptaujājot aptiekārus un, piesaucot dienesta stāvokli, lūdza aizkavēties darbā ilgāk, lai izmisusī zvanītāja tiktu pie savām tabletēm.

Te nu šķiet nedaudz neparasti, ka visās aptaujās mēs – sabiedrība – paužam viedokli, ka policijai un tamlīdzīgiem dienestiem neuzticamies, jo tie tikai izmanto savās interesēs dienesta privilēģijas un ņem kukuļus, tomēr ne tikai nelaimes brīdī, bet arī katrā nestandarta situācijā vēršamies pie šiem dienestiem pēc atbalsta. Bet kāpēc gan ne? Jo tāpēc jau šādas institūcijas darbojas, ka tās visas saista solījums kalpot sabiedrībai.