Kurzemes Vārds

13:15 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Tikai tālskatī ķīķerējot, savu māju neredz

Pēteris Jaunzems

Atceros, pirms vairākiem gadiem, sašutuši par nesakārtoto iekšzemes tirgu, zemnieki pie robežkontroles punktiem rīkoja draudīgas protesta akcijas. Lai viņus jo drīzāk pierunātu doties atpakaļ uz lauku sētām, valdības pārstāvji ar toreizējo premjerministru Andri Bērziņu priekšgalā apsolīja, ka pieļautos trūkumus visdrīzākajā laikā novērsīšot. Jāteic, ka sākumā viņi patiešām kaut ko arī darīja, tomēr, kā tas nereti notiek, drīz vien par savu apņemšanos aizmirsa un viss atkal aizgāja vecajās sliedēs. Tagad, kopš esam uzņemti Eiropas Savienībā, par vietējo un valsts mēroga tirgu vispār neviens vairs nemēdz runāt. Robežas ir vaļā, un amatpersonām liekas, ka nu ir radušies daudz saistošāki temati, kam pievērst klausītāju uzmanību. Vai pratīsim izmantot strukturālos fondus? Ko sola lauku attīstībai vienotās platības maksājumi? Kā paņemt to, ko Eiropa piedāvā? Šo ierēdņu nevaldāmo tieksmi tīksmināties par Eiropu savā anketā bija kritiski novērtējis Grobiņas pagasta zemnieks Andris Leimants.

Viņam taisnība, tā tas notika arī Zemkopības ministrijas rīkotajā reģionālajā lauksaimnieku konferencē Skrundā, kas lauku ļaudis no visas Kurzemes pulcēja apmēram pirms nedēļas. Kazdangas piena pārstrādes uzņēmuma "Elpa" direktors Gundars Sisenis gluži kā tāds baltais zvirbulis bijis vienīgais, kas tur ieminējies par lokālajiem tirgiem. Kas tos sagaida? Un vai, raugoties Eiropas Savienības tālskatī, par šiem vietēja mēroga jautājumiem arī kāds ministrijā vairs domājot? Izrādījies, ka nedomā vis, jo nekāda sakarīgā atbilde neesot saņemta. Kaut gan jautājums ir vairāk nekā aktuāls. Mazie un vidējie pārstrādātāji, kas pieticīgo ražošanas apjomu dēļ uz līdzdalību Rietumu tirgū nespēj pretendēt, nezina – attīstīt savu saimniecību vai likvidēt to, jo nav taču nekādas skaidrības, kāds liktenis viņus sagaida. Neziņa ir kā cilpa, kas žņaudz un nomāc lauksaimniekus. Ne velti aizvien biežāk novērojama vietējo pārstrādes uzņēmumu un lauksaimniecībā izmantojamās zemes izpārdošana ārvalstniekiem. Pārdod ne tikai mazās ceptuvītes un zivju kūpinātavas, tāds pats liktenis taču piemeklēja pat "Laumu".

Ka gaužām maz ir paveikts, lai tirgu valstī sakārtotu, liecina arī vietējo zemeņu, ziedkāpostu un citu dārzeņu audzētāju nedienas. Pirms dažām dienām grobiņnieki, buncenieki un kāķišķnieki sašutuši vērsās redakcijā un pastāstīja, ka šovasar Pētertirgū, maskējoties aiz vietējo pagastu birkām, tiekot pārdotas no Polijas un citām valstīm ievestās ogas. "Lielais treileris ar importa zemenēm stāv turpat aiz stūra, visi, arī tirgus vadītāji, redz, ka tas ir negodīgi, bet neviens nerīkojas, lai to novērstu," viņi teica. Zemnieki nesūdzējās par faktu, ka ogas tiek ievestas. Pie tā jau esot pierasts. Viņi vērsās pret krāpniecību, kas plaukst un zeļ, bet amatpersonas izliekas to neredzam.

"Noteikumu par mājražošanu apstiprināšana Ministru kabinetā ir ļoti aizkavējusies. Iekšējais tirgus joprojām nav sakārtots," secināja Grobiņas pašvaldības uzņēmējdarbības koordinatore Anna Viņķele. Šī nosebošanās nav bez iemesla. Viņasprāt, tā saistīta ar ierēdņu vēlēšanos apaudzēt mājražošanu ar visādiem sodiem. Starp citu, jāteic, ka tie pie mums pēdējā laikā celti lielā cieņā. Drīz jau vairs nošķaudīties cilvēks nevarēs, neesot drošs, ka neizpelnīsies sankcijas. Taču nepilnības likumdošanā ir kā bumerangs, kas, gaisā cilpu apmetis, tūdaļ lido atpakaļ Tā arī tirgus nesakārtotība spiež lauku cilvēkus meklēt visādus aplinku ceļus un iespējas, kā pārdot audzējumu.

Nav noslēpums, ka mazpilsētiņās un arī lielpilsētu dzīvojamo rajonu pagalmos noteiktā laikā atbrauc zemnieki ar piena kannām un krējuma ķērnēm. Viņi ir gaidīti, un bagāžniekos sarindotās preces drīz vien atrod pircējus. "Tā iztirgo kartupeļus un burkānus. Tā piegādā kāpostus un arī gaļas produktus. Un cilvēki jūtas apmierināti. Gan tie, kas pārdod, gan tie, kuri pērk," teica grobiņniece. Viņa gribētu zināt, kāpēc šādu tirdzniecību nav iespējams legalizēt? Kas to aizliedz darīt? Eiropas Savienības birokrāti tie nevarētu būt, jo viņa pati pārliecinājusies, ka vecās Eiropas valstīs zemniekiem ir pavērtas visai plašas iespējas pārstrādāt un realizēt savu produkciju. Tur darbojas gan nelielas vīna darītavas, gan siernīcas un maizes ceptuvītes, gan lauksaimniecības produktu tirgotavas. Nav saprotams, kāpēc tas viss nevarētu būt arī pie mums?