Kurzemes Vārds

13:25 Ceturtdiena, 27. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kāršu namiņš bez pamatiem?

Viktors Ulberts

Induļa Emša vadītā valdība turpinās darbu vēl vairākus mēnešus – šādi Tautas partijas izvirzītā Arta Pabrika apstiprināšanu ārlietu ministra amatā vērtē politologi. Faktiski šis balsojums pagājušajā nedēļā bija uzticības balsojums valdībai, jo pati Tautas partija iepriekš deva nepārprotamu mājienu, ka Pabrika kandidatūras noraidīšanas gadījumā tiks veidota jauna valdība. Var to saukt par šantāžu vai ultimātu, bet katrā ziņā Tautas partija savu panāca. Bet ko tālāk?

Manuprāt, katram ir skaidrs, ka šī valdība turas, kā mēdz teikt, uz puņķiem un Dievvārdiem. Diskutēt vienīgi varētu, kuru no šiem jēdzieniem attiecināt uz valdošās mazākuma koalīcijas drudžainajiem centieniem turēties pie varas un kuru – uz klusējošajiem valdības atbalstītājiem no Saeimas kreisajiem. Tāpēc rodas virkne jautājumu. Kas ir ieguvējs no šādas pusaplāpītas valdības? Sabiedrība? Politiķi? Visticamāk, ka uz brīdi ieguvēji ir tikai pēdējie. Savā ziņā mēs redzam unikālu veidojumu, kas tikai šķietami rada iespaidu par zināmu politisku saskaņu. Labējais mazākums spēj noturēties pie varas, pateicoties kreisajai Tautas saskaņas partijai un klusējošajiem sociālistiem. Argumenti katram dažādi – vieni uzskata, ka sadarbības iespējas vēl nav izsmeltas, otri baidās no jaunas valdības, kurā zināmu ietekmi atgūtu viņiem nepieņemamā Einara Repšes vadītā partija.

Taču nešaubos, ka šī valdība sabruks kā kāršu namiņš pie pirmās nopietnās uzskatu sadursmes, kad vairs nevarēs diplomātiski lavierēt, bet gan vēlētājiem būs jādemonstrē konkrēta rīcība. Ar to es domāju 1.septembrī gaidāmo izglītības reformu. Tā saucamo prokrievisko partiju elektorāts saviem deputātiem nepiedos atbalstu šai valdībai, ja tā nepanāks vismaz moratoriju šai reformai. Savukārt Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība un Latvijas Pirmā partija var jau tagad sākt izstrādāt likuma grozījumus, lai palielinātu sev atlaišanas pabalstus, kā tas, mainoties Saeimas sastāvam, mēdz notikt, ja tās kaut nedaudz piekāpsies izglītības reformas pretinieku prasībām. Nākamās Saeimas deputātu mandātus tām tad neredzēt. Vai kāds apzināti pieļaus šādas sekas? Diez vai. Pārāk izteiktas šobrīd ir pretrunas starp valdības stutētājiem. Tad kāpēc vajag māžoties un par varītēm turēt to, kā sabrukšana ir jau skaidri paredzama? Pat Pizas tornis Itālijā turas drošāk.

Apzinoties absurdo situāciju, nepamet sajūta, ka Emša valdības pastāvēšanai ir citi iemesli. Viena no tām varētu būt mazāk bīstama – paša Emša vēlme turēties pie varas. Politiķim, kuram vismaz Latvijas mērogā jau varētu piedēvēt šīs jomas veterāna statusu, premjera amats bija pēkšņs laimests loterijā un vienā mirklī uzrāva viņa karjeru vēl nebijušos augstumos. Kur nu vēl medusmaize, ka viņš ir pirmais zaļais premjers Eiropā. Nu, tāds taču loģiski nedrīkst ieiet vēsturē kā visīsāko termiņu strādājušas valdības vadītājs. Tāpēc ir skaidrs, ka Emsis pie sava krēsla turēsies ne jau tikai valsts nacionālo interešu dēļ.

Bet ko vēlas Tautas partija, kas it kā jau sāka domāt par saprātīgu labējā vairākuma valdību? Tai taču jaunā valdībā arī būtu pietiekami liela ietekme. Varbūt pie vainas ir gaidāmā "Latvenergo" restrukturizācija, ko pieprasa Eiropas Savienība? Kā zināms, kādreizējais partijas līderis Andris Šķēle reiz jau izrādīja it kā netiešu interesi par "Latvenergo" privatizāciju. Un tikai naivie varētu domāt, ka viņš ir pilnīgi pametis partiju un darbojas no politikas nošķirta uzņēmēja statusā. Bet "Latvenergo" kārts, protams, ir tikai minējums.

Bet visvairāk bažu rada viena no LPP līdera Ainara Šlesera aktivitātēm. No Krievijas puses izskanējis viedoklis, ka viņš esot tik lojāli noskaņots pret Krieviju, ka pēc ilgu gadu latviešu nacionālistu valdīšanas nu caur viņu kā vicepremjeru Krievijai vajadzētu mēģināt atgūt savu ietekmi Latvijā. Tātad ne uzlabot sadarbību, attīstīt kultūras vai biznesa sakarus, bet gan tikai atjaunot ietekmi. Proti, tieši to, no kā Latvija pēdējos 14 gadus konsekventi centās tikt vaļā. Ja raugās no šāda aspekta, tad nav jābrīnās par Šlesera pēkšņo vēlmi ielaist Latvijā balamuti Žirinovski vai sekmīgo TSP deputātu pārvilināšanu uz savu partiju. Tikai tā varētu būt aisberga redzamā daļa.

Tāpēc, raugies no kura rakursa gribi, es nekur nesaskatu sabiedrības vajadzību pēc esošās valdības. Manuprāt, esam pelnījuši labāku, prognozējamāku, uzskatos un darbos konsekventāku Ministru kabinetu.