Kurzemes Vārds

13:01 Ceturtdiena, 27. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Bērns grib sunīti…

Kristīne Pastore

Tas notika pavisam parastā ģimenē. Bērns gribēja sunīti. Vēlēšanās pavisam saprotama, un jādomā, ka ar līdzīgu vēlmi ir saskārušies visi vecāki. Kurš bērns gan negrib dzīvnieciņu? Kad šī vēlēšanās ir izteikta skaļi, tad arī sākas atbildība. Vispirms vecāku atbildība: vai mēs ģimenē to varam atļauties? Par to bija diskusijas arī šajā ģimenē. Tēvs pateica kategoriski: nē – mēs dzīvojam nelielā divistabu dzīvoklītī, un pašiem tik tikko pietiek vietas. Nē, vismaz tik ilgi, kamēr nebūs lielāka dzīvokļa, nebūs arī nekāda suņa! Sākumā tam piekrita arī mamma un, gan mazāk kategoriski nekā tētis, tomēr centās sešus gadus vecajai meitiņai paskaidrot, ka sunītim ir vajadzīga sava vietiņa, ka sunītis vairāk reižu dienā ir jāved laukā pastaigāties, ka ir jāgādā speciāla barība sunītim un jāvelta tam daudz laika.

Bet meitiņa vienalga gribēja sunīti. Un, protams, centās vecākus pārliecināt, ka viņa ir pietiekami liela, lai dotos ar sunīti pastaigāties, ka viņa uzņemsies visas rūpes par savu sunīti, ka sunītim viņas istabā vietiņa atradīsies, vārdu sakot, ka viss būs kārtībā. Galu galā viņa gribot pavisam maziņu sunīti, tādu, kas nemaz neizaug liels.

Un mamma sāka domāt. Varbūt tiešām mazu sunīti varētu arī. Viņa labi atcerējās savu bērnību, kad ģimene dzīvoja komunālā dzīvoklī kopā ar divām citām ģimenēm un cik ļoti viņa pati gribēja sunīti. Bet arī viņas tēvs bija kategoriski pret to. Tā arī šī vēlēšanās pagaisa. Starp citu, tieši tas bija viens no iemesliem, kāpēc mamma savas domas par meitiņas vēlēšanos pamazām sāka mainīt. Tomēr tētis turējās kā mūris: nekāda suņa – ne liela, ne maziņa!

Iespējams, tā arī būtu palicis, ja vien netuvotos mazās dzimšanas diena. Nu, ko tava sirsniņa, mīļumiņ, kāro? Ko lai tev uzdāvina dzimšanas dienā? Tādi un līdzīgi jautājumi bira no vecmāmiņām, krustmātes, tantēm un citiem. Sunīti, sunīti, sunīti… Mazajai bija tikai viena vienīga vēlēšanās, kas nemazinājās par spīti tēta kategoriskajiem iebildumiem un mammas apdomīgajiem mēģinājumiem meitiņu no savas iegribas atteikties. Patiesībā mamma jau bija tik tālu apstrādāta, ka būtu piekritusi, ja vien tētis… Kā tikt galā ar viņu? Tas izrādījās diezgan paveicami, kad pie lietas ķērās viena no vecmāmiņām un vēl kāda radiniece. Vienotā frontē viņas spītnieku tik tālu apstrādāja, ka tam vairs nebija, ko teikt. Gan jau bija gan, tikai pret šādu opozīciju cīnīties bija bezcerīgi. Tieši tā arī viņam pateica: "Tu jau vari spītēties, bet suns būs vienalga!"

Mamma jutās tā kā neērti un saprata, ka situāciju tomēr nevajadzēja izlaist ārpus pašu ģimenes, bet nu kaut ko darīt bija par vēlu. Tāpēc viņa klusēja. Klusēja arī tēvs. Tikai citu iemeslu dēļ. Viņš bija nikns, jo skaidri un gaiši paredzēja, ka agri vai vēlu mazajai šunelis apniks. Galu galā pieredze jau bija – divi kāmīši, kurus laimīgā kārtā paņēma radubērni. Toties mazā gavilēja. Un jo tuvāk nāca svētku diena, jo lielāki bija viņas prieki.

Nekāds tīršķirnes suns ienācējs nebija – vienkāršs, bet ļoti mīlīgs krancītis, kas beigu beigās iekaroja arī tēva sirdi. Gandrīz kā zinādams, kurš viņu tik ļoti negribēja, šunelis viņam apkārt vien tinās. Un pēc kāda laika ģimenē atgriezās iepriekšējā kārtība un saskaņa, kurā gan korekcijas ieviesa pastaigas ar suni. Tās nu bija ģimenes ikdiena, vienalga – spīd saule, snieg sniegs vai līst.

Kopš dienas, kad šunelis ieradās ģimenē, pagājuši divi gadi. Mazā ir paaugusies un jau iet skolā, vasarā braukā uz nometnēm, bet mācību gada laikā apmeklē sporta nodarbības un citas ārpusskolas aktivitātes. Dzīve, kas agrāk nebija iedomājama bez maza četrkājaina draudziņa, tagad bija pietiekami interesanta arī… bez suņa. Un tāpēc jau gadu atbildību par plušķīti uzņēmusies vecmāmiņa. Tā pati, kura toreiz tētim kategoriski pateica, ka suns būs. Un mazā savu mīluli apciemo brīvdienās. Ja paspēj, ja nav citas nodarbības.

Sunītis ir pacietīgs, viņš gaida savu draudzenīti, jo tad var kārtīgi izskrieties un izspēlēties, un bēdājas, kad viņa atkal dodas prom, bet viņu līdzi neņem. Kāpēc? To mazā suņa sirsniņa nesaprot. Bet vecmāmiņa ar situāciju nemaz nav apmierināta. Suns, lai arī cik maziņš, prasa atbildību, rūpes, un arī nemiers ir mājās. Viņa, lai arī gadu izturējusi, nav noskaņota padoties, ka plušķis uz visiem laikiem paliks pie viņas. Bija taču runa tikai par dažiem mēnešiem, bet jau ir pagājis gads! Ko lai izdomā?

Tikmēr kāda cita sunīša dzīve līdzīgā situācijā beidzās savādāk – daudz, daudz bēdīgāk. Būdams jautrs un dzīvespriecīgs, tas iepriecināja ikvienu savā tuvumā, tomēr rūpes un atbildība par dzīvnieciņu izrādījās lielākas, nekā iepriekš bija cerēts, un galu galā pēdējais saimnieks, pie kura tas nonāca, izlēma citas mājas tam vairs nemeklēt, bet gan dzīvnieciņu iemidzināt. Ko lai dara, ja bērnam tik ļoti vajag sunīša…