Kurzemes Vārds

01:20 Otrdiena, 12. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Jūlija savādības

Edgars Lūsēns

Jūlijs bija neparasts. Cilvēki mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi bijusi laika apstākļu ziņā tik savāda vasara, lai gan dzīvē bieži notika vēl dižākas savādības nekā pie debesjuma. Un kādu strēķīti no tām mēģināšu aplūkot gada septītā mēneša būtiskāko aktualitāšu apskatā.

Liepājas vārds aizvadītājā mēnesī skanēja visā Latvijā. Diemžēl pamanāmāks par mūsu centieniem iegūt tiesības celt halli aiznākampavasar iecerētājam pasaules hokeja čempionātam vai arī pludmales festivāla lustēm un tajā sasniegtajiem apmeklējuma rekordiem bija fakts, ka 21.gadsimta sākumā pašā vasaras vidū liepājnieki tiek atstāti bez iespējām mazgāties siltā ūdenī.

Rīgas preses secinājums, ka liepājnieki, pildot savu pilsoņa pienākumu un piedaloties vēlēšanās, savai pašvaldībai piedāvā liberalizāciju un demokrātiju, bet tā pretim liek boļsevismā balstītu kolhozu komunismu, kur visi maksātāji un nemaksātāji tiek sabāzti vienā maisā, skan ļoti skaudri. Bet nekā aplama šajā spriedumā nav. Jo diemžēl arī šī vara septiņu gadu laikā nav spējusi sakārtot siltuma apgādes jautājumus tā, lai tos risinātu bez sāpēm un ciešanām. Iespējams, siltumgādātāju un nodrošinātāju problēmās daļa no iemesliem patiešām ir objektīva, un gan jau arī juridiski viss šis pasākums ir gana piņķerīgs, lai tā šķetināšana radītu patiesas, nevis imitētas galvassāpes. Taču, ja ļauts piemest savu versiju, kāpēc siltumapgāde Liepājā ir dažādu varu neatrisināma problēma, tad, manuprāt, to reāli sakārtot allaž traucējis vispirms tas, ka bez liepājnieku apgādāšanas ar apkuri vai silto ūdeni šī niša daudziem perspektīvā šķitusi stratēģiski saistošs biznesa kumoss, un katru reizi licies, ka gan jau izdosies gan vilku paēdināt, gan kazu atstāt dzīvu.

Diemžēl pagaidām gan vilks izbadējies, gan kaza pussprāgusi, un tāpēc mēs esam tur, kur esam, proti, situācijā, kad "Liepājas siltuma" un pašvaldības pārstāvji vienā mutē apgalvo, ka viņi dikti cenšas rast risinājumu problēmai, bet liepājnieki tikmēr mazgājas drebinoties un vienlaikus pierodot pie domas, ka siltais ūdens mūsdienās tomēr ir privilēģija, nevis pašsaprotama sadzīves ērtība, par kuru nav jākreņķējas, ja reiz tiek maksāts. Katrā ziņā atbildīgajām personām ir smagi paveicies, ka šī vasara nav tik karsta, lai reāli kļūtu epidēmijas draudi, kas līdzīgā situācijā būtu bīstami, ja šis jūlijs būtu tikpat karsts kā pagājušais.

Nekādā ziņā mums nav iemesla piktoties uz Ministru prezidentu par viņa skarbajām frāzēm Liepājas virzienā, jo, lai arī skaidrs, ka Emsim ūdens un halles pretnostatīšana vispirms ir iemesls, nevis arguments, tomēr esmu pārliecināts, ka zem viņa teiktā būtu gatavi parakstīties tūkstošiem liepājnieku, kam ne jau pašu vainas dēļ liegtas ierastās ērtības.

Pārējās jūlija savādības uz karstā ūdens trūkuma fona varētu dēvēt par kuriozām, divdomīgām, amizantām, taču tas nenozīmē, ka kādā noteiktā vidē neizraisīja kaislības, piemēram, sportistu savstarpējie ķīviņi ar traģikomiski parakstīti neparakstīto vēstuli. Tomēr divos no šādiem gadījumiem viļņojās vai puse Liepājas.

Par Andra Griģa iecerēto lopkautuvi viedoklis bija daudziem, taču nebija jābūt Zilā kalna Martai, lai uzminētu, ka dome nepieņems konkrētu lēmumu. Jo loģiski, ka no biznesa viedokļa Griģa iecerē nav nekā aplama, un arī visi šie baltiem diegiem šūtie noteikumi izskatās vairāk pievilkti aiz matiem nekā reāli pilsētai traucējoši. Taču ir sabiedrības aktīvākās, arī skaļākās daļas , kas septiņarpus mēnešus pirms vēlēšanām skan īpaši sadzirdami. Godīgi sakot, tie konkrētie, lielākoties racionāli domājošie cilvēki, kam lēmums ir jāpieņem, ir pagalam netīkamā situācijā, lai gan, no malas raugoties, protams, ir interesanti, kāds tad būs risinājums. Neradīs izbrīnu gan, ja tas tiks pastiepts vēl kādu laiciņu, teiksim, līdz nākamajam pavasarim.

Var paredzēt, ka augustā no dzirksteles liesma sāks izplatīties vēl vienā virzienā, un to sola pašās mēneša beigās it kā nejauši presi sasniegusī vēsts, ka blakus Rožu laukumam iecerēts būvēt autostāvvietu. Manī pašā šajos gadījumos rada izbrīnu, kāpēc ap pilsētas centru tik bieži tiek mainītas koncepcijas un netiek īstenotas kādas nebūt, lai arī varbūt nepopulāras, bet tomēr konsekvences. Ja reiz pilsētas arhitektu vairākums ir vienisprātis, ka vēsturiskais centrs prasa modernu apbūvi, tad kā var gadīties, ka pēkšņi mēs esam nonāku