Kurzemes Vārds

13:54 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

VIZĪTKARTE:

Ilze Šēniņa

dzimusi Rīgā, augusi un skolojusies Kuldīgā, bet nu jau pusgadu sevi uzskata par liepājnieci;

absolvējusi Centra vidusskolu Kuldīgā un Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļu;

ieguvusi sociālo zinību bakalaura grādu psiholoģijā un papildu psihologa asistenta kvalifikāciju;

pašlaik pavada savu pirmo atvaļinājumu un iepazīst situāciju, kā ir tad, ja tev ir brīvais laiks.

"Tā slimnīcas vide mani pievelk!"

Lāsma Ģibiete

Psihoneiroloģiskās slimnīcas kolektīvs šogad kļuvis vēl par vienu jaunu darbinieku kuplāks. No janvāra slimnīcā strādā jauna psiholoģe ILZE ŠĒNIŅA. Speciāliste, netipiski lielajam vairumam tikko augstskolu beigušo psihologu, uzskata, ka tieši ārstniecības iestāde ir viņas īstais darba lauks. Psiholoģe paralēli darbam vēl studē Latvijas Universitātes maģistrantūrā, taču ar laiku iecerējusi uz Liepāju pārvākties pavisam.

Bez noteikta mērķa, bet ar panākumiem

Kad Ilze mācījās vidusskolā Kuldīgā, viņai pat trakākajos sapņos nerādījās, ka turpmāko dzīvi saistīs ar psiholoģiju un strādās psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Vēl vairāk – meitene par visiem simt procentiem bija pārliecināta, ka tāds mācību priekšmets kā bioloģija viņai jau nu katrā ziņā nekad nebūs vajadzīgs. "Pēc dabas esmu reāliste, tāpēc vidusskolā mācījos matemātikas un datorzinātņu novirziena klasē," stāsta psiholoģe. "Taču man gadījās gudra filozofijas pasniedzēja, kas parādīja, ka uz dažādām lietām var paskatīties no pavisam atšķirīgiem skatpunktiem. Kad vajadzēja rakstīt projekta darbu, izvēlējos strādāt tieši pie viņas. Izstrādāju darbu psiholoģijā par stresu." Izvēle nav bijusi mērķtiecīga, taču laikam pareiza, jo par projekta darbu Kuldīgas rajonā Ilze ieguva 1.vietu, bet Latvijas Universitātē saņēma atzinību. Toreiz gan Ilze vēl nenojauta, ka tas ir kaut kā sākums.

Varbūt negaidīto panākumu dēļ, varbūt arī ne, skolas pedagogi meitenei ieteica studēt psiholoģiju. "Pati nedaudz svārstījos, jo tajā gadā, kad iestājos LU, uz vienu vietu pretendēja 22 cilvēki." Lai tiktu izvēlētajā studiju programmā, vajadzēja kārtot eksāmenu arī bioloģijā. Taču tas nav traucējis priekšmetu apgūt divu nedēļu laikā un iestājeksāmenu godam izturēt. "Pat studējot pirmajos divos kursos, šaubījos, vai tomēr nevajadzēja ko citu, bet to, ka mana izvēle pareiza, atklāju tikai 3.kursā, kad apguvu klīniskās psiholoģijas priekšmetus – neiropsiholoģiju, psihosomātiku, psihodiagnostiku. Tā ir specifiska joma, kas saistīta ar darbu slimnīcā." Taču pa īstam slimnīcas ikdienu psiholoģe iepazinusi vēl vēlāk, kad 4.kursā kopā ar topošajiem ģimenes ārstiem studēja psihiatriju un devās uz Rīgas Psihoneiroloģisko slimnīcu praksē. Tad Ilze arī secinājusi, ka slimnīcas vide viņu pievelk īpaši.

"Es neesmu dakterītis!"

Pirms sākam runāt par psihologa pienākumiem darbā, Ilze uzreiz paskaidro, ka īsti sevi medicīniskajam personālam tomēr nepieskaita. "Slimnieki jau arī dažkārt mani uzrunā: "Dakterīt!" Tad vienmēr cenšos viņiem saprotamā valodā paskaidrot, ka es neesmu dakterītis un tāpēc arī diagnozi neuzstādu! Psihologa uzdevums ir sastrādāties ar slimnieka ārstējošo ārstu, sniegt viņam pacienta psiholoģisko raksturojumu un palīdzēt izprast, kas ar šo cilvēku notiek. Darba procesā meklēju cēloņus, kāpēc ir tā, kā ir, un beigās uzrakstu ārstam slēdzienu." Ilze gan nenoliedz, ka viņas darbs stipri līdzīgs tam, ko dara dakteris, jo, lai izpētītu slimnieka psiholoģiskos procesus, vispirms jāveic dažādus izmeklējumus. "Liela daļa slimnieku paši uzskata, ka nāk pie manis parunāties, bet patiesībā viņiem lieku strādāt. Atkarībā no mērķa piedāvāju viņiem dažādas metodikas, testus, sarunas, lai šos cilvēkus izprastu. Par vienu gan esmu pārliecinājusies – cik dažādi slimnieki, tik dažādas metodes jāpielieto, lai viņiem palīdzētu."

Nav žoga apkārt un viss ir tik maziņš

Neparastāks ir stāsts, kā Ilze līdz Liepājai nokļuvusi. "To, ka Rīgā psihologiem vairs nav ko darīt, jo tur šo speciālistu ir pat vairāk, kā vajag, zināju jau laikus, tādēļ domāju, kur varētu pieteikties darbā. Īpaši liela izvēle Latvijā nav, zināju, ka psihoneiroloģiskās slimnīcas bez manas prakses vietas Sarkandaugavā ir vēl tikai Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī. Sāku interesēties Liepājā, te mani arī uzreiz pieņēma." Kad psiholoģe pirmo reizi atbrauca uz slimnīcu, bijis pamatīgs