Kurzemes Vārds

01:43 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

Franču leģiona fotogrāfs un viņa raidītie saules zaķīši

Pēteris Jaunzems

Vizītkarte

ANDREJS MOSKAĻENKO

Dzimis Liepājā.

Bērnību aizvadījis Karostā. Mācījies 14.pamatskolā.

Absolvējis Liepājas tehnikumu, iegūstot rūpniecības uzņēmuma elektriķa specialitāti.

Dienot Piemaskvā, Ivanovas pilsētā, apguvis fotogrāfa pieredzi. Pēc atgriešanās dzimtajā pilsētā, strādājis kuģu remonta rūpnīcas "Tosmare" konstruktoru birojā.

1992.gadā devies uz Franciju, kur iestājies leģionā.

Kopš 1995.gada ir franču leģionāru pulka fotogrāfs.

Fotografējis tā dēvētajos karstajos punktos Āfrikā, Dienvidslāvijā un citur.

Precējies. Kopā ar sievu Gaļinu, kas arī ir liepājniece, audzina trīs bērnus.

Kopš kļuvis par franču leģionāru, Andrejs Moskaļenko neaizmirst dzimto pilsētu. Viņš nenoliedza, ka tā joprojām gluži kā magnēts aicinot pie sevis. Tāpēc uz Liepāju paciemoties pie mammas, kā arī satikties ar tuviniekiem un paziņām uz kādām nedēļām viņš atbraucot katru vasaru. Šoreiz ieradies kopā ar sievu un meitiņu, kas tagad arī pārcēlušās uz dzīvi pie vīra un tēva Francijā. Mūsu saruna ar franču leģiona šefkaprāli notika viņa drauga un kādreizējā kolēģa Valda Balcera ierīkotajā mākslinieku darbnīcā pie kafijas tasītēm un speķa pīrādziņiem, ko Andrejs novērtēja kā ļoti garšīgus. Turpat atradās arī viņa tumšcirtainā meitiņa un sieva Gaļina, kas ieklausījās vīra sacītajā un reizēm papildināja viņu, apliecinot, ka zina par sava dzīvesbiedra gaitām.

Franču leģiona karavīrs atzina, ka Liepāja pamazām zaudējot savu pelēcīgumu un kļūstot aizvien gaišāka un interesantāka. Tomēr atgriezties šeit, kaut arī leģionā nodienēti teju 12 gadi, viņš pagaidām neparedzot. Tas jau arī saprotams, jo Miera misijas karavīrs, par kādu viņš ir kļuvis, nez vai atrastu šeit pielietojumu. Bez tam Nimes pilsētiņā Francijas dienvidos viņš esot iedzīvojies un jūtoties kā mājās. Arī tā atrodas netālu no jūras. Mašīnā pie stūres līdz Vidusjūrai jābrauc tikai 40 minūtes.

– Kā tas iznāca, Andrej, ka, būdams liepājnieks, tomēr kļuvāt par franču leģiona kareivi?

– Tosmares Kuģu remonta rūpnīcas kuģu tehniskās modernizēšanas konstruktoru birojā nostrādāju līdz brīdim, kad tur sāka samazināt štatu. Tas bija laiks, kad pie varas Padomju Savienībā nāca kompartijas centrālkomitejas ģenerālsekretārs Jurijs Andropovs, bet pēc viņa Mihails Gorbačovs. Ne viens, ne otrs manī simpātijas neraisīja, kaut gan par politiku esmu interesējies vienmēr un uzskatu, ka tajā arī daudzmaz orientējos. Vērojot notiekošo, nespēju samierināties ar faktu, ka daži cilvēki iedzīvošanās nolūkā, veicot bartera un cita veida negodīgus darījumus, bez žēlastības izpārdod valsts bagātības, arī nelikumīgi privatizētos plašos un daudzveidīgos dabas resursus. Man bija skaidrs, ka šis process, kas ir sācies un vēršas plašumā, ir ilglaicīgs, tik drīz nebeigsies. Nebija un arī tagad nav tādu spēku, kas to varētu apturēt.

– Tātad gribat teikt, ka šie notikumi pamudināja jūs teikt ardievas dzimtenei?

– Katrā ziņā! Es lasīju Servantesa "Donu Kihotu", taču sapratu, ka nespēju būt tas, kas ar šķēpu cīnās pret vējdzirnavām, kuras tikai maļ. Kaut arī, neslēpšu, toreiz sajutu sevī arī tīri bruņnieciskas tieksmes. Es gribēju ar zobenu un vairogu rokās panākt uz planētas kaut kādu taisnīguma līdzsvaru. Es aizgāju armijā, kaut gan līdz tam brīdim tiku uzskatījis, ka karavīrs ir diezgan bezjēdzīgs arods, jo tā pārstāvji taču neko neražo.

– Tā uzskatījāt, bet tomēr gājāt? Vai tas tiešām bija tik vienkārši?

– Franču leģions vairs nav tas, par ko daudzi to turpina uzskatīt. Kādreiz tā patiešām skaitījās karaspēka vienība, kas bija radīta, lai uzturētu kārtību kolonijās, lai aizstāvētu tur Francijas pavalstnieku intereses. Tagad tie laiki sen pagājuši. Tagad leģions ietilpst Francijas bruņoto spēku sastāvā un atrodas Aizsardzības ministrijas pakļautībā. Var teikt, ka tas skaitās gvardes karaspēks, kas ir pakāpi augstāks par parastajām vienībām. Galvenokārt tāpēc, ka leģionā nedien jauni puiši, kam 18 līdz 20 gadu, bet gan nobrieduši vīrieši vecumā no 26 līdz 28 gadiem. Šiem cilvēkiem jau ir uzkrāta zināma dzīves pieredze, daudziem apgūta ne viena vien specialitāte, iegūts fiziskais rūdījums. Taču, lai nokļūtu leģionāru rindās, pretendentiem vajadzēja nokārtot intelekta pārbaudes testus. To bija daudz. Apmēram kādu divdesmit piecu minūšu laikā vajadzēja atbildēt uz pustūkstoti jautājumu. Tas nozīmē, ka reakcijai jābūt gandrīz zibenīgai.

– Patiešām!

– Man tomēr šie testi īpašas problēmas nesagādāja, jo skolā patika tādi mācību priekšmeti kā tēlotājģeometrija, fizika, aktīvi nodarbojos ar sportu, labi skrēju vidējās un garās distances.

– Kad gājāt dienēt padomju armijā, tad taču arī līdzīgi pārbaudījumi jums bija jāiziet?

– Nē. Tur jauniesaucamo fiziskā sagatavotība īpaši netika izvērtēta. Franču leģionā pastāv nesalīdzināmi cita prasību sistēma. Jāpiebilst, ka nebūt nebiju vienīgais, kas 1992.gadā no Liepājas brauca uz ārzemēm, lai iestātos leģionā. Pavisam uz Franciju devāmies desmit puišu, un arī iekļuvām tur mēs, vairāki liepājnieki. Zinu, ka viens no viņiem Oļegs Cidenkovs joprojām dien elitārā leģiona apakšvienībā. Par viņu esot uzņemta pat filma. Es gan to vēl neesmu redzējis, taču gatavojos noskatīties. Viņš ir vecākais jaunais virsnieks. Agrāk dislocējās Korsikā. Nav svarīga tautība. Tur neviens tam nepievērš vērību. Leģionā pavisam dien 144 nacionalitāšu pārstāvji.

– Tik daudz tautību! Tas tiešām šķiet pārsteidzoši.

– Jā. Taču nacionālais jautājums tur neeksistē. Jo katrā nācijā ir gan izcili, gan niecīgi, zemiski cilvēki. Tāpēc nevar runāt par to, kura nācija ir labāka vai kura sliktāka. To darot, mēs drīz vien nonāktu nacistu pozīcijās, par kurām, protams, nedrīkst aizmirst.

– Kādā valodā jūs sazināties ikdienā?

– Nevajag liekuļot. Ja satiekas krievs ar krievu, runājam savā valodā. Taču, tiklīdz tuvumā ir kādas citas tautības pārstāvis, pārejam uz franču mēli, kas leģionā ir noteicošā.

Šajā brīdī mūsu sarunā iejaucās Andreja dzīvesbiedre Gaļina:

– Bet tu nepateici par pašu galveno. Proti, par to, ka leģionā visi esat kā viena liela ģimene. Viss leģiona radīšanas princips balstīts uz šo apstākli. Leģiona atrašanās vieta, tās ir ģimenes mājas.

– Jau sacīju, ka par leģionu tiek izplatīts daudz nepatiesas informācijas. Vēl nesen Krievijas televīzijā bija skatāms raidījums, kurā tika apgalvots, ka leģionāri ir tie, kas it kā veic soda ekspedīcijas. Tika ziņots, ka karavīriem esot aizliegts no turienes zvanīt piederīgajiem, viņiem neļauj braukt atvaļinājumā, tie nedrīkstot nodibināt ģimeni. Tas viss ir aplami, – sievas aizsākto tematu turpināja Andrejs. – Patiesībā ir tieši pretēji. Iestājoties leģionā, cilvēki, kas aizbraukuši no savas zemes, iegūst it kā otru dzimteni. Apstākļi ir radīti tādi, ka viss ir atkarīgs no viņa paša. Tiklīdz ir apgūta franču valoda, iespējams iegūt jebkuru specialitāti. Brīvprātīgais var kļūt par mediķi, par celtnieku, par radistu vai uzdienēt pat par pulkvedi. Pēc paša izvēles. Jāatceras, ka, uzņemot leģionā, nevervē tikai algotņus, bet gan intelektuāli attīstītus cilvēkus. Viņi tur var iegūt visu, vai arī neko. Tāpēc, ka nevar nerēķināties ar faktu, ka vienība tomēr dodas arī uz planētas karstajiem punktiem, lai piedalītos militāru konfliktu atrisināšanā, bet tur var rasties vissarežģītākās situācijas.

– Vai, nonācis pulkā, jūs uzreiz sākāt nodarboties ar fotografēšanu?

– Tā vis nenotika. Sākumā biju ieskaitīts kaujas rotā. Taču mani brīdināja, ka, piedaloties iestāšanās konkursā, vajag teikt visu patiesību par sevi. Tāpēc, stāstot savu autobiogrāfiju, es, starp citu, pieminēju arī vectēvu, kas faktiski man iemācīja ne tikai fotografēt, bet arī izgatavot gaismas jūtīgas plates, ko likām fotoaparātā. Lai tas varētu notikt, speciāli sagatavotā sudraba šķīdumā uzmanīgi iemērcām plāna stikla plāksnītes. Tas bija ļoti saistoši, un mani šī darbošanās ārkārtīgi aizrāva. Vēlāk fotografēšanu un filmēšanu apguvu, dienot aviācijas vienībās Ivanovā un darbojoties lidojumu kontroles daļā. Manā pārziņā tur bija ierakstu kompjūters, ko tautā sauc par melno kasti, kā arī 16 milimetru šaurfilmu aparāts, kuram atsperi vajadzēja uzvilkt ar roku.

– Pazīstama lietiņa.

– Vēlāk filmēju arī ar videokameru. Kad biju leģionā nodienējis divus ar pusi gadus, mani izsauca uz štābu, kur atgādināja, ka es esot retas profesijas īpašnieks un turpmāk šīs iemaņas un zināšanas būs jāliek lietā, strādājot par pulka fotogrāfu. Es sākumā sapratu, ka tas ir tikai tāds priekšlikums, ko man izsaka vēlamā formā. Izvairīgi atteicu, ka man sirdij tuva ir daba un patīk kontaktēties ar to, tādēļ labprātāk arī turpmāk skriešu pa laukiem, kliedzot: "Banzai!" Tas, protams, bija joks, uz ko saņēmu atbildi, ka, iestājoties leģionā, esmu parakstījis līgumu, kurā apņēmies bez ierunām pildīt visas izvirzītās pavēles.

– Ak, pat tik stingri!

– Tā es aizgāju no kaujas rotas un nokļuvu komunikāciju un kaujas operāciju birojā, kur sāku strādāt par fotogrāfu. Man laimējās, jo nonācu pie vadītāja, ar kuru mums lieliski sakrita intereses. Viņš bija pabeidzis Kinematogrāfijas skolu Francijā un vienlaikus aizrāvies ar fotogrāfiju. Savu prasmi tvert un pareizi komponēt kadrus mans tiešais komandieris bija apguvis, uzmanīgi vērojot televīzijas pārraides, ko gatavojuši prasmīgi operatori. Ar viņu kopā strādāt ir patīkami. Mēs esam nevis kā padotais ar priekšnieku, bet kā divi biedri, kas atraduši daudz vienojoša.

– Un kādi ir jūsu fotopienākumi, strādājot birojā?

– Tie ir pat zināmā mērā līdzīgi tiem uzdevumiem, ko savulaik veicu Ivanovā. Veidoju ikdienas reportāžas un pildu citus informācijas ievākšanas uzdevumus. Fotografēju dažādus sižetus pulka vēstures papildināšanai. Veicot kaujas operācijas, pienākumi kļūst sarežģītāki. Konflikta vai ārkārtas situācijas rajonā nonākot, man jāuzņem fotofilmā vai videokasetē tās nianses, kas apliecinātu situāciju, ļautu komandieriem to analizēt un pareizi novērtēt. Vienalga, vai tas ir meža ugunsgrēks, kura dzēšanā piedalāmies, vai plūdi, kuros sniedzam palīdzību cietušajiem.

– Un kā ar konfliktsituācijām, par kādām gandrīz vai katru dienu saņemam informāciju no masu saziņas līdzekļiem?

– To pašu var sacīt par tām. Kaut gan apstākļus tur, protams, ir grūtāk prognozēt. Ir tā, ka mēs šajās vietās nokļūstam mazliet ātrāk par citiem. Esam tur vēl pirms tam, kad masu saziņas līdzekļos parādās attiecīgie paziņojumi. Tāpēc televīzijas ekrānā nereti parādās arī daļa no mūsu uzfilmētā materiāla. Tā tas bija arī nesen, kad Āfrikā bija izraisījies kārtējais etniska rakstura konflikts. Tajā parasti iesaistās divi grupējumi, kas runā vienā un tajā pašā valodā, taču atšķirīgi ir dialekti. Un, lūk, šīs atšķirības vārdā uzbrucēji iznīcina sievietes un bērnus, var sacīt, ka tādējādi plānveidīgi tiek nonāvēti cilvēki.

– Vai jūs esat atsūtīti, lai karojošās puses nomierinātu?

– Mēs ieņemam kādu nozīmīgu ceļu vai satiksmes mezglu un pārbaudām iebraucējus un izbraucējus, kas nāk no kādas apdzīvotas vietas vai arī dodas uz turieni. Ja kādam atrodam ieročus, atsavinām tos. Tādējādi, demobilizējot konfliktu, novēršam sadursmes un asinsizliešanu.

– Fotogrāfs ir tāda profesija, kuras pārstāvim, lai iegūtu izteiksmīgus kadrus, visur jābūt klāt. Vai tas nav bīstami?

– Nevis klāt, bet tuvumā, jo mūsdienās taču var pielietot labu optiku. Piemēram, Āfrikā, kur kāds grupējums bija iznomājis helikopteru un no tā apšaudīja ciemata tirgus laukumu un dažādus sarīkojumus. Tas bija nodrošināts ar stiprām bruņām, ko nespēja bojāt Kalašņikova automāta lodes. Es atbraucu un bildēju to vietu, kas no gaisa bija apšaudīta. Vardarbības sekas. Zemē nogalināti un ievainoti gulēja sievietes un bērni.

– Vai ikdienā strādājat ar digitālo kameru?

– Tagad jau galvenokārt ar tādu, jo tādējādi uzņemto materiālu var vieglāk un operatīvāk apstrādāt, un tas arī izmaksā lētāk. Vienīgi mākslas fotogrāfijai joprojām izmantoju krāsaino fotofilmu.

– Cik saprotu, dienestā slodze jums nav maza. Vai pēc tās atliek vēl arī vēlēšanās fotografēt savam priekam?

– Es savā darbā nenogurstu. Ja cilvēkam patīk arods, kurā viņš strādā, tas nekad nekļūst par nastu. Domāju, ka es spētu darboties pat 24 stundas diennaktī. Tāpēc, ka fotoaparātu uztveru kā turpinājumu savām rokām. Bet bildes, ko uzņemu, ir kā daļiņa no manis paša, gluži kā mani bērni.

– Šajā ziņā es jūs lieliski spēju saprast!

– Ja fotografēju kādu cilvēku, man bieži vien nav svarīgi, kas viņš tāds ir. Es fiksēju to mirkli, kurā viņš atradās tajā laikā un tajā noteiktajā vietā, un cenšos, lai arī citi skatītāji par to varētu pārliecināties. Citiem vārdiem izsakoties, mani interesē, lai notikumu atspoguļojums bildē būtu pēc iespējas objektīvs. Tam, vai fakts šoreiz ir negatīvs, vai pozitīvs, šajā gadījumā nav nozīmes, jo tā visa ir vēsture, un mēs nevaram ar to nerēķināties, nedrīkstam to iznīcināt. Pat tad, ja mums tā ļoti gribētos izdarīt. Domāju, ka līdz šim man sasniegt mērķi ir izdevies, jo nav bijis gadījuma, kad priekšnieki paustu neapmierinātību par maniem uzņēmumiem.

– Vai gribat teikt, ka tie, ko fotografējat pulka vajadzībām, ir dokumentāla rakstura darbi, bet fotomākslai pievēršaties tikai tajās stundās, kad esat no dienesta pienākumiem brīvs?

– Es neuzskatu, ka kadri, kuros uzņemta mana mīļā meitiņa Anastasija būtu kaut kas īpašs.

– Kādēļ? Manuprāt, tie ir visai izteiksmīgi attēli. Turklāt jūs taču viņu tik bieži nemaz neredzat.

– Kāpēc neredzu? Tiekos ar viņu katru vakaru, beidzoties darba dienai, arī sestdienās un svētdienās bieži esam kopā. Es uzņemu reālas fotogrāfijas, kuras ataino to, ko redzu. Bet šī sieviete ar bērnu, kas redzama vairākos darbos, ir mana kaimiņiene. Es viņu uzņēmu ar seno cirvi un lāčādu, ko man aizdeva šim nolūkam draugs. Tāpēc, ka vēlējos atainot senatni. Kā tas izskatījās, kad sievietei bija jāaizstāv savs pavards? Līdzīgā veidā tapuši arī daži citi uzņēmumi. Ieroča stobrs ar putnēnu uz tā uzbildēts Dienvidslāvijā. Tur bija ļoti sarežģīta situācija, kurā mums nācās uzņemties miera nesēju lomu. Meklējot uzbrucējus, mēs apsekojām māju pēc mājas. Es fotografēju, jo visam bija jābūt fiksētam. No kādas ēkas iznāca paveca sieviete. Viņa gauži raudāja. Jutos neērti, esot starp tiem karavīriem, kas viņai bija nodarījuši pāri. Taču vēlāk, apsekojot mājas bēniņus, tur atklājās vesels munīcijas un šaujamo arsenāls. Sieviete, protams, liedzās, ka neko par to neesot zinājusi.

Tā ir bezjēdzīga situācija, kad viena nācija cenšas iznīcināt otru. Tikai vēlāk, kad, pateicoties miera uzturēšanas spēku klātbūtnei, šajā pilsētiņā atkal atjaunojās dzīve, es sapratu, cik tas ir labi, ka cilvēki var bez bailēm iziet ielās, ka bērni var uzspēlēt tur bumbu un viņiem no spraugas jumtā neuzglūn kāds snaiperis.

– Jūsu bildes ir izteiksmīgas. Tas nav kompliments, bet gan atzinums.

– Katram cilvēkam ir kāda izlolota doma, kāds sapnis, ko viņš cenšas realizēt. Piemēram, kinoaktieris, kas iejūtas kādā lomā. Viņš spēj sasniegt tādu stāvokli, kad arī pats jūtas gluži kā tas personāžs, kuru viņš tēlo. Skatoties uz to no malas, mēs gan smejamies, gan raudam, jo pilnīgi aizmirstam, ka tā ir spēle. Tik ļoti mūs ir pārliecinājis mākslinieks. Tieši tā es uztveru režisora Spīlberga filmas, kur dzīve atainota tāda, kāda tā ir. Es, protams, negribu sevi salīdzināt ar Spīlbergu, taču fotogrāfijā cenšos rīkoties līdzīgi.

– Stāstiet vien, tas ir ļoti interesanti.

– Savās bildēs cenšos atainot tās īpašības, kas mājo cilvēkā. Esmu dzirdējis, ka paparaci, proti, fotogrāfi, kas izseko savus fotoobjektus viņu privātajā dzīvē, cenšas uzfilmēt un izcelt tieši cilvēku sliktās īpašības. Tad varu apgalvot, ka es rīkojos gluži pretēji viņiem, jo mani saista viss labais, kas mājo cilvēkos.

– Kaut gan reizēm fotografējat arī kara upurus un noziedzniekus?

– Es uzskatu, ka leģions un arī citi aizsardzības spēki ir radīti tādēļ, lai sargātu mieru. Un, ja mēs vēlamies, lai tā arī būtu, tad tam ir jāvelta visi mūsu spēki. Apliecināt to, ko saku, varu galvenokārt fotogrāfijā, ar ko nodarbojos un kas ir daļiņa no manis paša. Esmu pārliecināts, ka pašas cildenākās jūtas ikvienā cilvēkā – tā ir mīlestība pret citiem cilvēkiem. Es šo jūtu izpausmi vēlētos pielīdzināt saules zaķītim, kas atspoguļojas no spogulīša. Izrādās, ka tam piemīt milzīgs spēks. Kāda sena leģenda vēsta, ka Arhimeds pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, sakopojis šos zaķīšus vienā lāzera starā, spēja no liela attāluma jūrā sadedzināt ienaidnieka no koka būvētos kuģus. Tā bija iznīcināšanas ierīce. Bet es taisu fotogrāfijas, kam jāizstaro labestība. Lai katrā skatītājā, kurš tās redz, atspoguļojas mazie saules zaķīši, kuri nāk no citiem labiem cilvēkiem.

– Kur skatītāji var dabūt redzēt jūsu bildes?

– Tās nereti ir publicētas leģiona žurnālā "Ke'pi blanc" ("Baltās cepures"). Kādas desmit reizes manas fotogrāfijas ir greznojušas šī žurnāla vāku. Nesen labākos darbus nosūtīju arī franču fotomākslas periodiskajam izdevumam. Bez tam es vienmēr rādu fotogrāfijas saviem draugiem.

– Vai piedalāties arī izstādēs?

– Tāda manu darbu izstāde bija sarīkota Arlē pēc tam, kad tur beidzās lielie plūdi. Uz to mani uzaicināja pilsētiņas mērs. Kad nevarēju ierasties, viņš man atsūtīja Atzinības rakstu un pateicību, kurā apgalvoja, ka mani fotouzņēmumi viņam ļoti palīdzējuši, novērtējot apstākļus. Plūdi notika apmēram pirms gada, un mūsu pulks piedalījās iedzīvotāju glābšanas darbos, sniedza tiem pirmo medicīnisko palīdzību, piegādāja dzeramo ūdeni, jo bojātas bija komunikāciju sistēmas. Es visu to uzņēmu fotofilmā. Lidoju helikopterā virs appludinātās pilsētas un redzēju, kas tur notiek. Jāpiebilst, ka fotogrāfijas, ja tās ir izteiksmīgas, spēj pastāstīt par notikušo pat vairāk nekā tad, ja būtu uzņemta gara filma. Bez tam, lai novērtētu situāciju, dažkārt ir diezgan ar trīs vai četriem kadriem.

– Ar kādām īpašībām, jūsuprāt, jābūt apveltītam kara fotogrāfam?

– Es domāju, ka viņam ir jābūt pieredzējušam, atklātam un, līdzīgi kā medniekam, jāsajūt fotografējamais objekts, lai varētu nosacīt, kurp doties, un notikuma vietā nonāktu īstajā laikā.

– Vai toreiz, lidojot virs Arles, komandējāt pilotu, lai tas varētu notikt?

– Nē. Neviens nevienu nekomandēja. Drīzāk viņš man vaicāja, kurp jālido. Mēs abi esam vienlīdz ieinteresēti iegūt labus uzņēmumus. Jo nav jēgas lidojumam, ja tādi netiek iegūti.

– Vai tagad, kad aiz muguras gandrīz divpadsmit leģionā pavadīti gadi, jūs, Andrej, vēl aizvien skaitāties kareivis vai arī esat uzdienējis līdz virsniekam?

– Esmu šefkaprālis. Tā ir viena no pakāpēm. Bet dienests taču turpinās.