Kurzemes Vārds

10:36 Trešdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Vienīgais tāds speciālists Liepājā

Kristīne Pastore

Iepazīstināšanai:

MĀRTIŅŠ PIKŠIS

29 gadus vecs liepājnieks.

Strādā Onkoloģiskajā slimnīcā par fizikas tehniķi.

Beidzis Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas nodaļā tehniķa mehāniķa specialitāti, strādājis uzņēmumā "Liepājas metalurgs", paralēli mācoties Medicīnas skolā.

Šobrīd mācās Tehniskās universitātes Biomedicīnas un mikrotehnoloģiju institūta Transporta fakultātē, apgūstot medicīnas fiziķa specialitāti.

Precējies, kopā ar sievu Initu audzina 11 gadu veco meitu Vendiju un 3 gadus veco dēlu Lauri.

Ar MĀRTIŅU PIKŠI iepazinos pirms apmēram trīs gadiem. Toreiz viņš kopā ar vairākiem puišiem stāstīja, kāpēc izvēlējušies mācīties tik sievišķīgā mācību iestādē, kāda ir Medicīnas skola. Viņu, puišu, tur nebija daudz. Tagad viens no viņiem – Vasilijs Ponomarjovs – strādā Norvēģijā, bet Mārtiņš realizējis savu sapni kļūt par medicīnas fiziķi. Profesija reta, turklāt viņš tāds ir vienīgais gan Liepājā, gan arī plašākā apkārtnē.

Interese par medicīnu, bet ne par ārstniecību

Interese par medicīnu Mārtiņam bijusi jau skolas laikā, bijis gandrīz vai skaidrs, ka šajā virzienā viņš meklēs savu nākamo profesiju. Tikai, ja parasti šī interese nozīmē mācīties par ārstu, tad Mārtiņš jau pamatskolas laikā zinājis, ka ārsts gan viņš nebūs. Drīzāk tā bija interese par citiem procesiem medicīnā – tehniskākiem, ar medicīnas aparatūru saistītiem.

Kāpēc tieši medicīna, uz to Mārtiņš tā īsti nespējot atbildēt. Varbūt pašam savulaik, kā pacientam saskaroties ar dažādu izmeklēšanas aparatūru, pamazām izkristalizējās doma par nākamo profesiju.

"Lai kļūtu par medicīnas fiziķi, tas ir garš ceļš," skaidro Mārtiņš. "Apmēram tikpat ilgs, kā mācoties par ārstu – deviņi gadi." Ir jāapgūst gan tehniskās zināšanas, gan arī jāpārzina medicīna – cilvēka anatomija, fizioloģija un viss cits. Tāpēc arī mācības Medicīnas skolā. Tajā viņš iestājās 25 gadu vecumā ar pilnīgu pārliecību, ka dara to ceļā uz savu nākamo profesiju. Un tad sekoja Tehniskā universitāte, kurā Mārtiņš mācās šobrīd.

Staru pavēlnieks

Pēc tehniķa mehāniķa specialitātes iegūšanas Mārtiņš kādu laiku strādāja savā profesijā "Liepājas metalurgā", bet tagadējais darbs Onkoloģiskajā slimnīcā viņam ir pirmā vieta jaunajā specialitātē. Par to, ka šajā veselības aprūpes iestādē meklē medicīnas fiziķi, Mārtiņš uzzināja augstskolā – izmēģināt šo darbu viņam ieteica profesors Jurijs Dehtjars. "Sākumā samulsu, baidījos, vai direktore gribēs pieņemt darbā studentu, taču profesors ieteica vismaz pamēģināt." Tā Mārtiņš arī darīja un, kā tagad atzīst Onkoloģiskās slimnīcas direktore Anna Krilova, "mums ir vēl viens vērtīgs speciālists".

Nupat slimnīcā uzstādīta jaunā staru terapijas aparatūra, kas ir jaudīgāka par iepriekšējo. Darbā pie apstarošanas procedūrām kur strādā arī Mārtiņš. Skaidrojot savus pienākumus, viņš stāsta: "Tā vienkāršoti tas ir ar datoru modulēt, pētīt un analizēt, kā stars uzvedīsies cilvēka organismā, kā arī veidot staru konfigurējošos blokus, lai piesegtu tās organisma vietas, kuras nav vajadzīgs apstarot, kā arī ir citi pienākumi." Tieši tāpēc arī ir jāpārzina gan medicīna, gan tehniskās lietas. Un drīzumā slimnīca saņems jaunu mēraparatūru, ar kuru varēs ļoti precīzi izmērīt saņemtā starojuma devu. Mārtiņš skaidro: "Tas būs pacientu drošībai, lai nevienam netiktu lielāks apstarojums, nekā vajadzīgs."

Ciešanas nedrīkst ņemt līdzi uz mājām

Ikviena slimnīca, bet Onkoloģiskā jo īpaši, ir vieta, kur ikdienas darbā pozitīvo emociju ir maz. Katrs, kas tur ārstējas, ir izgājis savu ciešanu ceļu un cīnās ar ļauno slimību, ārstiem, māsiņām un citiem strādājošajiem nesavtīgi palīdzot. Viņi ir tie, kam jāuzklausa savu pacientu bēdu stāsti un jādod cerības, cerības, cerības… Ar to jāsastopas arī Mārtiņam. Un viņš pavisam godīgi atzīst, ka tas nav viegli. Psiholoģiski tas ir smagi, taču tajā pašā laikā tāda ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Un Mārtiņš pavisam atklāti saka: "Ir jāprot norobežoties un darīt savu darbu." Norobežoties, tas nenozīmē kļūt nejūtīgam pret citu ciešanām un pārdzīvoto, bet gan prasmi nelaist tās caur sevi un neņemt līdzi uz mājām. Kā to izdarīt? Mārtiņš skaidro, ka viņam nav speciālas receptes. "Arī to es vēl tikai mācos," viņš piebilst.

Paralēli darbam lielu daļu Mārtiņa laika aizņem mācības un ģimene. Nākamajā gadā viņš iegūs pirmā līmeņa augstāko izglītību šajā specialitātē, taču jāmācās būs vēl vairāki gadi. Tāpēc vaļaspriekiem un izklaidei daudz laika neatliekot.

Bezdarbs nedraud

Domājot par nākotni, Mārtiņš saka: "Par karjeras iespējām man pagaidām ir grūti spriest. Iespējams, slimnīcā iegādāsies aizvien jaunas aparatūras un darba pietiks." Tāpēc par došanos prom no Liepājas, kā to dara daudzi citi jaunieši, viņš nedomājot. Vismaz pagaidām noteikti ne, lai arī darba piedāvājumu Rīgā šādam speciālistam netrūktu. Iespējams, netrūktu arī tepat Liepājā, piemēram, Centrālajā slimnīcā. Taču vadoties pēc Ministru kabineta noteikumiem, lai pieņemtu štatā fiziķi, ir jābūt desmit rentgenaparatūras vienībām. Tāpēc otram šādam speciālistam mūsu pilsētā darbs diezin vai atrastos. Un, starp citu, tieši tas arī esot iemesls, kāpēc jauniešu vidū nav populāri šo specialitāti izvēlēties. Jā, ir gan iespējas meklēt darbu firmās, kas apkalpo medicīnisko aparatūru, veic to uzstādīšanu un remontu, taču lielākoties tās visas atrodas Rīgā un vajadzības gadījumos izbrauc uz reģioniem. Un otrs iemesls, kāpēc nav populāri šo profesiju izvēlēties, ir tas, ka pārāk ilgi jāmācās.

Tomēr Mārtiņš savu darbu sauc par interesantu. Tāds esot gan pats plānošanas process, gan arī saskare ar pacientiem. To viņš vēlējies jau skolas gados. Un galu galā ir interesanti būt arī vienīgajam tādam Liepājā. Katrā ziņā Mārtiņam bezdarbs nedraud.