Kurzemes Vārds

20:04 Piektdiena, 24. janvāris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Festivālam vajag emocijas

Tija Auziņa, festivāla "Bildes" galvenā organizatore

Uz "Liepājas dzintaru" braucu regulāri un šo festivālu atceros no laikiem, kad devīze tam varēja būt: visi ceļi ved uz Liepāju!, jo mašīnu plūsma no Rīgas virzījās estrādes "Pūt, vējiņi!" virzienā, un visas ceļmalas bija pilnas ar stopētājiem. Tagad ir mazliet citādāk, jo festivālu ir daudz, taču man vienalga liekas, ka "Liepājas dzintars", Valmieras rokfestivāls, "Sinepes un medus" Madonā un, es atļaujos domāt, – arī "Bildes" ir tie stabilākie un atpazīstamākie rokmūzikas sarīkojumi Latvijā. "Liepājas dzintars" šajā vidū, protams, ir pats vecākais un tradīcijām bagātākais festivāls, un šī pilsēta, lai arī nekronēta, manuprāt, tomēr ir rokmūzikas galvaspilsēta, tāpēc ir sevišķi svarīgi šīs tradīcijas saglabāt, lai arī mainās paaudzes un mainās viņu attieksme pret mūziku.

Iespējams, šobrīd festivālu kopumā Latvijā ir par daudz, un pilsētas svētki katras nedēļas nogalē un festivāli ik pārnedēļas mazliet nonivelē attieksmi pret šiem sarīkojumiem, bet tāpēc jo svarīgāk ir atrast katram festivālam savu noskaņu, savu emocijas niansi. Ja šajā ziņā runājam par "Liepājas dzintaru", tad redzams, ka organizatori ir paveikuši ļoti lielu darbu, grupas ir atlasītas un tās spēlē labi (lai arī ne vienmēr interesanti), bet mazliet, manuprāt, ir pazaudēta saikne ar pazīstamiem mūziķiem, kas cēluši šo festivālu kā vērtību, jo viņu šeit nav klāt tik daudz, kā, man šķiet, šis sarīkojums būtu pelnījis. Atceroties senos laikus, man atmiņā kopā ar mūziku palikušas tieši tās sarunas, tās emocijas, kas valdīja šeit pat laukumiņā aiz stikla sienas koncertestrādes administrācijas telpu ieejas pusē. Šeit bija būtiski apspriest, pārspriest, izstrīdēties, kurš labāk vai interesantāk spēlē un kāpēc. Man pašai mazliet traucē arī tas, ka ir aizklāti šie stikli, caur kuriem vairs nevar redzēt skatuvi, jo tad varēja vienlaikus vērot, klausīties un, ja bija vēlēšanās, tūlīt padiskutēt ar interesentiem par to, kas notiek. Es ticu, ka "Liepājas dzintara" organizatoru spēkos ir atgūt šo mazliet pazaudēto emociju pulsu, jo šis ir festivāls, kam jābūt Latvijas mūzikas galvgalī.