Kurzemes Vārds

05:27 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Sendienās

Bēgļi

Rihards Rubīns

1915.gads. Pirmais pasaules karš. Kurzemnieki bēga bariem no vācu okupācijas uz Krieviju. 1944.gads. Bēgļu straume pretējā virzienā. Uz Liepāju un Ventspili, tālāk uz Vāciju. Cilvēku lielais pieplūdums radīja haosu Kurzemē. Apjuka pat precīzās vācu varas iestādes. Par bēgļiem interesējās divas iestādes – Vārvē (netālu no Ventspils) un Kapsēdē. Ielas un laukumi pilni ar cilvēkiem. Visapkārt lopu un cilvēku mēsli. Ostmalā ne tikai lamājās un raudāja, bet arī rēja, māva, zviedza, blēja, kvieca.

Bēgļi gulēja pie saviem pajūgiem, baidījās no apzagšanas. Vienā otrā pagalmā kāva lopus. Pirka un pārdeva. Ļaudīm iestāstīts, ka Vācijā vēl vērtē nauda. Vasaras nogalē uz kuģiem uzkļūt bija grūti. Vajadzēja speciālas vācu priekšnieku atļaujas. Braukt varēja tikai veci ļaudis, līdzi ņemot ne vairāk kā simt kilogramu mantu. Bēgļi, protams, deva kukuļus, lūdzās. Visus vienoja pārbīlis no boļševikiem un neticība, pat naids pret vāciešiem. Neskatoties uz labām vācu valodas zināšanām, pat Zenta Mauriņa netika uz tvaikoņa. Aizbrauca kopā ar vīru automašīnā pa zemes ceļiem. Rakstniece atceras, ka leģionārs, kas pārbaudīja dokumentus, viņai sacīja: "Ja jau jūs bēgat prom, kāpēc man jāpaliek līdz galam dzimtenē?"

Rudens pusē pagaisa interese par kuģošanu. No Vācijas tika saņemtas pirmās vēstules: "Sēžam barakās un gaidām citus muļķus." Bēgļi slepeni meklēja iespēju nokļūt Zviedrijā. Bēdzēji visādi prātoja: ja aiziesi lūgt pārtikas kartītes, tādas izsniegt atteiks, kļūsi aizdomīga persona – steidzami prom sūtāma. Ierēdņu nostāja – bēgļiem nav ko apstāties, jābēg tikai tālāk.

Protams, daudzi turpināja izvairīties un slēpties. Tāpēc policisti un vācu žandarmi organizēja cilvēku medības – oficiāli dokumentu pārbaudi. Aptur katru, prasa parādīt papīrus. Tie, kam tādu nav, cilpo pa mazām ieliņām, pēta, kur sprukt. Kupla, veca tante, nonākusi aplenkumā, akrobātiskā stilā pāri augstai sētai. Mums, puišeļiem, tā bija komēdija, īstenība – traģēdija. Ko darīja ar notvertajiem? Jādomā, dzina spaidu darbos rakt tranšejas, par kuru vajadzību šaubījās pat lielākie optimisti. Saviem spēkiem nokļūt Vācijā oktobrī īpaši centās Dunikas un Rucavas pagasta zemnieki. Krievi bija pienākuši pavisam tuvu. Brauca prom tikai pēdējā brīdī, laucinieki strikti turējās pie savas iedzīves. Apraka produktus grantskalnā, lopus palaida savvaļā, pašu nepieciešamo ratos un prom uz Mēmeli (Klaipēdu). Tur pārcēlās pāri uz Kuršu jomu un lēnām ripoja uz Prūsiju. Cik toreiz aizbrauca uz Vāciju? Precīzi nav zināms. Zinošie lēš – ap divsimt tūkstošiem. Cik tika aprakti grāvmalēs vai kapu atrada jūras dzelmē, – tas rakstīts vienīgi Mūžības grāmatā.

Nokļūt Zviedrijā bija gudro un turīgo latviešu sapnis. Šāda kuģošana notika lielā slepenībā. Robežsargi piekukuļoti, jūrmalu apsargāja pavirši. Latviešu elite, ja kabatā bija dārglietas un valūta (ne jau Ostlandes markas), parasti atrada atsaucīgus zvejniekus. Tiesa, bieži gadījās arī krāpnieki. Naudu paņēma – vešana izpalika. Kara laika ikdiena. Visvairāk inteliģence čupojās Ventspilī. Liepājā bīstami, fronte pārāk tuvu.

Bēgļu transportēšanā no Ventspils uz Gotlandi liela loma bija Valsts muzeja direktoram Voldim Ginteram. Viņa štābs atradās Ostgalā, Karlīnes ielā 4. Ginters slēpās ar segvārdu doktors. Stumdīja ne tikai bēgļus, bet arī koordinēja LCP (Latvijas Centrālās Padomes) darbību. Ventspilī rosījās arī Konstantīna Čakstes brālis Mintauts un citi LCP locekļi. Ar ļoti cienījamu kungu Eihi es regulāri spēlēju šahu. Šim politiķim trūka pretinieka, turklāt viņa sieva cienāja mani ar garšīgiem cepumiem.

Prombraukšana uz Dievasalu galvenokārt notika no Jūrkalnes un Mazirbes. Vienā no šādām akcijām piedalījos kopā ar tēvu. Ventspils pienotavā manu senci sameklēja kāds resns bārdains vīrs. Solīja dažādus labumus, lūdza aizvest līdz Labragam. Tēvs, būdams šoferis pienotavā, to spēja paveikt. Aizbraucām tur, kur ceļš pienāk vistuvāk jūrai, mūs gaidīja divi vīri un maza motorlaiva. Pamatīgs vējš. Bārdainais milzenis viens pats iesēdās laivā un drosmīgi aizbrauca. Skaidrs, peldlīdzekli bija nopircis. Manuprāt, tas viss notika bez doktora ziņas.

Vai mūsējie gaidīja Zviedrijā? Stipri šaubos. Karš, zviedriem savas problēmas, trūkusi pat kafija. Kāpēc barot svešus ļaudis?

Ko par to visu toreiz rakstīja avīze "Tēvija"? Pūta tautiešiem migliņu. Redaktors Pāvils Klāns joprojām ticēja Hitlera uzvarai. Vācieši aizstāvēšot Latviju tāpat kā Vāciju. Fīreram drīz būšot varens ierocis, tas mainīšot kara gaitu. Tiem, kas nonākuši Vācijā, klājās spīdoši – strādā, ēd veselīgu barību un jautri atpūšas. Krievu armija noasiņo, kritušie bariem. Lika laikrakstā smukas bildes – vācu zaldāti un mūsu tautu meitas. Karikatūrās ķengājās ne tikai par Staļinu, bet arī par Rūzveltu un Čērčilu.

Pēc tam, kad sarkanarmijas rokās nonāca Rīga, "Tēvijas" redakcija pārcēlās uz Liepāju. Apmetās trīs vagonos netālu no stacijas. Turpināja iznākt skrejlapas formātā, ne pārāk regulāri. Gudrākie tautieši, manu tēvu ieskaitot, avīzei neticēja. Vakariem centās saklausīt "BBC" raidījumus. Par ko gan toreiz nerunāja!? Atkārtošoties 1919.gads. Atnākšot amerikāņi un angļi, pasargāšot no padomju okupācijas. Cilvēki no pilnīgas bezcerības kā slīkoņi ķērās pie salmiņa. Vēstures virzība pilnīgi riebās.

Salīdzinot ar Vāciju, uz Gotlandi aizmuka daudzkārt mazāk. Visvairāk kara pašās beigās. Toreiz "Tēvija" viņus apsaukāja par noziedzniekiem, masu saziņas līdzekļi bēgļus parasti tēlo par varoņiem. Ļoti pretrunīgi. Vienīgi gribu sacīt, ka pamest Dzimteni nestundā ir aizdomīgi, tā nav cēla rīcība.