Kurzemes Vārds

22:03 Svētdiena, 5. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Pica ar… ceptu mušu. Labu apetīti!

Kristīne Pastore

Nevienam nav noslēpums, cik savdabīga un – jā, arī mūsu gaumei dažkārt nepieņemama vai vismaz dīvaina – var būt dažādu tautu virtuve un tradīcijas. Nu, ļoti, ļoti dīvaina! Kurš gan nav dzirdējis par čūsku pagatavošanu dažādos veidos, ceptiem tarantuliem, tārpiem dažādās gaumēs un vēl dažādās mērcēs. Tad tāda delikatese kā varžu kājiņas šķiet pat ļoti pieņemama. Viss labi, ja tas notiek valstīs, kur šādi ēdieni ir ikdiena un mums, tūristiem, aizbraucot turp, ir izvēle – palikt pie tradicionālās eiropiešu virtuves vai tomēr būt elastīgiem un izbaudīt visus jaukumus, ko piedāvā eksotiskā valsts, arī nacionālos ēdienus. Citādāk ir, ja šīs īpatnības piedāvā tepat pie mums. Un, izrādās, piedāvā arī! Lai tikai spējam ņemt pretī un novērtēt. Cita lieta, ka mums neviens neprasa, vai mēs to vēlamies, vai ne.

Pēc tam, kad mūsu laikrakstā bija raksts par ķiršiem, ko pārdevēja, tirgū atgaiņājoties no uzmācīgajām lapsenēm, apsmidzināja ar šķidrumu, kas domāts miesas pasargāšanai no dažādiem insektiem, līdzīgus gadījumus iznāca uzklausīt vai cik. Kaut vai par tām pašām lapsenēm, kas apsēdušas ne tikai augļus un ogas, bet arī visus iespējamos saldumus gan tirgos, gan veikalos. Pircēji jautā: vai tiešām nav nekādu līdzekļu pret šiem kodīgajiem lidoņiem? Bet lapsenes vēl būtu sīkums salīdzinājumā ar to, ko kādai liepājnieku ģimenei nācās piedzīvot pilsētā populārā kafejnīcā, kuras galvenais piedāvājuma trumpis ir visdažādākās picas.

Viss sākās ļoti nevainīgi. Ģimene nolēma vakariņas negatavot, bet doties tās ieturēt ģimeniskā gaisotnē ārpus mājas. Izvēlējās vietu, kur bijuši jau ne vienreiz vien. Ģimenes galva izraudzījās picu ar malto gaļu un dažādiem gardiem jaukumiem. Var tikai minēt, kāda bija viņa reakcija, kad viņš, jau pāris kumosu nobaudījis, grieza kārtējo gabaliņu picas un ieraudzīja tur… ceptu mušu. Protams, nekavējoties izsauca oficiantu, kurš bez vārda runas arī piekrita picu nomainīt. Lai gan dūša bija krietni pabojāta, vīrietis ķērās pie jaunā nesuma. Bet, kas tev deva! Jau pirmajā kumosā… atkal cepta muša! Skaidrs, ka ģimenei vakariņas bija sabojātas, visi cēlās no galda un gāja prom. Bet ar to viss nebeidzās. Kādam ģimenes loceklim atlikušo vakara daļu vairāk nācās pavadīt tai vietā, uz kuru pat ķeizars kājām iet. Un nākamajā dienā ārsts noteica diagnozi: saindēšanās ar pārtiku.

Ar līdzīgu diagnozi vairākas dienas pēc tam, kad bija ēdis kādā citā pilsētas kafejnīcā, sirga pilsētā pazīstams mūziķis. Vēl cits vīrietis savukārt bijis gluži pārsteigts, kad, ieejot tirgū, lai iegādātos svaigu gaļu, tur aukstumvitrīnā ieraudzījis moži šiverējamies… trīs ārkārtīgi dzīvelīgas mušas. Paga, vai tikai mums kādreiz nestāstīja, ka mušas ir visnaskākās dažādu infekciju pārnēsātājas?!

Stāstīt par citām nebūšanās kopā uzskatāmo materiālu bija ieradusies kāda sieviete. Viņa izņēma no somas maizes kukulīti, ko iegādājusies kādā tirgus stendā. Kukulītis kā kukulītis, taču, ieskatoties vērīgāk, skaidri un gaiši kļuva saskatāms, ka tajā iecepts… cigaretes izsmēķis. Ir dzirdēti dažādi saimnieču jociņi par to, ka, gatavojoties kādām jocīgām izdarībām, speķraušos speciāli iecep tīkamus vai ne tik tīkamus pārsteigumus: vistu nagus, monētas vai ko tamlīdzīgu. Varbūt arī šis ir viens no tādiem jociņiem?

Bet kāds ar darbu tirdzniecībā saistīts vīrietis atklāja svaigo desu aizkulises. Izrādās, stāstiņi par apglumējušajām, nomazgātajām un atkal dīvainā kārtā par svaigām tapušajām desām nebūt nav kāda veikala ļauno konkurentu izdomājumi, bet visīstākā patiesība. Pat dārgie salami, kas tik kārdinoši spīdina spožos sānus, esot īsts meistarstiķis: pēc ilgākas stāvēšanas vitrīnās tos vispirms izplunčā tīrā ūdenī, bet pēc tam beicē ar visvienkāršāko cepamo eļļu. Spīdīgi, smaržīgi un gluži kā svaigi tie atkal sagaida savus ēdējus!

Vēl padomju laikā, viesojoties lielās Savienības brālīgajā Tadžikijā, man pašai bija iespēja vērot, ka vietējās saimnieces cep turienes maizi – ļepjošku. Īpaši garšīga tā ir, tikko izņemta no krāsns. Bet ieliek to tur pavisam naturāli – saimniece paņem mīklas pikuci, paceļ uz augšu svārku malu, pie ciskas piesitot, saplacina plācenī un liek cepties. Bet tā ciska – cik nu tīra… Tajā vidē, lai arī, pirmo reizi to skatoties, šķita mazliet neestētiski, tomēr pieņemami. Bet diezin vai gribētos tā ceptu mazi ēst te pie mums. Taču, kā stāstīja kāds "Kurzemes Vārda" lasītājs, kaut ko līdzīgu viņš vērojis tirgū. Pārdevēja, kas pārdod bulciņas, ņem tās ar rokām, pārkrauj no vienas vietas uz citu, ik palaikam cītīgi nolaizot ar pūdercukuru, ievārījumu un citiem labumiem apķepušos pirkstus. Garšīgi! Viņam, to redzot, bulciņu kāre pārgājusi uz ilgu laiku. Bet gan jau gribēsies atkal. Galu galā kaut kas ir jāēd, tā kā ar laiku viss sliktais aizmirstas. Līdz nākamai tādai reizei… Labu apetīti!