Kurzemes Vārds

12:11 Trešdiena, 1. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Pasniedzēja, kas visu dara radoši

Lāsma Ģibiete

Rudenī, sākot jauno studiju gadu, Liepājas Pedagoģijas akadēmijā būs par vienu docētāju mazāk. Pēc divdesmit gadu ilga darba no LPA aizies pasniedzēja, kuru lielākā daļa liepājnieku pazīst kā gleznotāju, – Daiga Kalēja-Gasparoviča. Tagad viņa strādās tikai Rīgā, bet uz Liepāju brauks paciemoties pie vecākiem un draugiem. Pat tikties ar pasniedzēju Liepājā būtu stipri sarežģīti, tādēļ nolēmām satikties galvaspilsētā.

Vai no Liepājas un mūsu akadēmijas tiešām aizej pavisam?

– Pagaidām izskatās, ka jaunu studentu Liepājā man vairs nebūs. Taču, kā māca sakāmvārds, nekad nesaki nekad! Šeit paliek mani vecāki, meita un draugi, viņi tagad būs vienīgie, kuru dēļ braukšu uz Liepāju.

Aiziešana no augstskolas bija pārdomāta, tā nenotika vienā dienā. Nupat vēl atcerējos, cik interesanti dzīvē sanācis – akadēmijai šogad aprit 50 gadu, no tiem mana pamatdarba vieta tā bija veselus 20 gadus. 1981.gada 1.augustā iesniedzu dokumentus, bet 2001.gada 31.augustā izņēmu darba grāmatiņu un pārgāju strādāt uz Rīgu. Toreiz, 2001.gadā, stāvot uz LPA kāpnēm ar darba grāmatiņu rokā, bija sajūta, ka turu 20 gadu garu vēsturi, kas paliks neizdzēšama manas biogrāfijas daļa. Pēc tam augstskolā strādāju vēl trīs gadus ar vienu kursu kā vieslektore. Ar šiem studentiem biju sākusi strādāt un gribēju darbu pabeigt līdz galam. Man tas šķita ļoti svarīgi.

Kas tie ir par studentiem?

– Tie ir profesionālās studiju programmas "Kultūras darba organizators" studenti. Viņi lielākoties ir ļoti interesanti un neparasti cilvēki, kas dzīvē atraduši savu vietu, zina, ko vēlas apgūt un kāpēc. Kursā ir dažādu Latvijas kultūras iestāžu vadītāji, mūziķi un mūzikas pedagogi, dramatisko teātru režisori. Šiem studentiem piedāvāju apgūt izvēles bloka priekšmetu ar garu nosaukumu: radošās pašizpausmes darbnīca glezniecībā. Priekšmetu studēja septiņi cilvēki, arī sporta deju trenere un cirka akrobāte, kas pirms LPA mācījusies Maskavā slavenā Ņikuļina trupā. Šo studentu izvēle bija tīri nejauša, viņi uz manām nodarbībām nāca pat bez minimālām priekšzināšanām. Zīmējuši un gleznojuši studenti pēdējoreiz bija pamatskolas laikā. Nupat mums bija specializācijas skate, kurai darbus apskatei izlikām Pētera I namiņā. Tas arī bija mans pēdējais darbs, kas saistīts ar LPA.

Vai nebija grūti strādāt ar cilvēkiem, kam glezniecība ir pilnīgi sveša joma?

– Grūti nebija, bet interesanti gan. Tā bija eksperimentālā grupa, ar kuru darbojoties pirmoreiz praksē izmēģināju pašas izstrādāto metodisko pieeju vizuālās mākslas nodarbībām. Šīs pieejas centrā ir radošs pašizpausmes process, kurā galvenā uzmanība veltīta tēlotājdarbībai un nevis tās rezultātam. Ja, uzsākot darbu, no cilvēka jau uzreiz prasa rezultātu, tas izraisa stresu, un ceļš uz mērķi ir smags un nogurdinošs. Ja es kā vizuālās mākslas pasniedzēja organizēju pašu darba procesu, kurā students viegli, it kā rotaļājoties apgūst mākslas saturu, iepazīst izteiksmes līdzekļus, attīsta redzes un emocionālo uztveri, maina vērtību sistēmu, viņš vēlamo rezultātu sasniegs daudz vieglāk. Tādējādi, gūstot prieku gan par radošo procesu, gan rezultātu, cilvēks saglabā motivāciju apgūt arvien jaunas izteiksmības iespējas – citas glezniecības tehnikas.

Viegli nenāk nekas, bet beigās ir tāds gandarījums, kad redzi sava darba augļus un saproti, ka velti neesi pūlējies. Nopietni gatavojoties lekcijām, nepārtraukti meklējot atbildes uz dažādiem jautājumiem, zināšanas sakārtojas sistēmā gan man pašai, gan vēlāk arī studentiem.

Cik zinu, akadēmijā esi ne tikai eksperimentējusi.

– Protams. Viss garais laika posms manā dzīvē, kamēr izglītojos pati, saistās tieši ar darbu akadēmijā. Esmu pateicīga liktenim, kas, visu laiku apgrozoties akadēmiskā vidē starp studentiem un citiem pasniedzējiem, vienkārši neļāva stāvēt malā. Pavisam drīz man bija pilnīgi skaidrs, ka sevi ir jāizglīto nepārtraukti. Akadēmijā sāku strādāt uzreiz pēc mākslas skolas beigšanas, paralēli savam darbam neklātienē pabeidzu arī Latvijas Mākslas akadēmiju. Varu minēt virkni LPA docētāju, kuri man uzticējās un deva iespēju izpausties, strādājot pedagoģisko darbu.

Māksla jau nenorobežojas no A līdz Z. Ja esi mākslinieks, tas nenozīmē, ka tev visu laiku jāsēž darbnīcā un tikai jāglezno.

Vai jaunās dzīves sākums galvaspilsētā nebija grūts?

– Uz Rīgu pārcēlos lēni un apdomīgi. Viegli nebija, tas tiesa. Liepājā jutos novērtēta, vismaz man pašai tā šķita. Nebija viegli savā vecumā no tā visa atteikties un sākt karjeru atkal no nulles. Mani Rīgā neviens negaidīja. Droši vien palīdzēja labas domas un ticība, ka viss izdosies. Vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka, ja ir laba ideja, tā dzīvos.

Trīs gadus veicu darbu gan Rīgā, gan Liepājā. Bieži vajadzēja braukt turp un atpakaļ. Pati smejos, ka šajā laikā mans darba kabinets bija maršruta autobuss. Braucot no vienas pilsētas uz otru, daudz lasīju un veicu pierakstus, lai visu varētu laikā paspēt.

Ko darīsi jaunajā studiju gadā?

– Turpināšu lasīt lekcijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Skolas pedagoģijas katedras studentiem. Pasniedzu vizuālās mākslas metodiku topošajiem sākumskolas skolotājiem, kā arī burtu mācību, veidošanu, vides dizainu un tā metodiku specializācijas programmas "Vizuālās mākslas skolotājs" studentiem. Strādājot šajā programmā, galveno uzsvaru lieku tieši uz metodisko pieeju, turklāt savus studentus cenšos atvērt radošumam.

Bieži iznāk braukt uz augstskolas reģionālajām nodaļām Madonā, Jēkabpilī, Kuldīgā, Bauskā, Tukumā, Alūksnē. Tieši šajās vietās man ir saikne ar strādājošiem skolotājiem, kuri pie mums papildina zināšanas un iegūst augstāku kvalifikāciju. Līdz ar to labi orientējos situācijā, kāda tagad ir skolās ne tikai Rīgā.

Kādam šodien jābūt vizuālās mākslas skolotājam?

– Vizuālās mākslas skolotājs jau sen vairs neaprobežojas tikai ar mācīšanu vien. Viņam jābūt vispusīgi izglītotam, ar plašu redzes un jūtu amplitūdu, jāspēj motivēt ikvienu skolēnu radošai praktiskai darbībai. Vizuālā māksla pati par sevi ir pasaules uzskata veidošanas līdzeklis. Skolā tas ir viens no mācību priekšmetiem, kur skolēns var teikt: es varu un man padodas! Taču tas notiks tikai tad, ja skolotājs šo procesu pareizi organizēs. Un, lai radošais process vispār notiktu, tas ir mans uzdevums darbā ar studentiem. Tāpēc cenšos ar viņiem strādāt dialogā. Kad jūtu, ka manas idejas studentiem noder un ir dzīvotspējīgas, tas dod iedvesmu un uzdrīkstēšanos izmēģināt atkal ko jaunu.

Kurš no studiju priekšmetiem, ko māci, tev pašai šķiet visinteresantākais?

– Tā noteikti ir stila un modes vēsture, ko pasniedzu topošajiem vizāžistiem – stilistiem. Paralēli darbam RPIVA strādāju arī mācību centrā RIMAN. Tur skoloju topošos grimētājus, kas sev iztiku pelnīs ar sievietes kopšanu dienai, saviesīgam vakaram, ballītei un tā tālāk. Daļa no šiem skolēniem strādās par grimētājiem teātros un foto reklāmām.

Lai sagatavotu šo kursu, pati dabūju izurbt cauri visu stilu, tērpu un frizūru vēsturi, atkal sakārtot savas zināšanas sistēmā un izstrādāt mācību metodiku tā, lai pie niecīgā stundu skaita jaunie speciālisti gūtu priekšstatu un nelielu izpratni par modes maiņām gadsimtu garumā, kā arī par šo izmaiņu cēloņiem, kas bieži vien ir idiotiski. Modē tāpat vien nekas nemainās, tā nav atrauta no dzīvesveida un nepastāv pati par sevi. Pirms eju auditorijas priekšā, atrodu dažādas pērlītes, lai jauniešiem būtu interesanti klausīties un lai viņi kursa beigās kaut ko arī atcerētos. Tas vispār nav izstāstāms, ar kādām zināšanām par mākslas vēsturi viņi no skolas pie mums atnāk.

Vai tas bija iemesls, kādēļ ķēries pie mācību grāmatas rakstīšanas?

– Savā ziņā bija gan. Kopā ar kolēģiem izstrādājām mācību līdzekli stila un modes vēsturē. Tajā ir integrēts viss mācību saturs, kas jāzina grima speciālistiem par vizuālo mākslu un tērpu vēsturi. Mācību grāmatā vēsturiski ir attēloti laikmeti, kādi toreiz bija tērpi un stili un kā cilvēki, pielāgojoties noteiktai modei, jutās ikdienā. Piemēram, bija laiks, kad ļaudis nemazgājās vai arī to darīja ļoti reti. Tas tādēļ, ka tik sarežģītas frizūras, kādas bija modē, katru dienu no jauna izveidot nemaz nebija iespējams.

Grāmatai klāt ir speciāla darba burtnīca, kurā ir izzinošas sadaļas un praktiskie uzdevumi. Šī sadaļa noderēs arī mākslas vēstures skolotājiem, jo sākumskolas programmā skolēniem ir paredzēts iepazīties ar vēsturiskajiem stiliem un cilvēku tajos.

Mācību līdzekli recenzēja Latvijas Mākslas akadēmijas modes vēstures pasniedzēja, kura pati raksta doktores disertāciju par šo tēmu.

Kad grāmata būs pieejama lasītājam?

– Pašlaik tā vēl atrodas izdevniecībā "Pētergailis". Šo projektu stipri sadārdzina daudzie attēli, kas tajā būs ietverti.

Vai nākotnē var gaidīt vēl kādu mācību līdzekli?

– Jā, šis bija mans pirmais darbs, bet jau sāku strādāt pie nākamās grāmatas. Tas būs manu pedagoģisko atziņu un metodisko pieeju apkopojums vizuālajā mākslā. Pedagoga, it īpaši docētāja darbs prasa, lai cilvēks pārorientētos uz dažādām sfērām un visu laiku knibinātu savu jomu.

Liepājnieki tevi lielākoties pazīst kā mākslinieci. Vai šai jomai esi atmetusi ar roku?

– Nekādā gadījumā. Pamazām gatavojos nākamajam radošajam posmam savā dzīvē. Kad tas pienāks, nezinu, bet ļoti esmu pēc tā noilgojusies. Vienīgā problēma, ka nav laika, jābīda zinātne. (Smejas.)