Kurzemes Vārds

01:31 Trešdiena, 27. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

No sestdienas līdz sestdienai

Sudraba nedēļa

Aizvadītās nedēļas notikumus komentē Liepājas Latviešu biedrības nama pārvaldnieks MIKS TIĻUGS

Par olimpiādi. Aizvadītā nedēļa noteikti paliks vēsturē kā sudraba nedēļa, jo divi Latvijas sportisti – Jevgeņijs Saproņenko un Viktors Ščerbatihs – Atēnu olimpiskajās spēlēs izcīnīja sudraba medaļas. Prieks par to, jo olimpiādes pirmajās dienās mūsu sportisti nevarēja lepoties ar vērā ņemamiem sasniegumiem un medaļām. Dažubrīd situācija šķita gluži vai bezcerīga, bet tagad, kad līdz olimpiādes beigām vairs nav palicis daudz laika, mūsu zemes sporta līdzjutējiem beidzot ir par ko priecāties, un gribētu cerēt, ka šīs divas medaļas nebūs vienīgās, kas ceļos uz Latviju.

Piedalīšanās olimpiādē, uz kuru dodas sportisti no daudzām valstīm, arī Latvijai ir liels notikums, bet, protams, šo prieku vēl vairo iegūtās medaļas. Tik ļoti gribas, lai mēs varētu lepoties arī ar saviem sportistiem. Būt uzvarētājam – tas ceļ pašapziņu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija mājup arī nebrauks bez medaļām.

Par "Baltijas ceļu". Pirmdiena bija tā diena, kad atcerējāmies 23.augusta notikumus. Gan Rībentropa-Molotova pakta parakstīšanas un ar to saistīto vēsturisko notikumu dēļ, gan ar "Baltijas ceļa" 15.gadskārtu. Liepājā, tāpat kā daudzviet Latvijā, notika atceres sarīkojums. Iededzām ugunskuru, bija mūzika, dziesmas, sveču gaisma. Mani patīkami pārsteidza, ka starp atnākušajiem bija daudz jauniešu. Domāju, ka tie, kuri atnāca, tiešām varēja pakavēties atmiņās un būt patiesi jaukā gaisotnē. Katrs atceres sarīkojums ir zīme, ka pagātnes notikumus neesam aizmirsuši, gribam un varam tajos atrast pieredzi, mācību un sapratni tieši sev. Protams, ir tādi, kas notikušo aizmirsuši vai vispār neko par to nevēlas dzirdēt.

Par Jāņa ielu. Gājēju rīcībā nodota rekonstruētā Jāņa iela, kas tapusi, sadarbojoties Latvijas bankai un Liepājas pašvaldībai. Vieta, kurā jūtama ne tikai senās, bet arī visai tuvās vēstures elpa. Ne viens vien atceras agrāk tur rīkotās izstādes, Dzejas dienu lasījumus. Turpat netālu atradās Vāgūzis, par kuru nu grāmata sarakstīta. Tapusi jauna vieta, kas atvērta ikvienai radošo cilvēku izpausmei. Kāda būs Jāņa ielas nākotne, ir atkarīgs tikai no tā, kā paši mācēsim to izmantot. Ir radīta vieta, un izmantošanas iniciatīva jāgaida no apakšas, tas ir, no mums pašiem.

Par halles celtniecību. Šonedēļ valdība neakceptēja hokeja halles celtniecību Liepājā, pamatojot to ar pilsētas nesakārtoto infrastruktūru. Šāds lēmums bija gaidāms, un tomēr nepatīkams. Jo cerības saistījās ar ko citu. Atteikuma pamatošana ar Liepājas nesagatavotību hokeja čempionātam varētu būt pieņemama tiem, kas sēž Rīgā un tālāk neredz.

Valsts budžeta līdzekļu novirzīšana tam vai citam objektam vērtējams kā visai interesants process, jo lielākā daļa naudas nonāk tām pašvaldībām, kas tīkamas valdības koalīcijai. Nepārprotami, ka vieglāk dzīvot un attīstīties pilsētām, kuras līdzekļus saņem pietiekamā līmenī. Arī Liepājas Latviešu biedrības nams vēl gaida investīciju projekta naudu, lai sakārtotu savu fasādi un īstenotu citus darbus. Naudas tam vajag daudz. Acīmredzot tas, kā tagad tiek dalīti valsts budžeta līdzekļi, kādam ir izdevīgi.

Par karu Irākā. Ministru kabinets savā sēdē bez liekiem jautājumiem un debatēm akceptēja Saeimas lēmumprojektu par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienību dalību ANO daudznacionālajos spēkos Irākā. Taču domāju, ka joprojām daudziem Latvijas iedzīvotājiem paliek atklāts jautājums, vai mūsu karavīriem ir jābūt Irākā. Vai tas ir mūsu karš? Līdz šim esam piedzīvojuši tikai vienu traģēdiju, kad gāja bojā mūsu karavīrs. Nedod Dievs, ja kaut kas vēl... Pieļauju, ka tad sabiedrības attieksme nebūs tik nepārprotama kā līdz šim. Tādu huseinvalstiņu pasaulē vēl ir krietni daudz, tikai ne katrā atrodama nafta... Pašreizējai misijai Irākā es galu neredzu. Vēl būs vajadzīgs daudz laika un cilvēku upuru.