Kurzemes Vārds

15:43 Trešdiena, 23. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Kad sveši zābaki bija prom

Šajās dienās aprit desmit gadu, kopš Liepāju beidza atstāt Krievijas karaspēks. Tiesa, pēc starpvalstu vienošanās tam no mūsu valsts bija jāiziet dažas dienas agrāk, līdz 1994.gada 31.augustam, taču Liepājas vadītāji ļāva aizkavēties, kamēr no militārajiem objektiem Bārtā izvedīs raķešu degvielu. Un tā nu sagadījās, ka svešas valsts karaspēks visilgāk bija atradies tieši mūsu pilsētā. Jo Liepāja bija ne tikai pēdējā vieta Latvijā, no kurienes tas aizgāja, bet arī pirmā, kur rudenī pirms 65 gadiem tas ieradās. Toreiz PSRS ultimatīvā formā uzspieda Latvijai atļaut šeit iekārtot militārās bāzes, Latvijas karaspēka garnizonam dažu dienu laikā bija jāaiziet no Karostas, 1939.gada 22.oktobrī Liepājas ūdeņos iepeldēja Padomju Savienības karakuģi ar kreiseri "Kirov" priekšgalā, un diez vai kāds liepājnieks toreiz domāja, ka līdz karaspēka aiziešanai iznāks gaidīt vairāk nekā pusgadsimtu.

Droši vien nav nekādas nepieciešamības rīkot svinīgas ceremonijas sakarā ar notikušo 1994.gada augusta un septembra mijā, kad toreiz patētiski izskanēja, ka tikai tad Latvijai beidzies Otrais pasaules karš. Jo tad nākties atcerēties ne tikai nomācošās izjūtas par laiku, kad jūras kara flotes bāzes dēļ Liepāja bija vairāk vai mazāk slēgta pilsēta ar visām šīs situācijas sekām un liepājnieki nedrīkstēja zināt to, ko pasaulē tāpat labi zināja.

Jā, tad vajadzētu atcerēties ne tikai šādus absurdus, bet mūsu pašu neizdarību un nolaidību vēlāk, kad karaspēks no Liepājas bija aizgājis un mēs ļāvām izpostīt tā atstātos objektus. Kad aizgāja postā vienas no Liepājas skaistākajām ēkām – emigrantu mājas, kad tukšas logu ailes raudzījās pretī no krāšņajām ēkām Kūrmājas prospektā, bet Karosta arvien vairāk sāka atgādināt vietu, kurai tikko pāri gājis karš. Ar vārdu sakot, kamēr jūsmojām, ka pa mūsu zemi vairs nestaigā daudz svešu zābaku, uzbūvējām savas nevērības, nevīžības, vienaldzības, nesaimnieciskuma pieminekli.

Andžils Remess