Kurzemes Vārds

18:27 Pirmdiena, 17. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Skolas un dāvanas

Inta Seržante, Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5.vidusskolas direktore

Droši vien katrai skolai un tās direktoram ir sava pieredze, kas saistīta ar dāvināšanu skolai. Ziedojumu un dāvinājumu ideju 5.vidusskolā iedzīvināja tās iepriekšējais direktors Tālivaldis Deklaus, bet tad nāca periods, kad valsts uztaisīja direktoru par vainīgu, ja viņš uzdrošinājās lūgt kādam palīdzību, un pat aizliedza to darīt. Joprojām daļa sabiedrības uzskata, ka kaut kas tur nav tīrs, ja skola lūdz palīdzību naudas vai mantas veidā.

Manuprāt, situācija pavisam vienkārša. Ja valsts un pašvaldības tik tiešām skolas apgādātu ar visiem nepieciešamajiem materiāliem, mācību līdzekļiem, visu, kas nepieciešams vides sakārtošanai, tad jau mums ziedojumi nebūtu vajadzīgi un direktoram nebūtu jāpiedzīvo liekas galvassāpes. Bet tā nav! Un direktors, skola gribot negribot jūtas tādā kā parādnieka jeb lūdzēja lomā, jo palīdzība papildu piešķirtajiem budžeta līdzekļiem tiešām ir vajadzīga. Jā, valstī izglītība ir bezmaksas, bet labi zinām, ka pilnībā par bezmaksas to nenosauksi. Ne jau man vai skolotājiem personīgi vajag šos ziedojumus, bet ej nu taisnojies, ka neesi gribējis uz ziedojumu rēķina iedzīvoties. Vēl jāņem vērā, ka dažs prot labi lūgt un prasīt, bet citam tas nemaz nav pieņemami.

Tuvojoties 28.janvārim, kad ir Draudzīgā aicinājuma diena, mūsu skolas bērniem dienasgrāmatās tiek ielīmētas lapiņas ar aicinājumu atbalstīt skolu, un tas ir klases audzinātāja ziņā, kā šī vēsts tiks izskaidrota bērniem un viņu vecākiem. Esmu novērojusi tendenci, ka cilvēki, kurus par turīgiem nenosauksi, vislabprātāk ziedo skolai un izprot situāciju. Vispasīvākais, kopumā vērtējot, ir vidusslānis. Divos gados par naudu, ko savācām Draudzīgā aicinājuma laikā, varējām skolai iegādāties mūzikas aparatūru. Pārskati par saziedoto un čeki ir caurspīdīgi un pieejami. Vecāki paši labprāt palīdz, tā teikt, ar darbaspēku. Pērn tādējādi varējām izremontēt vienu klasi un šogad vēl vienu. Paldies!

Vēl nianse tāda, ka ne viens vien iedzīvotājs zvana un piedāvā skolai uzdāvināt grāmatas. Mēs esam priecīgi, bet pēc tam izrādās, ka lietderīgi izmantojami tikai kādi desmit procenti šo grāmatu, kas ir kvalitatīvas un laikmetam atbilstošas. Dažbrīd rodas doma, ka cilvēks vienkārši atradis optimālāko veidu, kā atbrīvoties no nevajadzīgās literatūras ar apziņu, ka tiek darīts labs darbs. Ja kādam pateiksim, ka mums šādas grāmatas nevajag, kas tad notiks? Kāda būs attieksme pret skolu?

Varbūt tiešām skolām jāatradinās no kautrības lūgt ziedojumus? Bet. Kad nācies saskarties ar izteiktajiem pārmetumiem un pārliecību, ka tas un tas bijis vajadzīgs personīgā labuma gūšanai, tad nākamo reizi sāc domāt – lūgt vai nelūgt... Atzīšos, ka vislabākā sajūta tad, kad nāk, piedāvā palīdzību un dāvina bez speciālas prasīšanas.