Kurzemes Vārds

16:40 Otrdiena, 18. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Pagātnes vērtību pārvētīšana

Andžils Remess

Šodien šajā slejiņā rakstītās pārdomas izraisīja kāda mūsu lasītāja telefona zvans. Uz viņa iebildi varētu atbildēt pavisam īsi, sak, jūs nepārzināt grāmatniecību, ja domājat, ka nav vajadzības atvēlēt līdzekļus rakstnieka Egona Līva kopoto rakstu izdošanai tāpēc, ka šādi kopotie raksti jau kādreiz izdoti. Taču doma aiz teiktā aizķeras, un ne jau aiz šī lasītāja maldīšanās, jo šī rakstnieka kopotie raksti vēl nekad nav izdoti, un pat ne aiz jautājuma par naudu, bet – kāpēc vajadzīgs izdot? Un te nav runa par Līva atceri, pareizāk – ne tikai par Līvu, bet par mūsu pienākuma apjausmu, un, šķiet, ka izpildīt šo pienākumu visvairāk nepieciešams mums pašiem.

Tātad – kāpēc vajadzīgs tādā veidā atdot parādu cilvēkiem, kuri likuši skanēt Liepājas vārdam, pat neiedomājoties kaut ko prasīt un saņemt par to, bet tikai tā iemesla dēļ, ka jutuši savu piederību mūsu pilsētai? Ir vai nav mūsu pienākums viņiem šādā veidā uzcelt pieminekli, kas šiem cilvēkiem pašiem vairs nav nepieciešams? Nē, ne jau tikai tāpēc to darīt, lai pateiktos vai izrādītu cieņu, viņu vārdā nosaucot ielas, pie namiem piestiprinot piemiņas plāksnes, sarīkojot atceres vakarus, iekārtojot piemiņas izstādes, nosaucot viņu vārdā sporta sacensību balvas, atskaņojot viņu rakstīto mūziku vai izdodot viņu rakstītās grāmatas, arī uzturot kārtībā viņu atdusas vietas.

Jā, šiem cilvēkiem tas vairs nav nepieciešams. Bet vai tomēr tas nav nepieciešams mums pašiem? Jo ir tāds jēdziens – savas pilsētas apzināšanās, kas nenozīmē tikai to, ka sekojam līdzi visam šeit notiekošajam, un kas nerodas tāpēc vien, ka šeit dzīvojam.

Protams, ne jau šāda skatīšanās pagātnē un šo pagātnes vērtību pārvētīšana un godā celšana vien palīdz apzināties vietu, kur dzīvojam, un tomēr arī tas.