Kurzemes Vārds

22:08 Svētdiena, 23. februāris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Sarežģītie zvirbulēni parastā skolā

Daina Meistere

Skola sākusies, bet nebūt ne visi bērni jau sasēduši skolas solos. Nav runa par tiem, kuri slimo vai kuriem kopā ar vecākiem ir iekavējies atvaļinājuma laiks. Jo viņiem ir skaidrs, kurā skolā viņi ies un kurā klasē viņus gaida atnākam kā klasesbiedri, tā skolotāji. Taču ir daļa skolēnu, kuri tomēr nespēj atrast savu vietu, kuri maina skolas un klases, meklējot, kur labāk. Iemesli mēdz būt dažādi. Viens no tiem saistībā ar vecākiem ir dzīvesvietas maiņa, un tad līdzi mammai un tētim vidi nākas mainīt arī skolas vecuma dēlam vai meitai. Bet ir tādi, kurus neapmierina ne skola, ne klase, kuri raisa konfliktus. Raksturīgi, ka šie cilvēki, kuri nevar atrast savu vietu, vaino visus citus, gan iepriekšējos skolotājus, gan skolu, gan klasesbiedrus un attieksmi pret sevi. Izglītības speciālisti saka, ka trūkst savstarpējā kontakta, jo galu galā pagale nedeg viena. Tātad kāds to uguni ir piemetis, kad vēl tikai gruzdēja. Vēl viens moments – šo sarežģīto zvirbulēnu, pēc kuriem nebūt netiecas klašu audzinātāji un skolu direktori, vecums paliek aizvien jaunāks. Sākumskolas klasēs ir bērni, kuru problemātiskā uzvedība liek no viņiem norobežoties, lai cik arī pedagoģiski aplami tas skan. Tāpēc jau arī pat pie pašiem mazākiem skolās strādā sociālie pedagogi, kā, piemēram, Centra sākumskolā. Lai palīdzētu atrast to sapratnes laipiņu no ģimenes uz viņu atvases pedagogu. Arī tas nav nekāds noslēpums, ka ir tik grūti strādāt stundās, kurās skolotāja galvenais uzdevums tomēr ir un paliek dot zināšanas, ja puse no atvēlētā laika jāvelta uzvedības problēmām. Taču šobrīd, uzsver bērnu tiesību aizsardzības speciāliste, kad jau tā samazinājies skolēnu skaits, mums ir jācīnās par katru bērnu. Nevis tā uzreiz viņš, kā saka, jānoraksta, pat nemēģinot likt lietā visas pedagoģiskās metodes, ierindot mazu cilvēku jau noteiktā kategorijā, piedevām vēl tādā, kuru uzskata par nelabojamu. Jo šie atstumtie ir tie, kas veido tā saukto klaiņotāju kategoriju. Mūsu pilsētā nav tādu skolēnu, par kuriem neviens neko nezina, bet tikmēr bērns klusi un mierīgi sēž mājās laikā, kamēr viņam jābūt skolā. Viņi ir apzināti, viņiem ir skolas, kurās viņiem būtu jāiet. Skaidrāks par skaidru, ka bērns nāk no savas ģimenes.

"Zeķe jālāpa tur, kur tā noirusi!" tēlaini teica 15.vidusskolas direktore Maija Neimane, runājot par jaunizveidoto korekcijas klasi, kas domāta skolēniem, kuriem pamatizglītības apguve palika pusceļā. Tādas korekcijas klases izveidoja, programmas licencēja un pedagogus izvēlējās vēl Internātskola, kura arī gaidīja, ka pie viņiem nāks tie zēni un meitenes, kuri pavasarī nesaņēma atestātu, bet gan tikai liecību ar ierakstu, ka pamatizglītība turpināma. Jo skolēniem, kuri vairāk nekā trīs priekšmetos saņēmuši nepietiekamu novērtējumu, mācības ir jāturpina. Viens no variantiem, kur turpināt labot robus ir – palikt otro gadu savā mācību iestādē. Tad nu izrādās, ka lielākā daļā šo bērnu tomēr izvēlas palikt savā iepriekšējā skolā. Tas varētu būt apliecinājums tam, ka ne jau skolu un pedagogus viņi vaino savā nesekmībā.

Eiropas Savienības kontekstā ir izdarīts izglītības jomas izvērtējums. Viens no punktiem rāda, cik dalībvalstīs dzīvo jaunu cilvēku vecumā no astoņpadsmit līdz divdesmit četriem gadiem, kuri ieguvuši pamatizglītību, bet tālāk nevēlas mācīties. Latvija tabulā ir pirmajā vietā, jo mūsu zemē pāri par deviņpadsmit procentiem jauniešu ir pilnīgi apmierināti ar savu pamatizglītību. Aiz mums seko Lietuva, kurā tomēr par četriem procentiem mazāk tādu, kas apmierināti ar savu pamatizglītību, tad Igaunija. Ceturtā ir Zviedrija, kurā desmit procentu jauniešu uzskata, ka viņiem pietiek ar pamatskolas zināšanām.

Latvijā ir veikts pētījums, lai noskaidrotu faktorus, kuri traucē cilvēkam godam pabeigt vismaz deviņas klases. Tie visā valstī ir līdzīgi, tātad arī mūsu pilsētā pirmā vieta ir ģimenei, vecāku prasmei (vai konkrētā problēmā tā ir neprasme) audzināt savus bērnus. Pētījums parāda, ka tādās ģimenēs pastāv ciešas saites starp skolas vecuma dēliem un meitām un viņu vecākiem, kuri mācībām nepievērš pietiekošo uzmanību. Piedevām tas ne vienmēr ir saistīts ar materiālas dabas problēmām. Nebūt ne mazsvarīgs faktors ir skolas un vecāku sadarbība, kura tāpat ne vienmēr ir pietiekoša. Un vēl, visā Latvijā ir jādomā par pedagogu profesionalitāti, par prasmi strādāt šodienas apstākļos. Ir atzīts, ka skolotāji prot darboties ar mācīties motivētiem skolēniem, bet viņiem trūkst zināšanu, kā mācīt tos, kuri paši nevēlas, lai viņus māca. Jauno mācību gadu iesākot, kāda skolēna māmiņa šausminājās, ka bērnus konkrētā mācību priekšmetā sadalīja grupās – spējīgākie un ne tik spējīgie. Bet varbūt, ka tieši tā bija pareiza rīcība. Jo tā viena audzēkņu grupa negarlaikosies, risinot par daudz vieglus uzdevumus, un otrajā grupā, kurā nav tie izcilākie konkrētajā zinātnē, varēs veltīt lielāku uzmanību katram individuāli.