Kurzemes Vārds

15:18 Otrdiena, 16. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Uldis Sesks: "Apkure un karstais ūdens būs!"

Sarmīte Pelcmane

Karstā ūdens krīze pilsētā pārdzīvota, tas atkal tek pa mūsu krāniem, bet apkures sezona jau pie durvīm, tāpēc daļai iedzīvotāju, pilnīgi iespējams, pēdējo peripetiju iespaidā varētu rasties bažas: kā būs turpmāk? Šobrīd pašvaldība ir ugunsgrēku nodzēsusi, paņemot kredītu un samaksājot siltumenerģijas piegādātājam avansā, tomēr – vai varam būt droši par siltumu un karsto ūdeni ziemā? Galu galā kur pašvaldība ņems līdzekļus, ja pirms katras apkures sezonas vajadzēs tā lāpīties ar kredītiem? Kāda kopumā ir siltumapgādes perspektīva Liepājā? Par šiem un citiem jautājumiem apkures sezonas priekšvakarā "Kurzemes Vārds" aicinājām uz sarunu Liepājas domes priekšsēdētāju ULDI SESKU.

Kā izskaidrojat situāciju, ka šo septiņu gadu laikā, kamēr esat domes priekšsēdētājs – turklāt jūsu pārstāvētais vēlēšanu saraksts domē ir vairākumā –, nav izdevies sakārtot pilsētas lielāko problēmu – siltumapgādi?

– Tad man jāsāk ar pretjautājumu: vai jūs tiešām domājat, ja būtu bijušas visas vajadzīgās – finansu un juridiskās – sviras, mēs nebūtu uzņēmumu "Liepājas siltums" pārkārtojuši kā, piemēram, ūdensapgādi, kur ir pārbūvēta visa sistēma un neviens neattīrīta ūdens litrs neietek Baltijas jūrā?

Te jāatkāpjas vēsturē. Pirmkārt, 1997.gada maijā, kad manis vadītā dome bija reāli uzsākusi darbu, bet faktiski vēl nebija paspējusi pārņemt visu problēmu gan juridiski, gan administratīvi, toties bijām jau paspējuši izstrādāt pirmo siltumapgādes attīstības koncepciju, proti, daļēji decentralizēt siltumapgādi, tad no mums neatkarīgu lēmumu dēļ viena no grupām pieteica uzņēmuma "Liepājas siltums" maksātnespēju. Tie bija mazuta piegādātāji, un tad jau 1997.gadā tiesa iecēla administratori ar neierobežotām pilnvarām. Finanšu ministrija kļuva par galveno kreditoru ar 4,4 miljonu latu prasījumu, un šis tandēms faktiski vadīja uzņēmumu sešus ar pusi no jūsu jautātajiem gadiem.

Otrkārt, sešus ar pusi gadus administratore uzņēmumu vadīja stratēģiski nepareizi. Domājot par jaunas katlumājas vai koģenerācijas stacijas būvniecību, bet nedomājot par siltummezglu, siltumtrašu rekonstrukciju, kā varētu mazināt siltumenerģijas zaudējumus un samazināt izdevumus. Neveica uzlabojumus siltumtrašu rekonstrukcijā, siltummezglu un regulācijas ierīkošanā dzīvojamās mājās.

Jāsaka, pilnīgi vienos vārtos strādā likumdošana maksātnespējīgiem uzņēmumiem, kas ir vienāda nelielam kurpju labošanas uzņēmumam, pārtikas veikaliņam un stratēģiski svarīgam pilsētas siltumapgādes uzņēmumam. Daudzus gadus viens administrators var vadīt šādu stratēģiski svarīgu uzņēmumu un viņu pat lāgā tiesa nevar atcelt, viņa rīcību nevar ierobežot ne pašvaldība, ne valdība.

Vieglāk ir nosaukt tās amatpersonas, pie kurām mēs nevērsāmies, stāstot par vajadzību mainīt maksātnespējas likumu, – gan premjeriem, gan ministriem, gan Saeimas priekšsēdētājiem utt.; vēlāk gan šis likums, varbūt arī mūsu spiediena dēļ, tika mazliet izmainīts.

Vēl jāmin tas, ka pirms 1997.gada vienā trešdaļā pilsētas – Karostā – vispār nebija siltumapgādes. Šobrīd šajā rajonā ir siltumapgāde, turklāt – diezgan moderna.

Jāatceras, ka Liepājas siltumapgādes sistēma bija radīta ar mērķi apgādāt pilsētu ar 140 tūkstošiem iedzīvotāju, bet tagad te dzīvo 86 tūkstoši. Salīdzinājumam – tas būtu, kā mēs, pieci cilvēki, brauktu no Liepājas uz Tallinu nevis ar vieglo automašīnu, bet ar vecu LAZ tipa autobusu – milzīgs nevajadzīgs degvielas patēriņš.

Un vēl – uzņēmums 1994.gadā man nezināmu iemeslu dēļ jau tika radīts maksātnespējīgs ar 5 miljonu latu lielu parādu. Tas nebija spējīgs tikt ātrā no šiem parādiem un modernizēties.

Arī citās Latvijas lielākajās pilsētās valsts pirmajos neatkarības gados siltumapgādes jomā bija daudz problēmu, taču lielākoties tām ir izdevies situāciju normalizēt.

– Te es nevaru piekrist. Ja domājat, ka Daugavpilī ir mazāki siltumzudumi, mazāki iedzīvotāju parādi vai mazāki parādi "Latvijas gāzei", tad tieši otrādi – parādi ir lielāki. Un kā jūs domājat, vai apkures problēmu nav Jelgavā vai Rēzeknē?

Tomēr valsts līmenī nav tā izskanējis: kā nāk apkures sezona, tā dzirdams atkal Liepājas vārds…

– Tur ir sava daļa taisnības. Vislielāko spiedienu "Latvijas gāze" ir izdarījusi nevis uz Daugavpili vai Rēzekni, bet tieši uz Liepāju.

Kāpēc?

– Tas jājautā "Latvijas gāzes" vadītājiem. Bet parādi Liepājai nebūt nav lielāki kā citās minētajās pilsētās.

Jāpiebilst – visas ar siltumapgādi saistītās problēmas Liepājā ir atrisinātas, piedaloties pilsētas pašvaldībai, nevis kā savādāk – valdībai, Ministru prezidentam vai vēl kādam. Tā tas notika arī pēdējā reizē, kad uzskatīju, ka mans pienākums ir informēt Ministru prezidentu, atgādināt to, kāpēc "Liepājas siltumam" ir virkne parādu – bankrotēja vairāki lieli valsts uzņēmumi un atstāja "Liepājas siltumam" vairāk nekā 2 miljonu parādu, politisku lēmumu rezultātā no Karostas izbrauca vairāki desmiti tūkstoši militārpersonu, nesamaksājot par saņemtajiem pakalpojumiem – atkal ap 800 000 latu parādu.

Visas šīs problēmas bija jārisina Liepājas pašvaldībai. Var piemetināt, ka tas ir raksturīgi Latvijai – valsts galvenās stratēģiskās problēmas uzkraut pašvaldībām risināšanai, aizmirstot, ka visi Latvijas iedzīvotāji dzīvo kādā no pašvaldībām.

Šķiet, Liepājas pašvaldība atkal kļuvusi par "Liepājas siltuma" lielāko akcionāru. Kāpēc lielākajam akcionāram tādas grūtības tikt galā ar uzņēmumu?

– 1994.gadā, kad tika radīts uzņēmums "Liepājas siltums", pašvaldībai piederēja 39 procenti, "Latvenergo" – 44 procenti, akcijas bija arī Liepājas lielākajiem uzņēmumiem – "Laumai" un "Liepājas metalurgam", bet bilance jau bija mīnus 5 miljoni latu. Svarīgi minēt, ka tajā laikā arī pašvaldība nenorēķinājās pilnā apjomā par saņemtajiem pakalpojumiem, piemēram, par skolām, bērnudārziem. Atceros situāciju 1997.gadā, kad pārņēmām pilsētas budžetu, bija ap 2 miljoniem latu vecie parādi, ko mēs gada laikā arī sedzām.

Vēlreiz atgādinu par procentiem, pēc maksātnespējas pasludināšanas galvenais kreditors bija Finanšu ministrija, un akcionāra tiesības pēc maksātnespējas likuma ir ārkārtīgi ierobežotas. Ne vienmēr administratora rīcība ir godprātīga un virzīta uz attīstību, kā tas bija novērojams arī "Liepājas siltuma" gadījumā. Jā, tagad pašvaldībai "Liepājas siltumā" ir 57 procenti, bet nevajag jaukt: vienalga, cik procentu ir īpašniekiem, maksātnespējas procesā vienīgās tiesības pieņemt lēmumus ir administratoram un kreditoriem. Pašvaldība par kreditoru ir kļuvusi pēdējā pusgada laikā, tādā veidā iegūstot arī tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā.

Te drīzāk varētu būt jautājums, ka pašvaldībai ir funkcija organizēt siltumapgādi, kas tiek darīts, neskatoties uz visiem apstākļiem.

Ko pašvaldība kā viens no uzņēmuma akcionāriem ir darījusi, lai "Liepājas siltums" atjaunotu normālu darbību, lai to modernizētu, lai tiktu galā ar lielajiem parādiem, no kuriem daļa taču ir tieši Liepājas iedzīvotāju parādi? Kā palīdzēts maznodrošinātajiem, jo tarifi ir lieli, cilvēki nevar norēķināties. Starp citu, vai gaidāma tarifu paaugstināšana?

– Ir jāsāk ar iedzīvotājiem, kas ir paši svarīgākie šajā komunālajā sfērā. Iedzīvotāju struktūra ir dažāda – ir pensionāri, kuriem valsts maksā pensiju, manā skatījumā, nepietiekami lielu, lai pensionārs varētu komfortabli justies un saņemt par ieguldījumu, ko viņš devis valstij. Tā jau ir no problēmām, kas atkal ir jārisina otrai, trešai utt. pusei. Ja valsts maksātu pietiekamas pensijas, domāju, ka liela daļa no siltumapgādes problēmām izzustu automātiski.

Ir bērni, vēl – strādājošie, kuri par padarīto saņem pietiekamu atalgojumu un var norēķināties par pakalpojumiem, un tad vēl ir maznodrošinātie, daudzbērnu ģimenes, kurām palīdz pašvaldības. Arī likums nosaka, ka pašvaldības pienākums ir palīdzēt maznodrošinātajiem norēķināties, nodrošināt siltumapgādes piegādi pašvaldības uzņēmumiem, skolām utt. Katru gadu pašvaldība arvien vairāk palīdz maznodrošinātajiem iedzīvotājiem. 2005.gada prognoze ir 420 000 latu, ar ko mēs atbalstīsim mazturīgās personas vismaz ar 25 latiem apkures sezonas mēnesī, tad var izrēķināt, cik daudziem Liepājas iedzīvotājiem pilsētas pašvaldība ir palīdzējusi.

Svarīgs aspekts – pašvaldība nevar būt atbildīga par visiem, kas nemaksā. Pašvaldības budžets nav bezizmēra, un mēs nedzīvojam komunismā. Cilvēkiem pašiem ir jāizvēlas prioritātes, par ko samaksāt pirmām kārtām. Interesanti, tikko bijām sveikt simtgadnieci, kura tā arī skaidri pateica, ka viņa vispirms visu izrēķina un veic komunālos maksājumus, tikai pēc tam domā, cik tērēt citām vajadzībām. Ja reiz simtgadniece to saprot, tad kāpēc 30–40 gadus veci vīrieši, vīrieši spēka gados, nesaprot, ka viņiem vispirms ir jānokārto komunālie maksājumi, nevis nauda jānotrallina citos veidos.

Un te ir vēl jautājums par tarifiem. Cilvēki uzskata, ka tarifi lieli, nevar norēķināties. Tā nav. Piemēram, Kuldīgas tarifs, kas stājies spēkā no 1.septembra, ir gandrīz par 30 procentiem augstāks.

Ja runājam par nākotni, tad potenciālie uzņēmuma attīstītāji no Francijas mūsu sarunās ir teikuši, ka, veicot pareizu taupības programmu, uzstādot siltummezglus un regulatorus dzīvojamās mājās un modernizējot trasi, var strādāt ar pašreizējo tarifu, un tas nav jāpaaugstina. Tas var notikt tikai gadījumā, ja "Latvijas gāze" paaugstina gāzes cenu, ko savukārt var izraisīt pasaules procesi. Ir jārēķinās, ka esam atkarīgi arī no globālajām norisēm.

Bet pašvaldība, jāuzsver, nav ieinteresēta tarifu paaugstināšanā.

Vai sakarā ar PVN pievienošanu komunālajiem pakalpojumiem nevarētu iznākt, ka tarifus šosezon tomēr mazliet paaugstinās?

– Mēs tāpat esam vērsušies valdībā ar šo jautājumu, jo tikai no tās un likumdevēja ir atkarīgs tā risinājums.

Ja jau runājam par iedzīvotājiem, interesanti – šosezon pirmo reizi būs jāmaksā avansā par saņemto siltumenerģiju un karsto ūdeni. Vai nebaidāties, ka tas varētu samazināt godprātīgo maksātāju skaitu, jo kurš norēķināsies par vēl nesaņemtu pakalpojumu?

– Šāda maksāšanas kārtība jau pirms vairākiem gadiem ieviesta vairākās Latvijas pilsētās, arī Rīgā. Bez tam "Latvijas gāze" pieprasa "Liepājas siltumam" norēķināties avansā par piegādāto energoresursu – gāzi, un šeit nav citu iespēju, kā saņemt avansa maksājumus no patērētājiem, lai uzņēmums varētu funkcionēt.

Laiks rādīs, bet katrā ziņā mēs vairs nevaram riskēt, ka cilvēki, kas ir norēķinājušies par saņemto siltumu, to nesaņem.

Zināmā mērā jau daļa no patērētājiem paši ir vainīgi, ka nemaksā.

Jāsaka, ka tā ir viena no pašvaldības kļūdām, kura iepriekšējos gadus, nākot pretī iedzīvotājiem, pieļāva iespēju norēķināties kaut kad vēlāk – pēc mēneša, diviem, trim utt. Tagad redzam, ka tā nedrīkstēja, jo no tā diemžēl izaugusi vesela virkne ļaunprātīgu nemaksātāju, kuri šodien par siltumu samaksā tikai tad, kad ir saņēmuši tiesas izpildītāju pavēsti. Ar glaunu mašīnu atbrauc uz tiesas ēku, samaksā savu parādu un, it kā nekas nebūtu bijis, aizbrauc.

"Liepājas siltums" kā pašvaldības kļūdu norādīja arī uz to, ka tā neļāva paaugstināt tarifu?

– Iedzīvotāju interešu labā pašvaldība, tajā brīdī izsverot uzņēmuma prasības par tarifa paaugstinājumu un patērētāju maksātspēju, izšķīrās par labu iedzīvotājiem – nepalielināja tarifu. Toreiz, 1999.–2000. gadā, tas bija pilnīgi loģisks pašvaldības lēmums, savukārt šodien neļauj uzņēmumam pietiekami taupīt uz siltuma zudumu rēķina, modernizēties un strādāt efektīvāk.

Kāpēc uzņēmumam nav izdevies piesaistīt investorus? Interesi izrādīja dažādas citu valstu kompānijas, bet pagaidām nekā…

– Vispirms investori nav jāuztver kā labvēļi. Neviens no investoriem nav ieinteresēts pārņemt vecos parādus, kādi radušies Karostā, kādi veidojušies nemaksātāju vainas dēļ. Investori nav pārliecināti, ka pēc veiktās rekonstrukcijas "Liepājas siltumā" klienti norēķināsies par saņemto siltumenerģiju. Jo iepriekšējos periodos uzņēmums ir cietis no tā, ka valsts uzņēmumi nav norēķinājušies un ir palikuši parādā, iedzīvotāji nav samaksājuši utt. Tolaik arī pašvaldība uzņēmumam nesamaksāja visas vajadzīgās summas.

Ir jāatšķir blefs no reālu investīciju piedāvājuma. Te jāatgādina, ka 1998.gadā Liepājā kā investori gribēja ienākt Dievidāfrikas pārstāvji, kas solīja 100 miljonu latu investīcijas, būvējot koksa rūpnīcu un līdz ar to arī elektrostaciju, bet, kad pašvaldība neuzdāvināja zemi, viņi tajā pašā dienā kaut kur pazuda, un kopš tā laika vairs nav nekādas informācijas.

Patiesībā "Liepājas siltumam" ir bijuši daudzi precinieki, ja tā var izteikties, bet kurš no viņiem ir ieguldījis kaut vai vienu santīmu? Te būtu jājautā "Liepājas siltuma" vadītājiem vai bijušajai administratorei, kāpēc nepiesaistīja investīcijas – nemācēja vai negribēja vai varbūt bija vēl citi iemesli?

Es varu runāt par pašreizējo brīdi – tagad interesi par uzņēmuma attīstību ir izrādījuši Francijas pārstāvji, kuri ar siltumapgādi jau nodarbojas vairāk nekā 10 pilsētās Igaunijā, arī Lietuvā un vēl citur. Interesējas arī kāda Krievijas kompānija u.c. Tik liels nopietnu precinieku skaits uzņēmumam vēl nav bijis.

Vai valdība var palīdzēt Liepājai risināt samilzušās siltumapgādes problēmas, vai ir lūgts to darīt? Kā ar starptautiskajiem fondiem, vai ir meklēts finansējums?

– Jā, valdība var palīdzēt, ja vien grib. Jā, palīdzība valdībai ir lūgta. Būtu tikai godīgi, ja valdība nomaksātu zaudējumus, kas radušies, no Karostas izceļojot padomju armijai, par to jau ir vairākkārt runāts. Un būtu godīgi, ja valdība kompensētu pašvaldībai zaudējumus, kas radās, pārņemot Tosmares kuģu remonta rūpnīcas dzīvojamo fondu un tos daudzu bankrotējušo valsts uzņēmumu radītos parādus.

Taču tur ir vajadzīga politiskā griba, līdz šim atbilde mūsu aicinājumiem ir saņemta vairāk nekā neapmierinoša – šī ir tā situācija, kad slīcēja glābšana ir tikai slīcēja paša rokās.

Bet kāda valdība taču kaut ko ir solījusi?

– Daudzas ir it kā interesējušās, atbrauc pārstāvji, apskatās, parunā, pēc tam nāk formālas vēstules no ministrijām: "mēs izskatām, domājam, meklējam risinājumu".

Pārāk daudz, manuprāt, tomēr ir uzlikts pašvaldībām, jo militārā mantojuma apgrūtinājums Karostā ir arī valsts atbildības jautājums.

Jā, ir meklēts finansējums arī starptautiskajos fondos, ES līdzekļu piesaistē. Šobrīd tas ir sameklēts modernizācijas projektēšanas darbiem. Jāteic, ka reālas cerības piesaistīt Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu parādās tikai šogad un nākamgad. Esam iesnieguši projekta pieteikumus fonda "PHARE – 2002" programmā, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija tieši šobrīd tos izvērtē. Iepriekšējos gados nav uzsākta vērienīga "Liepājas siltuma" modernizācijas programma, jo nebija iespēju piesaistīt ES dāvināto naudu, būtu jāņem kredīti, kuru atmaksa būtu jāietver tarifos. "Liepājas siltuma" modernizācijai īstais realizācijas laiks ir nākamais un aiznākamais gads, kad tas reāli var notikt par ES naudu.

Liepājas pašvaldība jau vairākkārt veikusi avansa maksājumus, lai nodrošinātu siltuma piegādi apkures sezonā. Tagad pašvaldība ņem 700 000 latu lielu īstermiņa kredītu. Vai nav tā, ka šāda ielāpu likšana atrisina situāciju no reizes uz reizi, bet nedod nekādu garantiju par apkuri tālākā nākotnē?

– Gandrīz visas pašvaldības sniedz atbalstu saviem siltumapgādes uzņēmumiem un saviem iedzīvotājiem: pirmkārt, sociālo pabalstu, otrkārt – dotāciju veidā, līdztekus arī modernizācijas veidā. Diemžēl valsts ekonomiskā situācija ir tāda, ka no valsts atkarīgie cilvēki, kuri no tās saņem finansējumu – pensionāri, invalīdi, budžeta iestādēs strādājošie, nespēj norēķināties par komunālajiem maksājumiem. Ja valsts būtu dāsnāka pret šiem cilvēkiem, tad arī apkures problēma daudzējādā ziņā atkristu un būtu vairāk iespēju ieguldīt finanses tieši siltumražošanas uzņēmuma modernizācijā.

Pēdējais kredīts ir ņemts, lai nodrošinātos divkārši un pat trīskārši, lai būtu rezerves nauda, ar kuru mēs varētu samaksāt, ja iedzīvotāji nebūs pilnā mērā norēķinājušies par saņemto siltumenerģiju.

Tātad varat apsolīt liepājniekiem, ka šosezon apkure būs un ka arī ar karsto ūdeni nebūs problēmu?

– Kopš esmu strādājis pašvaldībā, neatceros nevienu sezonu, kad pilsētā nebūtu bijusi apkure. Pašvaldībai jānodrošina pamatpakalpojums, cits jautājums, ja ir atsevišķas mājas, kur norēķinājušies, teiksim, tikai 30 procentu no iedzīvotājiem. Skaidrs, ka šādā gadījumā varētu būt problēmas. Bet pilsētas siltumapgādei kopumā nekas nedraud, tā būs nodrošināta.

Un karstais ūdens?

– Arī karstais ūdens būs.

Bet nākamsezon, aiznākamsezon?

– Ja visi iedzīvotāji, kuri līdz šim nav norēķinājušies, to izdarīs un tie, kam pienākas pabalsti, tos saņems, tad par šādu jautājumu nākamgad vai aiznākamgad vispār nebūs jārunā.

Šodien atkal paredzēta kreditoru sapulce. Tiks lemts par maksātspējas risinājumu. Cik reālas ir runas par iespējamo bankrotu? Un, ja tā notiks, kas tad būs?

– Ja tiek pārtraukta maksātnespējīgā uzņēmuma sanācija, tad ir vairāki risinājumi – iespējas veidot jaunu sanācijas plānu un iespējams uzņēmuma bankrots ar uzņēmējdarbības turpināšanu, jo mainās tikai uzņēmējdarbības forma. Tas nenozīmē, ka šis uzņēmums jātaisa ciet, tas turpina strādāt, kamēr rodas ekonomiski visizdevīgākais piedāvājums no citiem uzņēmumiem, priekšlikums par šā uzņēmuma nodošanu ilgtermiņa nomā ar izpirkšanu vai, teiksim, šā uzņēmuma pārdošana.

Te jāuzsver: ja tiešām būs bankrots, lai nepriecājas parādnieki. Bankrots neradīs situāciju, ka varēs nemaksāt vecos parādus. Būs jānorēķinās par saņemto pakalpojumu, visi parādi vienalga tiks piedzīti.

Galu galā nav svarīgi, kāds būs juridiskais risinājums, būtiski ir, lai uzņēmums atrod labāko attīstītāju, kurš būtu spējīgs ieguldīt modernizācijā vajadzīgās investīcijas, t.i., 15 līdz 20 miljonus latu.

Vai ir siltumapgādes koncepcija nākotnē?

– Pašvaldība izstrādājusi siltumapgādes koncepciju pilsētai turpmākajiem gadiem. Šobrīd jau esam uzsākuši tās realizāciju – siltummezglu ierīkošanu šajā apkures sezonā vairāk nekā 100 dzīvojamām mājām. Šobrīd ir beidzies konkurss, tuvākajās nedēļās sāksies darbs. Iedzīvotājiem būs iespēja regulēt siltuma patēriņu dzīvoklī un taupīt.

Jāuzsver – visi, kam pienākas sociālā palīdzība, lai nāk uz domi un to arī saņem. Ir tomēr ir daudz cilvēku, kas nevar pārkāpt savam lepnumam un, lai cik grūti būtu, nelūdz palīdzību. Vajag izmantot iespējas, ko dod sociālās palīdzības dienests, kas katru gadu saņem arvien vairāk līdzekļu, lai palīdzētu tiem iedzīvotājiem, kam nav pietiekamu ienākumu. Vajag to izmantot!