Kurzemes Vārds

17:08 Otrdiena, 23. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Pēdējais salmiņš jeb Kā kļūt slaidai

Kristīne Pastore

Vizītkarte:
INTA ZUZĀNE,
feldšere, strādā Militārā dienesta Liepājas nodaļā.
"Svara vērotāju" Liepājas grupas vadītāja.
Iepriekš strādājusi Rīgā, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, Liepājā Onkoloģiskajā slimnīcā un 13 gadus Psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Precējusies, vīrs Viesturs Zuzāns strādā "Hansabankā", meita Laura (18 gadu veca) un dēls Kristaps (15 gadu vecs) mācās 10.vidusskolā.

Būt harmonijā un saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli – šķiet, ka tieši to vēlamies mēs visi. Gan sievietes, gan vīrieši. Jo tad mēs esam dzīvespriecīgi, darbīgi, veseli un laimīgi. Skan ļoti vienkārši, bet – kā to panākt? Droši vien katram ir savas receptes. Un ir labi, ja tās palīdz arī citiem. Šāda recepte ir INTAI ZUZĀNEI, kas jau septīto gadu mūsu pilsētā vada "Svara vērotāju" grupu un ir viena no tiem cilvēkiem, kura šķiet laimīga un ar dzīvi apmierināta, jo viņai ir gan saskaņa ģimenē, gan arī sirdij tīkama nodarbošanās, kas dod gandarījumu. Ik gadu kāds no mūsu vērotājiem iekļūst Latvijas rekordistos. Turklāt ar ievērojamiem rezultātiem – iespaidīgākais no tiem ir bijis nomesti… 75 kilogrami. Jā, izrādās, ka daudziem cilvēkiem tieši liekie kilogrami ir tie, kas tik ļoti bojā dzīvi, ka liekas – tā ir jau beigusies. Bet pietiek no tiem atbrīvoties, kad notiek brīnumi: pēc ilgiem laulības gadiem sievā iemīlas pašas vīrs, lai gan šķitis, ka mīlestības laiks ir aiz kalniem. Kā saka Inta: "Vai tādā gadījumā nav vērts papūlēties?" Un skaidro, ka šīs pūles patiesībā ir nevis mokošas, bet patīkamas. Izklausās mazliet nereāli, bet varbūt ir vērts noticēt.

Es domāju, ka nebūs melots, ja teikšu, ka tik daudz, cik ir cilvēku, ir arī dažādu paņēmienu, kā samazināt svaru, bet "Svara vērotāju" programmu šobrīd pat ārsti iesaka saviem pacientiem.

– Tas ir ļoti saprotami, jo nevienam nav noslēpums, ka liekā svara samazināšana palīdz ārstēt daudzas slimības.

Jums pašai arī ir mediķa izglītība. Tā ir prasība, lai par "Svara vērotāju" grupas vadītāju būtu medicīnas speciālists?

– Nē, taču ir labi, ja ir zināšanas medicīnā, jo, lai arī svara vērošana nav ārstnieciska procedūra, cilvēkiem tomēr izmaiņas organismā notiek, un ir labi, ja varu no medicīniskā viedokļa izskaidrot, kāpēc katrs produkts mums ir vajadzīgs.

Tas ir 1.vidusskolas nopelns, ka aizgājāt mācīties medicīnu?

– Nevis skolas, bet drīzāk gan manas dvīņumāsas Ingas nopelns. Ingai bija skaidrs mērķis, ka viņa studēs medicīnu, bet man tāda nebija, tomēr es tāpat kā daudzi citi tolaik aizgāju strādāt uz slimnīcu, lai paralēli mācībām vidusskolā piepelnītos. Un vēlāk iestājos Rīgas 1.Medicīnas skolā. Tur iestājās arī mans vīrs Viesturs, ar kuru mācījāmies vienā klasē. Viņš sāka zobu tehniķu specialitātē, bet drīz vien saprata, ka tā viņam nav īstā vieta un aizgāja studēt uz Fizkultūras institūtu. Un šogad mums ar Viesturu aprit 20 gadu, kopš esam kopā – šiem laikiem gandrīz vai netipiski ilgi.

Dvīņi daudziem šķiet kaut kas īpašs – ja ir arī otrs cilvēks, kurš izskatās uz mata tāds pats. Dvīņiem patīk, ka viņus vienādi ģērbj?

– Mēs ar māsu gan neesam identiskie dvīņi, tomēr jā – arī mūs mamma bērnībā ģērba vienādās drēbēs. Un varbūt daudziem par lielu pārsteigumu es atzīšos, ka vismaz man tas nemaz nepatika, jo katrs cilvēks vēlas būt personība. Bet kāda var būt personība, ja otrs ir tieši tāds pats! Tāpēc vienādās kleitas bija tikai tik ilgi, kamēr mamma bija noteicēja par to, ko mēs ģērbjam. Toties tagad gan ir interesanti – es nezinu, kā to lai izskaidro, bet mums pašām iepatīkas vienādas kurpes, vienādi tērpi un tā tālāk.

Par dvīņiem mēdz stāstīt dažādus jociņus, ka viņi viens otra vietā kārto eksāmenus vai arī meitenes iet uz randiņiem māsas vietā un tamlīdzīgi.

– Tik traki mums gluži nav bijis, bet ar puišiem pa telefonu viena otras vietā esam gan runājušas. Un studiju laikā, kad gāju ciemos pie Ingas uz kopmītnēm, daudzi mani sajauca ar māsu, nāca klāt un runājās, it kā es būtu viņa. Starp citu, arī tagad "Svara vērotāju" pārgājienos nereti tā notiek. Protams, bērnībā un arī vēlāk tīņu gados mēs esam arī plēsušas tāpat kā visi pusaudži, bet tagad es esmu ļoti laimīga, ka man ir māsa un tieši dvīņumāsa. Ja man ir kādi prieki vai kādas problēmas, viņa ir pirmais cilvēks, kam varu visu uzticēt. Tāpēc es nespēju saprast, kā var nesatikt ar māsu. Tas taču ir vistuvākais cilvēks! Man šķiet, ka cilvēki, kam nav ne māsu, ne brāļu ir nabadzīgi – vecākiem par to vajadzētu domāt!

Inga bija tā, kas Latvijā ieviesa "Svara vērotāju" kustību un vēlāk tur iesaistīja arī jūs.

– Jā, viņa pēc augstskolas beigšanas kādu laiciņu pastrādāja par iecirkņa ārsti un tad aizbrauca uz kursiem Somijā, kur viņa iepazinās ar Igaunijas "Svara vērotāju" kustības vadītāju, kas sāka Ingu pierunāt sākt šo kustību arī Latvijā. Viņa ilgi nepiekrita, pat piedāvāja, lai to uzņemas kāds kursabiedrs, bet nekā – bija prasība, ka vadītājai jābūt sievietei, jo lielākā daļa "Svara vērotāju" ir sievietes.

Kā šī programma ir radusies?

– Tā nāk no Amerikas, kur to iedibināja kāda mājsaimniece Džīna Naididža. Viņai bija problēmas ar lieko svaru. Reiz, staigājot veikalā, viņa satika kādu savu paziņu, kurš vienkārši naivi pajautāja: "Džīna, tu atkal esi stāvoklī?" Tad viņa saprata, ka viena ar šo problēmu galā netiks, ka kaut kas ir jādara, sapulcināja vēl citas sev pazīstamas sievietes, kam arī bija liekā svara problēmas un, piesaistot uztura speciālistus, pamazām veidoja šo programmu.

Liepāja bija viena no pirmajām pilsētām, kur veidojās "Svara vērotāju" grupas ārpus galvaspilsētas.

– Jā, un mēs pamatīgi pārsteidzām Rīgas kolēģus. Viņiem bija pieredze, ka cilvēki uz nodarbībām nāk ļoti kūtri, tāpēc domāja, ka līdzīgi būs arī pie mums, un pirmajai tikšanās reizei atsūtīja man materiālus tikai 40 cilvēkiem, domājot, ka arī tas jau ir par daudz. Bet man pirmajā reizē atnāca… 60 cilvēku! Sešdesmit! Un visiem nepietika materiālu! Bet tie ir vajadzīgi, lai sāktu strādāt un atzīmētu rezultātus. Es biju gatava aizmukt un droši vien tā arī būtu izdarījusi, ja vien nebūtu Ingas. Acīmredzot, liepājnieki pēc šīs programmas bija noilgojušies.

Daudzi nāca, cerot uz brīnumu.

– Jā, bet brīnumi, kā zināms, nenotiek, tāpēc diezgan daudzi drīz vien aizgāja. Viņi bija cerējuši, ka samaksās naudu un ka viss notiks pats no sevis. Bet tā nenotiek – svara samazināšana, tas ir darbs ar sevi. Nopietns darbs. Ir ļoti liela atšķirība, kā cilvēki uztver frāzi: "Es gribu notievēt!" Viena lieta ir, ja ārsts iesaka samazināt svaru vai vīrs vēlētos, lai sieva ir slaidāka, bet pavisam kas cits, ja cilvēks to vēlas pats. "Svara vērotāji" ir domāti cilvēkiem, kas ir gatavi par sevi domāt. Domāt par to, ko viņi ēd un kā, un katru dienu apēst noteiktas produktu grupas, nevis vienveidīgu barību.

Tas ir tik svarīgi?

– Jā, tas ir šīs programmas pamatā. Piemēram, sieviete, kas nav iesaistījusies šajā programmā, ne jau katru dienu lieto uzturā pienu – kad mājās ir, tad viņa izdzer glāzi, kad nav – nedzer. Bet ir svarīgi pienu dzert katru dienu! Un tāpat katru dienu apēst 200 gramus augļu. Bieži vien sievietes kampaņveidā saēdas tos kilogramiem un pēc tam veselu nedēļu neēd vispār, bet ir svarīgi to darīt regulāri.

Ja tā godīgi, izklausās diezgan apgrūtinoši, ja ik brīdi ir jādomā, ko ēst.

– Jā, bet vai tad tie, kas nav "Svara vērotājos", par to nedomā? Tāpat domā! Gandrīz ikviena sieviete, staigājot pa tirgu vai lielveikalu, domā: "Ārprāts! Ko es šovakar gatavošu vakariņās!" Vai tad tā nav?

Ir!

– Tad kāpēc negatavot veselīgi un pareizi?

Kāda ir pieredze – cilvēki "Svara vērotāju" grupu meklē tad, kad ir nobrieduši cīnīties ar savu svaru, vai tā ir kā pēdējais salmiņš pēc tam, kad izmēģinātas dažādas diētas, tējiņas, tabletes un citi līdzekļi?

– Visbiežākais ir pēdējā salmiņa variants! Ne mazums sieviešu vēlāk atzīstas, ka ļoti ilgi ir atlikušas nācienu uz grupu, jo dzirdējušas stāstus par to, ka te atļauj tikai ēst kāpostlapas un dzert ūdeni. Bet viņa taču gribot ēst! Un tad lielākajai daļai ir pārsteigums, ka mūsu programma atļauj gan ēst, gan svinēt, gan pilnvērtīgi dzīvot un notievēt. Žēl, ka cilvēkam tik daudz laika ir gājis zudumā.

Un tad cilvēks vienā dienā apēd pēdējo karbonādi un sameklē jūs…

– Tieši tā arī notiek. Bet acīmredzot tā ir jābūt – man nepatīk nevienu pārliecināt, jo tam vienalga nav nekāda rezultāta. Vienīgi varu ieteikt pamēģināt. Tikai vienu nedēļu! Un, ja programma nepatiks, to var neturpināt. Kas tas ir – viena nedēļa no dzīves!

– Vai tiešām viena nedēļa jau dod kaut kādus rezultātus?

– Jā, nedēļas laikā cilvēks sāk apjaust, ko šī programma nozīmē, un sāk pareizi ēst – dzert ūdeni, pienu, ēst dārzeņus un augļus, sekot līdzi tauku procentiem un sabalansēt produktus. Ja to dara, jau pirmajā nedēļā ir labi rezultāti.

Ko var saukt par labiem rezultātiem?

– Ja nedēļas laikā vērotājs zaudē aptuveni kilogramu svara. Bet parasti pirmajās nedēļās svara zudums notiek straujāk – divi un pat trīs kilogrami. Es gan uzreiz brīdinu, ka tas ir uz šķidruma rēķina, bet vienalga sievietēm iestājas tāda kā eiforija – viņas ātri aprēķina, ka ik nedēļu zaudēs trīs kilogramus un rezultātu sasniegs ātri, ātri… Bet tik vienkārši arī nav. Tomēr, ja sākums ir, tad ar katru nākamo nedēļu ticība veiksmei kļūst aizvien lielāka. Un pamazām cilvēks saprot, ka šī sistēma strādā un ka nav jāmocās. Turklāt, ievērojot programmu, sievietes arī iemācās pareizi iepirkties – viņas skatās uz produktiem, kam ir mazāks tauku saturs. Ēst var visu, bet liesāku.

Es esmu ievērojusi, ka "Svara vērotāju" programmas ik pa laikam mainās.

– Tas notiek regulāri ik pēc diviem gadiem, jo uzturzinātnē nāk klāt jaunumi. Turklāt katra jauna programma dod kādas atlaides, lai būtu pēc iespējas mazāk ierobežojumu un lai vērotājiem nebūtu sajūta, ka viņi ir uzsēdināti uz diētas. Piemēram, pēdējā programmā visi produkti ir novērtēti punktos. Ir noteikts punktu skaits, cik cilvēkam dienas laikā ir jāapēd. Un tad, iegādājoties produktus vai plānojot ēdienkarti, ir iespējams lieliski variēt. Piemēram, sardele satur veselus astoņus punktus, kas ir ļoti daudz, turpretī vistas stilbiņš – tikai trīs punktus. Tā ir liela atšķirība. Īpaši tiem, kam patīk ēst daudz. Turklāt daudziem liels izbrīns ir uzzinot, ka drīkst ēst kartupeļus. Agrāk bija pārliecība, ka tievējot par tiem vispār jāaizmirst. Un tāpat ir ar maizi. Nereti mums ir grūti sievietes pārliecināt, ka šos produktus var ēst. Un vēl liels ir izbrīns, ka var ēst treknās zivis. Piemēram, kūpinātu skumbriju. Daudziem ir uzskats, ka kūpināts, tas ir trekns. Bet kūpināšanas procesā taču tauki nenāk klāt, tā ir vienkārši apstrāde. Tā mēs pamazām laužam daudzos stereotipus. Manuprāt, šīs elementārās zināšanas par uzturu vajadzētu mācīt jau skolā. Varbūt tad palielinātā svara problēmu daudziem nebūtu. Jau rudenī būs atkal jauna programma.

Pastāv gan arī uzskats, ka "Svara vērotāju" ēdienkarte ir ļoti dārga, jo tajā ir iekļautas tādas delikateses kā lasis, garneles un daudzas citas.

– Tas ir maldīgi, jo katru dārgāku produktu var aizstāt ar līdzvērtīgu lētāku. Ja man šobrīd garneles nav pa kabatai, es ņemu, piemēram, krabju nūjiņas, kas ir lētākas, bet tikpat labas. Mēs mācāmies vienmēr meklēt alternatīvu. Es pilnīgi droši varu apgalvot, ka maize mums mājās ir visiem, tāpat arī kartupeļi, eļļa, olas un vēl kaut kas cits. Un no tā vienmēr kaut ko var pagatavot. Jā, mūsu materiālos ir piedāvātas gatavās receptes, bet nekur nav teikts, ka tieši tas arī jāgatavo – tās ir tikai ierosmei un dažādībai. Tāpat ir ar augļiem – man bieži vien pārmet, ka nevarot to atļauties. Bet tad es atbildu, ka viens banāns vai ābols cenā ir līdzvērtīgs vienai smalkmaizītei. Un to mēs atļaujamies bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Nereti ir dzirdēts sievietes sūdzamies, ka viņas ēd pavisam maz, bet svars vienalga palielinās.

– Jā, bet patiesībā viņas visu dienu knakstās. Sievietes domā – man ir liekais svars un kārtīga pamatēdiena vietā labāk izvēlas kafiju un pīrādziņu. Pēc tam kādu konfektīti, kādu šokolādīti, tad vēl kaut ko. Un tā visu dienu. Un vakarā tiešām šķiet, ka visu dienu nekas nav ēsts. Bet patiesībā… Starp citu, daudzām sievietēm, kas sāk vērot svaru, problēma ir tā, ka viņas nevar apēst tik daudz, cik liek programma. Bet ir jāvar.

Jums noteikti ir pieredze, kā mainās sievietes, kas beidzot atbrīvojas no tik nīstajiem liekajiem kilogramiem.

– To es redzu ik dienas, un ir pat dažādi kuriozi. Kā stāstīja kāda sieviete, viņas laulības dzīvē ir iestājusies tā mierīgā Donavas upe. Viņa tik ļoti sev nepatika, ka ik reizi, ejot garām spogulim, tam uzspļāva. Kad šī sieviete nometa 17 kilogramu, viņa pirmo reizi uzvilka garās bikses un jutās saskaņā ar sevi. Kā viņa izmainījās! Kļuva jautra un smaidīga! Un reiz, pārnākot no viesībām, viņa ievērojusi, ka vīrs nesarunājas. Kas noticis? Izrādās, viņš bija kļuvis greizsirdīgs! Un bija arī gadījums, kur ļoti klaji parādījās sieviešu skaudība. Izrādās, citas sievietes, pat tās, kurām nav svara problēmu, citas veiksmi uztver ļoti jūtīgi un saasināti. Viņas nebūt nepriecājas līdzi, bet kļūst asas un dzēlīgas. Un, starp citu, arī vīriešiem ne vienmēr patīk, ja sieva sāk mainīties. Jo tad viņa iepatīkas arī citiem… Tāpēc nereti sievietes slēpj no vīriem, ka nāk uz grupu. Bija kāda sieviete, kas notievēja par 20 kilogramiem un, kad mēs jautājām, ko vīrs par to saka, viņa atzinās, ka viņam neko nesakot, jo tad būšot pārmetumi, ko viņa vecuma galā vēl nodarbojas ar tādām muļķībām. Tāpēc, nākot uz grupu, viņa saka vīram, ka iet pie ārsta. Šai sievietei bija nopietnas veselības problēmas, bet, kad svars samazinājās, pazuda arī tās –agrāk viņa gandrīz katru dienu dēļ paaugstināta asinsspiediena saukusi ātro palīdzību, bet tagad tas vairs nav vajadzīgs. Kādai citai sievietei ārsts izrakstījis zāles, kas būšot jādzer līdz mūža beigām, bet viņa krietni samazināja svaru un tagad iztiek bez tabletēm. Savukārt vēl kāda priecīgi stāstīja, ka agrāk dārza ravēšanai ņēmusi palīgu, bet šogad esot kļuvusi tik šiverīga, ka visu dārzu noravējusi pati. Starp citu, ir raksturīgi, ka cilvēki, samazinot svaru, paliek enerģiskāki un čaklāki, jo ir vieglāk kustēties.

Jūs pati arī dzīvojat pēc vērotāju programmas?

– Protams! Ja es to nedarītu, tas būtu pretrunā ar to, ko es daru. Kā es varētu pati pilniem šķīvjiem ēst treknus ceptus kartupeļus, bet citiem mācīt kontrolēt tauku saturu produktos? Ir jābūt atklātam un vienkāršam, jo izlikšanos cilvēki ātri atšifrē. Turklāt ar gadiem jūtu, ka arī man ir jāseko, ko ēdu un kā ēdu. Un to labprāt pieņem un atbalsta arī mana ģimene. Arī man tāpat kā daudziem citiem kādreiz šķita, ka varu ēst smalkmaizītes bez kādas kontroles un ka lauku krējums ir tas labākais un veselīgākais. Bet ir aplams uzskats, ka slaidam cilvēkam ir jāēd trekni ēdieni.

Mēs lielākoties runājam par sievietēm, bet liekā svara problēma ir aktuāla arī vīriešiem.

– Jā, tieši pēdējos gados tā vīriešiem kļūst aizvien aktuālāka. Īpaši biznesā iesaistītajiem – tikko materiālais stāvoklis kļūst labāks, ir labi ēdieni, automašīna, mazkustīgs dzīvesveids un… liekais svars. Un vīriešiem ļoti bieži ir grūti atzīt, ka tā ir viņu problēma, jo normāls vecis sākas no centnera. Bet ir vīrieši, kas nāk grupā un ir panākuši labus rezultātus. Turklāt īpatnība ir tā, ka viņiem rezultātus sasniegt ir vieglāk nekā sievietēm, jo, pirmkārt, viņi var vairāk ēst arī tievējot un, otrkārt, viņi nav tik emocionāli kā sievietes, kas nereti pie katriem kreņķiem ķeras pie ēšanas. Bet vispār vīriešu grupās ir maz. Varbūt viņi kautrējas nākt kopā ar sievietēm? Es mēģināju šo problēmu atvieglot un organizēt viņiem atsevišķu grupu, bet tai nebija atsaucības.

Noteikti viens no populārākajiem ir jautājums, cik ilgi man būs jānāk grupā, lai sasniegtu rezultātu.

– Jā, bet tas ir ļoti individuāli. Jo ne jau tikai notievēšana ir mūsu mērķis. Mums ir jāiemācās pareizi ēst un pierast tā rīkoties ik dienu. Tas ir tāpat kā ar auto vadīšanu. Mēs varam to iemācīties, bet, lai droši brauktu, ir vajadzīga prakse.

Ne viens vien grupas dalībnieks ir teicis, ka jūs tur esat kā tāds enerģijas akumulators un ka tieši jūs iedvesmojat turpināt iesākto.

– Man savukārt ir gandarījums, kad redzu, kā sievietes mainās, kā viņas kļūst slaidākas, skaistākas un pašpārliecinātākas. Viņām it kā izaug spārni – uz grupu liela daļa ierodas sevī ierāvušās, kompleksu nomāktas un mazrunīgas, bet pamazām atveras, uzdrošinās daudz ko tādu, ko agrāk neatļautos, un dzīve viņām kļūst daudz interesantāka. Tas ir rezultāts, kura dēļ ir vērts papūlēties. Un, lai to panāktu, lai viņas iedvesmotu, man arī pašai ir jābūt labā formā. Turklāt, lai tā būtu, sievietei ir jājūtas mīlētai. Bet tas nenozīmē tikai vīriešu mīlestību. Reizēm sievietes tik daudz laika un enerģijas izšķiež cīnoties par vīrieti, bet labāk varētu šajā laikā padomāt par sevi. Es varu teikt paldies savam vīram, kurš mani visādi atbalsta, lai es varētu gan darīt šo darbu, gan arī atrast laiku sev.

Jūs ar Viesturu esat kopā 20 gadus. Tas mūsdienās nemaz nenotiek tik bieži. Kur tad, jūsuprāt, ir tas noslēpums, lai izdotos?

– Manuprāt, vissvarīgākais ir respektēt otra cilvēka vēlmes un ļaut darīt to, ko viņš vēlas. Piemēram, mans vīrs ir bijis riteņbraucējs, un arī tagad viņš regulāri ar to nodarbojas. Un no manas puses būtu muļķīgi pret to iebilst. Un vēl ir ļoti svarīgi runāt – par savām izjūtām un visu pārējo. Ir jāpasaka otram cilvēkam, kā es jūtos un ko vēlos, nevis jāgaida, lai viņš to uzmin. To saprast man daudz ir palīdzējuši "Svara vērotāju" rīkotie kursi grupu vadītājiem – tur ir arī psiholoģijas nodarbības.

Jūs abi ar vīru mācījāties Rīgā. Daudzi, arī jūsu māsa, palika tur dzīvot. Jums nebija vēlēšanās savu vietu meklēt galvaspilsētā?

– Nē, kamēr es tur mācījos, man viss ļoti patika un šķita ļoti rožaini – tur pieejamās izklaides, kafejnīcas un viss pārējai. Bet pavisam citādāka dzīve sākās tad, kad sāku strādāt, jo saskāros ar īsto dzīves realitāti un negācijām. Nu, piemēram, ar to, ka līdz jūrai bija jābrauc ar vilcienu veselu stundu, turklāt jāstāv vagonā uz pēdējā pakāpiena, kur mani stumda un grūsta, kamēr Liepājā man jūra ir pāris soļu attālumā no mājām. Vasarā es tur nīku ārā, un man turienes cilvēku vienkārši bija žēl. Un tā ir joprojām. Man patīk Rīga, bet mazās devās – divas, trīs dienas un es gribu atpakaļ. Bet mana māsa vairs nespēj iedomāties, ka varētu dzīvot šeit Liepājā. Viņai atkal te šķiet par šauru un par klusu. Parasti Inga atbrauc brīvdienās, un tad viņai pilsēta šķiet izmirusi. Bet es saku, ka tā nav, ka darba dienās ir pavisam citādāk. Tā kā katram cilvēkam ir savādākas vajadzības.

Visus šos gadus jums pamatdarbs tomēr ir bijis medicīna, turklāt ārstniecības iestādēs, kurās ārstējas ļoti slimi un pat bezcerīgi cilvēki.

– Īpaši smags bija laiks, kad strādāju onkoloģijā, lai gan tas bija neilgi. Savukārt darbs psihiatrijā bija interesants. Bet atslodzei es atklāju sev kādu ļoti jauku nodarbošanos – tās ir puķes. Vīra vecmāmiņa savulaik ļoti gudri un uzmanīgi mani ievadīja dārza pasaulē, un tagad man ļoti patīk sēt un skatīties, kā tas aug, ravēt un čubināties. Mums jau septīto gadu ir lauku mājas, un man šķiet, ka es vasarās pilsētā nonīktu, ja man nebūtu kur aizbraukt. Bet tomēr ļoti labi saprotu, ka nevarētu būt lauciniece un laukos pavadīt visu dzīvi. Un arī mājās man patīk stādīt puķes. Balkons vienmēr ir zaļš un ziedošs. Mājinieki pat mani ir iesaukuši par Puķu Mariju, un mamma saka – tev tie zaļie pirksti, viss aug un zaļo! Kā man tas izdodas? Tad es viņai atbildu, ka sarunājos ar savām puķēm. Tā ir taisnība – ar augiem patiešām ir jāparunājas.