Kurzemes Vārds

05:51 Otrdiena, 17. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ceļojumi

Skatīties futbola izrādi

Andžils Remess

Ja jūs šodien šajā rubrikā vēlaties izjust orhideju reibinošo smaržu dienvidjūru salās vai sniegoto klinšu galotņu bargumu, tad tālāk varat nelasīt. Jo šis nebija ceļojums, lai iepazītu eksotiskas zemes un ieteiktu tās apceļot, bet gan brauciens tepat vien uz Vāciju, un šīs valsts ziemeļrietumu stūris nebūt nav tā vieta, kas varētu vilināt tūristus. Ja tur dodas, tad mērķim jābūt citam, teiksim, kādam notikumam, un šoreiz šis notikums bija futbols.

Viss cilvēkam, viss cilvēka labā

Protams, tā arī nevar teikt, ka ceturtdaļmiljona iedzīvotāju lielajā Gelzenkirhenē galīgi nebūtu ko redzēt, un ne jau tikai tas skatāms, cik zaļumiem bagāta, sakopta un līdz pēdējai vīlītei uzspodrināta ir pilsēta, no kuras Otrā pasaules kara beigās vairāk nekā puse gulēja drupās. Rūras baseins bija Vācijas militārās industrijas sirds, arī Gelzenkirhene strādāja kara vajadzībām, ražojot degvielu tankiem un lidmašīnām, un sabiedroto aviācijai šis reģions bija tuvākais, virs kura izgāzt bumbu kravas.

Gelzenkirhenē var redzēt, ka jēdziens viss cilvēkam, viss cilvēka labā radies ne jau attīstītā sociālisma laikos šajā debespusē, bet tas jau bijis pazīstams pagājušā gadsimta ievadījumā. Jo glīto privātmājiņu rajonus ar angļu mauriņiem katra namiņa priekšā un dzīvžogiem nav cēluši buržuji, savām ērtībām tās būvētas ogļraču ģimenēm. Šahtas bijušas turpat netālu, pareizāk, šie rajoni speciāli celti raktuvju tuvumā, lai cilvēkiem nebūtu jātērē laiks, dodoties uz darbu.

Bet varbūt tā vairs nav Gelzenkirhene, kur izvietojušies šie rajoni, varbūt tā ir Esene, jo šajā apvidū prāvas pilsētas ne tikai atrodas līdzās cita citai. Tās saplūst kopā, un pat vietējie iedzīvotāji minstinās, jautāti, kurā tramvaja pieturā jākāpj ārā, lai atrastos ne vairs Gelzenkirhenē, bet Esenē. Bet, staigājot pa Eseni, cilvēks var pēkšņi atrasties Oberhauzenā, un cik tad vairs tālu līdz Dīsburgai, Bohumai, Dortmundei, Diseldorfai.

Ja nu reiz ir minētas rūpes par cilvēku, tad kā lai nerunā par ātrgaitas šosejām, kas stiepjas cauri šim biezi apdzīvotajam rūpnieciskajam apgabalam, taču iedzīvotājiem nav jābāž vate ausīs, lai izvairītos klausīties kravas transporta automašīnu rīboņu. Apdzīvoto vietu teritorijās šīs šosejas norobežotas ar metrus trīs augstiem skaņu izolējošiem mūriem, un šķiet, ka aiz tiem varētu pat dārdēt tanku kolonnas, šā vai tā ļaudis gulētu ciešā miegā. Tāpat cilvēkiem nav jātiesājas ar rūpnīcu vadītājiem un jāpierāda, ka tieši tas un tas uzņēmums piesmirdina gaisu. Ja kādam gaiss kādu brīdi neliekas pietiekami svaigs, tam pietiek uzmest acis uz ielās izvietotajiem telefonu numuriem, un pēc brīža pārbaudītāji būs klāt, lai noteiktu, kas vainīgs.

Ogļu ieguve un pārstrāde šajā apvidū jau beigusies, taču slejas šahtu torņi un stāv drūmie korpusi, tikai ne jau izgrauti un izpostīti. Citi saglabāti apskatei, lai redzētu, kā savulaik strādāts. Citos ierīkoti restorāni un kazino, lai ēdienus baudīt un ruleti spēlēt varētu eksotiskos apstākļos. Bet vēl citi nodoti radošu cilvēku rīcībā, lai tie izdomā, kā šīs ēkas izmantot. Radošiem cilvēkiem vispār ir pievērsta liela uzmanība, un vienā Gelzenkirhenes zaļumos slīgstošā rajonā sabūvēti namiņi, kurus izīrē gleznotājiem, rakstniekiem, tēlniekiem, lai tie klusumā un mierā rada to, kas viņiem jārada.

Jā, tas viss ir interesanti, taču ne jau tāpēc kāds brauks uz Gelzenkirheni, un cik tad ilgi arī baudīsi it kā lielo pilsētu rāmo mieru, kuru rītos iezvana baznīcu zvani un iztraucē tikai bērnu bari, velosipēdiem aizšvīkstinot uz skolu. Visiem ķiveres galvā, somas uz muguras, un – aiziet! Kā jau rakstīju, ir vērts braukt tad, ja tur kaut kas notiek, un par šādu notikumu centru kļuvusi apjumtā sporta arēna.

Zilibaltā simfonija

Arēnas baltais jumols vīd cauri baznīcu torņu un rūpnīcu dūmeņu režģim, un 60 tūkstošiem skatītāju domātā celtne pārtapusi te par koncertzāli pasaulslavenām rokgrupām, te teātra zāli operu izrādēm, te trasēm motokrosam un pasaules čempionātam biatlonā, un tas viss zem jumta. Ja laiks jauks – jumts atveras saules stariem. Ja līst lietus – tas aizveras, un tad šķiet, it kā virs galvas šalktu ūdenskritums.

Arēnas īstais saimnieks gan ir futbols. Futbols ir tas, kas valda Gelzenkirhenē un apkārtnē, un "Schalke 04" komanda ir tāds pielūgsmes objekts, kādu mums grūti iedomāties. Klubam pilsētā ir ne viens vien veikals, kuros var iegādāties šalles, svīterus, kreklus, dvieļus, peldmēteļus zilibaltās krāsās, "Schalke 04" formās tērptus rotaļu dzīvniekus, krūzes, glāzes, alus kausus, pildspalvas, šķiltavas un kādas tik nieciņus ne ar kluba emblēmu.

Divstāvu ēka atvēlēta futbola komandas muzejam, un daudzajās zālēs var ne tikai stendos iepazīt komandas simt gadu garo vēsturi un aplūkot iegūtās balvas, pat UEFA kausu, bet arī četros ekrānos vērot "Schalke 04" spēļu epizodes, sākot no tiem laikiem, kad futbola buči atgādināja slēpju zābakus.

Zilibaltie toņi ir Gelzenkirhenes krāsas. Tajos bija rotāts operas nams, kurā par godu "Schalke 04" simt gadu jubilejai uzveda mūziklu, zilibalti ir arī vairāku tramvaja līniju vagoni. Un tas ir varens skats, kad vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku zilibaltos kreklos un šādu krāsu šallēm un karogiem plīvojot pa alejām plūst arēnas virzienā. Jā, tā tas bija arī aizvakar vakarā, kas Liepājas futbola vēsturē paliks gan kā mūsu pilsētas futbolistu pirmā tikšanās ar vienu no pasaules reprezentablākās līgas – bundeslīgas – pārstāvjiem, gan arī ar to, ka vēl nekad Liepājas futbola garajā mūžā mūsējo spēles nav vērojusi tāda ļaužu jūra.

Iespaidus par spēli jūs varat rast speciālistu komentāros šajā lappusē, bet no savas puses varu tikai piebilst, ka "Liepājas metalurgs" nespēlēja ne labāk, ne sliktāk kā savās šā gada galvenajās spēlēs. Kamēr pretinieki domāja noliekt mūsējos bez lielas piepūles, tikmēr bija grūti pateikt, ka "Schalke 04" rindās spēlē Vācijas, Dānijas, Gruzijas, Polijas, Serbijas, Turcijas, Urugvajas, Brazīlijas izlašu spēlētāji. Kad otrā puslaikā šī buķete ieslēdza lielāku ātrumu un liepājnieki pagura, spriedums tika izpildīts ātri un nepielūdzami. Jā, zaudējums varēja būt arī pieklājīgāks nekā 1:5, taču tas tikpat labi varēja būt arī nepieklājīgāks.

Bet lielākais ieguvums no spēles "Liepājas metalurga" futbolistiem bija ne tikai iespēja salīdzināt savu varēšanu ar bundeslīgas komandu. Tā bija arī izdevība izjust lielā futbola elpu. Jo tas, kas notika visapkārt futbolam, bija īstas izrādes vērts, un, lai neņem ļaunā mūsu futbolisti, pat azartiskāks un interesantāks nekā laukumā notiekošais spēles 90 minūtēs. Rakstīt par to nav nozīmes, to var tikai izjust, un tāpēc arī nav jābrīnās, ka 50 tūkstoši cilvēku nāk uz "Schalke 04" spēlēm gan tad, kad tā atrodas Vācijas meistarsacīkšu tabulas lejasdaļā, gan arī, tiekoties ar Gelzenkirhenes futbola cienītāju izpratnē tik necilu komandu kā "Liepājas metalurgs".

Vairāki simti no viņiem pēc nepilnām divām nedēļām pošas ierasties Liepājā. Citi ar lidmašīnu līdz Liepājai, citi – līdz Rīgai, bet vēl citi pa zemes ceļu. Paredzēts izmantot arī jūras ceļu – pa to uz mūsu pilsētu vedīs komandas autobusu tikai tāpēc vien, lai tas futbolistus no "Amritas" aizvizinātu uz treniņu un spēli "Daugavas" stadionā. Liepājnieku piedāvātais autobuss viņu prasībām neatbilst. Ko tu padarīsi, profesionāļi paliek profesionāļi, viņiem sīkumu nav.