Kurzemes Vārds

11:37 Trešdiena, 8. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kaps, kas traucē dzīvot

Kristīne Pastore

Izlasījusi "Kurzemes Vārdā" rakstu par dzīvnieku kapsētu nepieciešamību, kāda kundze smagu sirdi ieradās redakcijā, lai izteiktu savu sāpi. Viņai tas neesot pieņemami! Ka tagad visus mirušos mājdzīvniekus – sunīšus, kaķīšus un citus, likšot sadedzināt krematorijas krāsnī. Viņa nespējot iedomāties, ka mīļoto kranci, kas jau desmit gadu ir viņas un vīra tuvākais ģimenes loceklis, kad tas nomirs, vajadzētu atdot ugunij. Nekad un nemūžam! Tad viņa labāk sēžot cietumā vai maksājot sodu, vienalga! Viņa savu kranci ar godu apbedīšot savas mājas dārziņā, un lai tikai kāds mēģinot pret to iebilst. Arī kaimiņiene izdarījusi tāpat. Un kas tur slikts? Tā cilvēki esot darījuši gadu gadiem, taču neviens neesot ne saindējies, ne citādi izjutis kādu sliktumu. "Vai jūs spējat iedomāties, kā jutīsies vecs cilvēks, ja viņam tagad pateiks, ka mēs dedzināsim jūsu mirušo suni?" viņa jautāja. Kas tās esot par trakām iedomām? Kas vispār kaut ko tik nežēlīgu esot spējīgs izdomāt? Vārds pa vārdam un sirmā sieviete bija tiktāl satraukta, ka nobijos, vai tikai nebūs jāsauc palīgā ātrā palīdzība. To tomēr nevajadzēja, lai gan nelīdzēja ne mierinājums, ka doma par nepieciešamo krematoriju dzīvnieku mirstīgo atlieku kremēšanai ir tikai viena no vīzijām, kā nākotnē risināt mirušo dzīvnieku problēmu, ne arī teiktais, ka tā vēl ir krietni tāla nākotne, lai par to tik ļoti satrauktos. Galu galā arī krancim vēl dzīvot un dzīvot. Jā, tam suņa saimniece piekrita un pamazām nomierinājās. Gandrīz tā kā atvainojās par savu lielo emocionalitāti, bet sirds esot pamirusi kaut ko tādu izlasot. Un vēl pēc pārdesmit minūtēm sieviete jau spēja pasmieties par savu neattapību – viņa no rakstītā esot sapratusi, ka nupat jau celšot krematoriju, ja reiz veterinārārsti to uzskatot par labāko risinājumu. Viņa gan ne – ne cilvēkus, ne dzīvniekus, nevienu nevajagot dedzināt. Kāpēc? Nu nevajagot un viss! Latviešiem esot tik skaistas kapsētas.

Par šo pašu tematu, bet ar citu cilvēku, tādu, kas vēl nav sasniedzis trīsdesmit gadu vecumu, saruna bija daudz savādāka. Starp citu, sākās viss šī paša raksta sakarībā. Un sākās tāpēc, ka jaunajam vīrietim bija miris suns. To viņam pirms 15 gadiem uzdāvinājuši vecāki. Un ilgus gadus abi bijuši labākie draugi. Kopā ar suni uzaudzis arī viņa dēls. Bet nu ģimenei mīluli bija jāapbedī. Labi, ka viņiem ir vasarnīca. Aizveduši un apglabājuši tur. Un tomēr, kā atzina jaunais vīrietis, sajūta esot pavisam neomulīga. Viņš stāstīja, ka nekad nebūtu spējis iedomāties, ka tā tas būs. Ir pagājis pusgads kopš notikušā. Kad ģimene aizbrauc uz vasarnīcu, dēls aprūpē sava četrkājainā drauga kapiņu, tur vienmēr ir ziedi, un viss it kā kārtībā. Bet tomēr nav – tā sajūta, ka tas suns tur ir, neesot no vieglajām. Un vīrietis atzina: "Man šķiet, ka būtu vieglāk, ja varētu savu dzīvnieku kremēt." Kāpēc? Tāpēc, ka apglabātie pelni neradītu tik lielu mirušā dzīvnieka klātbūtnes sajūtu. "Es turpat netālu rakājos pa dobēm un ik brīdi jūtu, ka tas suns tur ir," viņš stāsta. "Varbūt esmu pārāk emocionāls, varbūt sāku jukt, bet es nevaru ar to kapu sadzīvot." Jā, tā arī esot īstā vaina – suņa kaps nelielajā dārzā. Uz vasarnīcu reizēm atbrauc ciemos arī draugi, visi turpat netālu kurina ugunskuru, cep desiņas, līksmojas un jokojas, bet ik pa brīdim par klātbūtni atgādina tas kaps. Izrādās, ka sieva jūtoties līdzīgi. Ko darīt? "Varbūt nolīdzināt to vietu, uzsēt zālīti, staigāt pa virsu un izlikties, ka kapa tur nav, un cerēt, ka ar laiku viss aizmirsīsies?" viņš spriež. Taču ir pārliecināts, ka neaizmirsīsies. Bet tagad rakt mirušo suni ārā un pārapbedīt citur arī nespējot. Ne viņš pats to varot izdarīt, ne arī dēlam izskaidrot. Brrr, tas būtu šausmīgi! Un kur rakt? Mežā? Svešā vietā. Tas arī viņam nepatīkot. Bet ko tad? Vīrietis domā, ka dzīvnieka kremēšana varētu būt labākais variants. Tad nelielo trauciņu ar suņa pelniem paglabātu dārza tālākajā stūrītī un nebūtu jādomā, ka mīļotais dzīvnieks tepat trūd. Starp citu, tieši tā kapa dēļ ģimene vairs nespējot iegādāties citu suni, lai gan puika to ļoti vēlas. Pieaugušie nespētu pārdzīvot vēl viena dzīvnieka nāvi, turklāt – vai tad dzīvot traucētu vēl otrs kaps? Nevar taču visu dārzu pārvērst par kapsētu! Un vīrietis piekrīt, ka ar steigu ir jādomā par dzīvnieku apbedīšanu. Viņi ar sievu esot runājuši, ka uz Rīgu tādu vajadzību dēļ braukt tomēr būtu par tālu, bet, ja Liepājas pašvaldība izvēlētos dzīvnieku kapsētai vietu kaut kur rajonā, tas būtu normāli. Galu galā tam kapiņam taču nav jārēgojas acu priekšā ik dienas. Varbūt viņi ar bērnu tur aizbrauktu reizi mēnesī, varbūt arī retāk – tam neesot lielas nozīmes. Svarīgi tas, ka būtu vieta, kur dzīvnieki varētu netraucēti gulēt. Un pats galvenais – tad negadītos tā, kā viņa vasarnīcas kaimiņam, kurš nopircis nekopto zemes gabalu, sācis to apstrādāt un kādā stūrītī uzracis iepriekšējās saimnieces mirušā kaķa kaulus. Jaunais saimnieks pēc tam ilgi pie rakšanas darbiem neķēries…