Kurzemes Vārds

04:47 Sestdiena, 20. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ceļojums

Gar Austrijas robežu uz Brno, Vīni un Bratislavu

Lāsma Ģibiete

Vasaras pēdējās siltajās dienās man radās iespēja apciemot bijušās studiju biedrenes, ar kurām vienu mācību semestri pavadījām kopā, studējot Greifsvaldes universitātē Vācijā. Augusta otrajā pusē pakoju koferi un posos lidojumam uz otru lielāko Čehijas pilsētu Brno valsts dienvidu daļā. Lidojot uz Čehiju, nenojautu, ka šīs vasaras lielākā avantūra mani vēl aizvedīs uz Slovākiju un Austriju.

Tramvaji, kuģīši un senās pilis

Šķiet, vēl joprojām lielākā daļa tūristu, kad dodas uz Čehiju, parasti tālāk par Prāgu vai labākajā gadījumā Karlovi Vari netiek. Tas ir saprotami, un tomēr tīri vai žēl, jo Čehijas dienviddaļa jeb Morāvijas apgabals svešinieku skatieniem paveras ne mazāk vilinošs. Diezgan ilgu ceļojuma laiku pavadīju tieši Brno, Morāvijas apgabala lielākajā pilsētā.

Jau pirmajā vakarā pēc ierašanās ieraudzīju ko ļoti pazīstamu, proti, čehi un latvieši vēl joprojām brauc ar vienu un to pašu modeļu tramvajiem un trolejbusiem, kas ražoti pazīstamajā firmā "Škoda". Par to nebūtu ko brīnīties, ja vien Brno iedzīvotāji vēl aizvien nebrauktu ar vecajiem, sarkanajiem "Škodas" tramvajiem, kas mūspusē jau sen nav redzami. Turklāt tramvajs lielajās Čehijas pilsētās, nerunājot par personīgo transportu, vēl aizvien ir teju vai populārākais pārvietošanās līdzeklis. Un tik tiešām ievērojams ir Brno tramvaju līniju skaits, kas tikai norāda uz pilsētas lielumu – trīspadsmit.

Tramvaji nav vienīgais, kas Čehijā nokļuvušam latvietim varētu asociēties ar dzimtajām ārēm. Mani nedaudz pat pārsteidza vēl kāda Brno līdzība ar Rīgu, proti, tur tāpat kā mūsu galvaspilsētas centrā vispopulārākā satikšanās vieta ir pie liela pulksteņa. Paši čehi teic, ka viņi satiksies nevis pie, bet gan zem pulksteņa. Turklāt Brno iedzīvotāju iecienītākais laikrādis ir gan apmēros daudz mazāks, gan arī neizskatīgāks par mūsu "Laimas" pulksteni Rīgā.

Ja mēģina runāt nedaudz ar akcentu...

Ar čehiem kontaktus uzturu jau ilgu laiku, tādēļ varu uzskatīt, šo tautu esmu iepazinusi nedaudz tuvāk. Viņi, pretēji snobiskajiem un nereti pat iedomīgajiem vāciešiem, ir daudz atraisītāki un sirsnīgāki, kā arī lielāki savas zemes patrioti nekā mēs. Īpaši tas bija jūtams pēc Atēnu olimpiskajām spēlēm. Nevienā citā valstī neesmu ne tik sirsnīgi uzņemta, ne arī tā pavadīta pirms došanās mājup kā Čehijā. Protams, čehi ir radniecīgi slāviem. To itin labi var just pēc viņu izturēšanās un arī valodas īpatnībām.

Labi ieklausoties čehu valodā, var saklausīt diezgan daudz pazīstamu vārdu, ko var pazīt ar krievu valodas starpniecību. Mana draudzene Petra, kas čehu valodu Brno universitātes rīkotajā vasaras akadēmijā māca arī vāciski runājošiem ārzemju studentiem, piekrīt daudzu valodnieku uzskatam, ka viņu valoda ir stipri sarežģīta. "Daži jau pamēģina ar citādāku akcentu runāt krieviski, apgalvodami, ka tagad viņi runās čehiski, bet nekā, tik vienkārši tas nav," smejas Petra. Turklāt jāpiebilst, ka lielākā daļa čehu mūsdienās krieviski runā ļoti vāji. Šajā ziņā situācija ir tāda pati, kā pie mums – vecākās paaudzes cilvēki šo valodu kaut nedaudz bija spiesti iemācīties padomju laikā, bet lielākā daļa jauniešu lauzītā valodā prot pateikt labi ja pāris vārdu.

Neliela jautrība sākās, kad izlēmām aizbraukt uz Slovākiju, kur, ja vēlies, lai tevi saprot, vajag runāt tikai slovāku valodā. Vienas dienas laikā, kamēr tur uzturējāmies, neizdevās sastapt nevienu slovāku, ar kuru manas studiju biedrenes varētu sarunāties čehiski. Brīžiem veikalā vai kafejnīcā viņas runāja čehu valodā, bet pārdevēji atbildēja slovāku mēlē. Tādēļ var apgalvot, ka slovāki savas kaimiņzemes valodu saprot, bet paši tajā izteikties nespēj. To pašu, protams, var teikt par čehiem.

Protams, ceļotājam daudz labāk, ja viņš var runāt vāciski vai angliski. Kad aizbraucām uz kādu mazpilsētiņām, kas atrodas netālu no Čehijas robežas ar Austriju, vācu valodas zināšanas itin droši var likt lietā. Turklāt minētās pilsētiņas pat arhitektūras ziņā drīzāk var nosaukt par ģermāniskām, nevis slāviskām. Nezinātājiem varbūt šķitīs, ka bez problēmām vāciski var sarunāties arī Austrijā, taču tā, izņemot Vīni, nav gan. Austrieši vāciski runā īpatnējā dialektā, kas no literārās vācu valodas ļoti stipri atšķiras. Kaut kas līdzīgs dzirdams arī Vācijas pavalstī Bavārijā. Kādā grāmatnīcā Vīnes centrā pat atradām kabatas formāta austriešu – vācu valodas vārdnīcu, kuru šķirstot, visskaidrāk redzams, kā vienam un tam pašam vārdam iespējamas divas vai vairākas atšķirīgas nozīmes, no kurām vienu sapratīs vācieši, bet otru – austrieši. Protams, Vīnē un citās lielpilsētās lielākā daļa cilvēku runā literārajā vācu valodā.

Vilinošās universitātes

Kā jau ar augstskolu saistītam cilvēkam, aizbraucot uz svešu valsti, reizē ar citām apskates vērtām vietām man gribas redzēt šīs zemes universitāti. Tāda iespēja radās arī šoreiz, taču nedaudz gan nācās vilties. Tomāša Masarika vārdā nosauktā Brno universitāte ir pietiekami slavena un sakarā ar ik gadus organizētajām vasaras akadēmijām ārzemniekiem zināma mācību iestāde, lai rastos vēlēšanās to apskatīt. Kā lielākajai daļai augstskolu, arī šai skaisti izremontēta ir tikai galvenā ēka, bet fakultāšu ēkas, kas tāpat kā Latvijas Universitātei, ir izkaisītas pa visu pilsētu, lielākoties izskatās nošņurkušas, ar pelēkām fasādēm un ilgi neremontētām iekštelpām.

Vēl lielāka vilšanās bija, kad aizgāju līdz Brno universitātes Filozofijas fakultātei, kura ārpus Čehijas robežām plaši pazīstama kā vasaras akadēmiju rīkotāja tieši tiem ārzemniekiem, kas vēlas apgūt čehu valodu. Izrādās, vasaras akadēmiju jeb, izsakoties pieticīgāk, valodas kursus universitāte piedāvā jau 37. gadu pēc kārtas, turklāt ar katru reizi tie čehu kaimiņu – vāciešu un austriešu – vidū kļūstot arvien pieprasītāki. Lai nu kā, bet Filozofijas fakultāte kā no ārpuses, tā arī no iekšpuses ir stipri vien nolaista. Vienīgais šķietamais labums, ka tajā brīdī, kad tur bijām iegriezušās, augstskolas telpas bija netipiski klusas – vasaras akadēmijas audzēkņi jau aizbraukuši mājup, bet paši čehu studenti vēl baudīja garās brīvdienas.

Augstskola pēc izskata ir īsts padomju iekārtas šedevrs, taču stipri vien rietumnieciskāka ir tajā valdošā sistēma. Čehu studenti, tāpat kā lielākā daļa citu ārvalstu studentu, mācības sāk tikai oktobra vidū vai pat mēneša otrajā pusē, bet nevis tradicionālajā 1.septembrī, kā tas ir pie mums. Līdz ar to viņiem studiju gada noslēgums ir tikai jūlijā, tāpēc vasaras brīvdienas sanāk īsākas. Arī augstskolas materiālā bāze ir krietni vien labāka, nemaz nerunājot par tīri praktiskām lietām, bez kurām šodien students vispār nevar iztikt, piemēram, datora. Čehu jauniešiem nav jālauza galva, kā lai uzraksta referātu, ja gadījumā viņiem mājās nav pašiem sava datora. Kā uzzināju no Petras, iespēju robežās tiek domāts arī par doktorantūras studentiem, kuru lielākā daļa tāpat kā pie mums piestrādā savā augstskolā, lasot lekcijas.

Jāpiebilst, ka Brno universitātes Filozofijas fakultāte mūspusē pazīstama vēl kāda iemesla dēļ. Tā ir viena no retajām vietām pasaulē, kur akadēmiskā līmenī var apgūt latviešu un lietuviešu valodu. Jau ilgus gadus fakultātē darbojas Baltistikas nodaļa, kurā strādājošie gan nav izveidojuši atsevišķu studiju nozari, lai interesentiem būtu iespējams apgūt baltu valodas atsevišķas studiju programmas ietvaros. Vēl Baltistikas nodaļas atrodamas vienā Ungārijas un Vācijas universitātē.

Studentu Meka – Vīne

Varbūt kāds man nepiekritīs, bet Eiropas studentu Meka ir Austrijas galvaspilsēta Vīne, kur, jau ieejot tās universitātē vien, uzreiz pamanāms, ka te tiek gādāts, lai maksimāli ērti justos gan mācībspēki, gan arī studenti. Vīnes universitāte atrodas pašā pilsētas centrā, milzīgā, senatnīgā, klasiskā stilā būvētā ēkā. Ieejot foajē, senatnīgumu uzreiz nomaina mūsdienu tehnoloģijas, jo ikkatram ienācējam ir iespēja, iemetot nelielu naudiņu savdabīgā automātā un tastatūrā piespiežot īsto taustiņu, ar elektronikas palīdzību atrast norādes par ikvienu augstskolas telpu, kas viņam vajadzīga. Ja paļausieties vienīgi uz rakstiskajām norādēm un bultiņām, kas atrodas katra gaiteņa galā, droši vien nepazudīsiet, taču meklēto atradīsiet krietni vien vēlāk. Vīnes universitātes ēka pirmajā brīdī patiešām šķiet neaptverami plaša, kur jaunam studentam apmaldīties nemaz nebūtu grūti.

Nelielas pārdomas var rasties arī par studiju kvalitāti Vīnes universitātē tāpēc, ka tur studē liels daudzums ārzemnieku. Ja paša studenta vai viņu vecāku rocība iestāties šajā universitātē neļauj, vēl paliek iespēja konkursa kārtībā pretendēt uz kādas apmaiņas programmas piedāvāto stipendiju un, ja laimējas, šeit pastudēt kādu semestri vai ilgāk. Taču bez tā pastāv vēl kāda iespēja. Daļa Brno universitātes doktorantūras studentu visa studiju semestra garumā reizi nedēļā Vīnes universitātē ierodas noklausīties dažādas lekcijas, bet vakarā, kad nodarbības beigušās, brauc atpakaļ. Turklāt viņiem tas ir izdevīgi, jo Vīne no Brno atrodas daudz tuvāk nekā galvaspilsēta Prāga. Aptuveni pusotras stundas laikā, braucot ar vilcienu, jau esi galā.

Vīnes universitāti par studentu Meku varētu dēvēt vēl kāda iemesla dēļ. Vairākām Rietumeiropas valstu augstskolām ir savi iekšējie pagalmi ar dārziem un soliņiem, kas paredzēti, lai studenti un pasniedzēji varētu iziet svaigā gaisā atpūsties vai ar kādu satikties. Tāds iekšējais pagalms, protams, ir arī Vīnes universitātei. Kad no augstskolas ēkas pa stikla durvīm tajā izej, rodas fantastiska sajūta, it kā esi nonācis pavisam citā vietā. Līdzīga izjūta varētu rasties, ejot pa Vācijas galvaspilsētas Berlīnes galveno ielu, līdz nonāc mežā, ko precīzāk laikam būtu dēvēt par milzīgu parku tā iemesla dēļ, ka parasti mežā gan neatradīsi asfaltētus celiņus un soliņus, kur apsēsties.