Kurzemes Vārds

10:00 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Folkloras un dabas vienotība Annas tekstilijās

Santa Mazika,

Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas maģistrantūras studente

Liepājas muzejā līdz 10. oktobrim apskatāma tekstilmākslinieces Annas Eltermanes 75 gadu jubilejai veltītā lielā personālizstāde. Retrospektīva rakstura ekspozīcijā izstādīti 27 gobelēni, no kuriem apmēram puse ir muzeju fondu darbi. Tā ir neliela daļa no radošajā mūžā paveiktā, kas lieliski atklāj mākslinieces neizsīkstošās darbaspējas, personības spēku un domas dziļumu.

Ir grūti ko jaunu pateikt par Annu Eltermani, tāpat kā ir grūti runāt par vispārcilvēcīgo vai izstāstīt visu par dabu, jo ar vārdiem aprakstīt to nav iespējams. Tas ir jāredz. Jāierauga. Vienīgais, ko varu – palīdzēt saskatīt, ieraudzīt. Pirmajai atrunai jābūt tādai, ka te nav ne vēsts no modīgiem materiāliem vai stilīgām tendencēm. Tās ir pārejošas vērtības. Tās Annu neinteresē. Tāpēc uzdevums analizēt viņas darbus it kā ir viegls, jo tur viss ir pateikts, viss ir acīm redzams, mākslinieces izjūtas atspoguļojas kā uz delnas, bet tieši tādēļ arī grūts un atbildīgs. Lai šo uzdevumu būtu vieglāk veikt, Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē eksponētos darbus iedalīju trīs nosacītās grupās vai līmeņos.

Vienā no tiem ir augsta realitātes atspoguļojuma pakāpe. "Kuģu atjaunošanās Pāvilostā" (1989), "Kaijas lidojumā" (1991), "Ķekatas manās bērnu dienās" (1982), "Tec, saulīte, pagaid' mani, ko es tevim pasacīšu. Aiznes manai māmiņai simtu labu vakariņu" (2000). Ieaustie tēli – zvejas kuteri, kuģu masti, kaijas, maskas ir attēloti detalizēti un formāli skaidri nolasāmi. Tā ir nelielās studijas realizācija lielizmēra gobelēnā, iegūstot monumentālu raksturu. Arī gobelēnā "Uz kaut kurieni" (arī "Uz Kautkurieni", 1980), zivju barā, kas traucas vienā virzienā, labi gribot, varētu pat sazīmēt dažādas zivju sugas. Krāsa un forma katrai zivij ir atšķirīga. Tās ir neatkārtojamas, jo dabā nav divu pilnīgi vienādu radību.

Otrā grupā jau jūtama nedaudz lielāka abstrakcija un formu lakonisms. Triptihā "Brokastis lunkā" (1984) kaijas, kas atlidojušas pēc zvejas kuģu atvestajām zivīm, atveidotas bez atsevišķām sīkām detaļām, bet tās joprojām var atpazīst, jo tēlu formā un kustībā atrasts būtiskais, raksturīgais. Līdz ar to iespējams atteikties no liekā. Attēlojot diženo, jāatsakās no sīkumainības. Tādi – vareni un majestātiski – Annai Eltermanei ir kalni gobelēnos "Atvadas no kalniem" (2004), "Starp kalniem kizili zied" (arī "Rudens kalnos") (2004) un nedaudz mazākā mērā, bet tomēr "Pavasaris kalnos" (2004). Šajos darbos, pateicoties krāsu un lineārajai perspektīvai, jūtams kalnu telpiskais un emocionālais spēks. Bet līdzīga monumentalitāte ir arī nelielajās purenītēs "Atminiet veci ļaudis, kas aug grāvja maliņā. Smuidri bērzi, melni alkšņi, pa starpām purenītes" vai koku siluetos "Koki saulrietā" un "Četras priedes siliņā. Četras meitas māmiņai" (1981). Tāda kā ģeogrāfiskā karte ezeru zemei darbā "Latgale" (1979) un vēl vairāk gobelēnā "Pa - saule", jau ir distancētāks skats uz pasauli. Tā nav emocionāla norobežošanās. Drīzāk otrādi – fiziski paceļoties pāri ikdienišķai sīkumainībai, lietas (ūdeņus, kokus, pļavas u.tml.) var ieraudzīt plašākā kontekstā, daudz vērienīgāk un objektīvāk, bet nezaudējot intīmo tuvību ar tiem.

Visbeidzot atteikšanās no liekā formu novedusi līdz metafiziskam dziļumam, kas roku rokā iet ar folkloru (cilvēces progress laikam mūs nekur tālu nav aizvedis). Folklorā – tautasdziesmās, pasakās etnogrāfiskajos rakstos un krāsās var pasmelties daudz no tai piemītošās gudrības, kas ikdienā reti kad tiek novērtēta. "Dieviņš nāca pār kalniņu apsnigušu mētelīti. Dedziet bērni gaišu guni, laidiet Dievu istabā!" (2003) un "Sudrabiņa lietiņš lija Ziemassvētku vakarā'i. Visi mazi kadiķīši sidrabiņu vizināja" (2003). Minētajiem darbiem kompozīcijas pamatā ir vienādmalu trīsstūris, kvadrāts un aplis. Tās pašas par sevi jau ir konceptuāli ietilpīgas zīmes, bet, piepildītas ar tautasdziesmas saturu, iegūst pāri laikam un telpai pastāvošu, līdz sirds dziļumiem godbijīgu vēstījumu. Apsnigusī kalna virsotne un zelts pirmajā un baltais gludais audums pret balto bārkstaino fakturējumu, un minimālu sudraba efektu otrajā atspoguļo dziļi individuālu un tāpēc patiesu komunikācija starp Radītāju, Cilvēku un Dabu.

Pārejošas vērtības Annu neinteresē. Viņu interesē Daba, viss dabiskais, sākot ar kalnu virsotnēm un jūras dzelmi līdz ugunīgi sarkanām pīlādžu ogām rudenī ("Pīlādzī sarkana deg uguns" (2004)) un pirts garaiņos kūpošam cilvēka augumam ("Vienu reiz, ne divreiz ievas zied. Vienu reiz meita, ne divreiz jaukas dienas nodzīvoja", 1989). Bet tā nav tikai ārējā dabas forma. Tā ir Daba ar dziļu vēstījumu, kam var piekļūt patiesi mīloša sirds. Tāpēc Anna Eltermane var satvert nesatveramo, izjust vispārcilvēcīgo un to patiesi atklāt savos darbos, radot Mākslu.

Izstādes noslēgumā Liepājas muzejā notiks arī Annas Eltermanes mākslas kataloga atvēršanas svētki. Tas būs līdz šim lielākais māksliniecei veltītais iespieddarbs, kas lielā mērā tapis, pateicoties viņas neizsīkstošajai enerģijai.

Muzejs + menedžments?

Novērtējot šo vienu no Annas Eltermanes pēdējo 20 gadu lielākajām personālizstādēm, nevar paiet garām tādai problēmai kā Liepājas muzeja menedžmenta darbs. Izstāde veidota kā atskaite par radošajā mūžā paveikto. Lielākā daļa eksponēto gobelēnu bija redzēti reprodukcijās, bet retāk dabā. Tagad ir iespēja šo robu aizpildīt, jo tekstilijā, kā ikvienā mākslas darbā, sākot ar zīmējumu un beidzot ar izmēru, viss saslēdzas kopā. Šajā tekstiliju tradicionālajā vienkāršībā ir pārlaicīgas vērtības. Bet varbūt šoreiz ne tik daudz par darbiem, lai tos atbilstoši novērtētu, ir vajadzīgs vairāk laika, bet par ekspozīciju kā vienotu organismu.

Uzreiz jāuzteic izstādes iekārtojums. Tas veikts profesionāli augstā līmenī. Darbiem katram par sevi piemīt liela emocionālā slodze, bet ekspozīcijā tie viens otru netraucē, nenoēd. Tā, piemēram, divi darbi, kas kompozicionāli ir samērā līdzīgi "Saulīt...", "Saulīt...", katrs atrodas savā zālē. Apskatot vienu, otrs nav redzams, līdz ar to netraucē uztvert katru darbu kā pašvērtību, bez tiešas salīdzināšanas.

Tekstilijas ir lieliskas, kolorītā un kompozīcijā spēcīgas, bet diemžēl tāds nav izstādes menedžments, kura aprūpē vajadzētu būt tādam sīkumam kā preses relīzēm, kas par nākamo izstādi informē vismaz dažas dienas pirms atklāšanas, bet kur nu par to. Pirmkārt – reklāma. Vai, pareizāk sakot, tās nejūtamība. Nelielas lapiņas par reklāmu uzskatīt nevar. Tās nerosina apmeklēt muzeju, neraisa nekādu interesi, bet tieši reklāma ir tā, kura pirmā rod un raisa saikni starp muzeju un tā potenciālo apmeklētāju. Reklāma liecina par produktu. Mūsdienās ar labu reklāmu var pārdot jebko, bet šī spēles noteikumu ignorēšana muzejam atņem vienu ļoti būtisku un eksistencei nepieciešamu trumpi – apmeklētāju. Ja nu kāds uz turieni tomēr aizies inerces pēc vai paziņu pamudināts, tad – otrkārt – viņam būs jāsaskaras ar informācijas trūkumu (visu cieņu pastāvīgajai ekspozīcijai, bet te būs runa tikai par izstāžu zāli).

Liepājas muzejā izstādes notiek reizi mēnesī, bet pat galerijās, kur ekspozīcijas mainās daudz biežāk, informācija par darbu autoru vai ekspozīcijas ieceri lielākoties tiek sarūpēta, ja nu kāds apmeklētājs ir šo to piemirsis vai vispār nav zinājis. Anna Eltermane Liepājā nenoliedzami ir pazīstama māksliniece, jo īpaši vecākajai paaudzei, bet negribētu domāt, ka muzeja menedžments strādā tikai liepājniekiem un tikai vienai vecuma grupai. Tas nu nemaz nav profesionāli! Turklāt ekspozīcija ir liela un tajā eksponētie darbi tapuši dažādos laikos. Šo apstākli varu tikai nojaust, jo muzejā par to nekas neliecina. Pie darbiem pievienotās etiķetes (ja par tādām var nosaukt nelielas, plānas papīra lapiņas, kas pielīmētas pie sienas) apmeklētājus skopi informē par darba nosaukumu un viss. Nav ne gada, ne darba īpašnieku, kas gan nav obligāti jānorāda, bet palīdz izsekot eksponātu pagātnei un ļauj nojaust to nākotni. Ja nu izstādē nejauši iekļūst (uz ko atbildīgās personas acīmredzot necer) kāds skolēns vai neliepājnieks bez priekšzināšanām, viņš, visticamāk, no tās izies tikpat gudrs, kā ienācis. Lai sāktu iepazīt mākslu, jāzina, ko tur vispār var iepazīt. Kur tad paliek muzeja pedagoģiskais aspekts, par ko tagad tik daudz runā?

Kā jau raksta sākumā minēts, Annas Eltermanes gobelēni ir vienkārši. Tie ir fundamentāli savā lakonismā, bez detaļu pārsmalcinātības pauž mākslinieces izjūtas, folkloras un dabas ciešo vienotību un cilvēka sirds atvērtību minētajām vērtībām. Diemžēl pie mūsdienu košās popkultūras, ideju virspusības un vieglās nolasāmības pieradusī acs to neredz. Savā laikā Annas Eltermanes darbi ar iziešanu ārpus gobelēna plaknes ("Kaijas", "Purenītes") iekļāvās laikmeta tendenču strāvā, bet šodien nevienu vairs it kā nepārsteidz. Tādēļ būtisks ir konteksts, kas ļauj uz darbiem skatīties no to tapšanas laika perspektīvas. Pašreiz izskatās, ka izstāžu zāle ir tāda kā vēstures – klusās aizmirstības – miera traucētāja. Un es te ar savu, visticamāk, drēgnās vasaras radīto neapmierinātību, kavēju pilnvērtīgu ļaušanos tīkamajai miegainībai.

Neatkarīgi no klimatiskajiem apstākļiem iestādei ar tik cildenu nosaukumu kā Liepājas muzejs, vēsturi vajadzētu adekvāti pasniegt mūsdienām, pat ja runa ir tikai par izstāžu zāli un tikai par 20. gadsimta 80. gados tapušu darbu. Arī tā jau ir vēsture! Tāpēc man ir tiesības par to saņemt tikpat izsmeļošu komentāru kā blakus zālē. Tas nav nekas neiespējams vai utopisks, tie ir elementāri muzeja standarti. Gandrīz aizmirsu – Eiropas muzeja standarti, jo līdz ar pārējo Latviju arī Liepāja jau ceturto mēnesi ir šīs Savienības daļa.