Kurzemes Vārds

19:09 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Bērns par ķīlnieku

Kristīne Pastore

Kad Lilita pavisam īsu brīdi pirms slēgšanas ieradās bērnudārzā, pirms tam vēl ātri izskriedama cauri netālu esošajam veikalam, lai ātri paķertu kaut ko vakariņām, viņa bija šokā – dēla tur nebija! Audzinātāja, mīļi smaidot, nāca pretī, lai mammu nomierinātu – tētis bija jau pirms pusotras stundas un mazo savāca. Mazulis bijis tik priecīgs! Viņš priecīgs iesaucies – "tas ir mans tētis", un abas mazās rociņas aplipa atnācējam ap kaklu. Lilita mirkli apmulsa, jo pirmajā brīdī tā īsti pat nevarēja aptvert – vīrs savācis dēlu?

Grupiņā bija palikusi vēl tikai viena meitenīte, kam parasti mamma nāca pakaļ pēdējā, jo strādāja iestādē, kuras darba laiks sakrita ar bērnudārza darbalaiku un bērniņu audzināja viena. Kamēr viņas mamma atnāks, audzinātāja labprāt patērzēja ar vēlāk atnākušajiem vecākiem. Tik sirsnīgi kā Lilitas dēliņš reti kurš bērns sagaidot tēti. Un tētis arī nebija atnācis tukšām rokām. Viņš, sazvērnieciski smaidot, rādījis dēlam rokās esošo somu, kurā bija kaut kas paprāvs. Un teicis, ka to apskatīšot tad, kad abi aiziešot mājās. Bet puika nenocieties un skaļi uzsaucis draugam, ka tētis viņam nopircis… Tā bija manta, ko puika jau sen prasīja, bet Lilitai allaž nepietika naudas. Kā lai paskaidro audzinātājai, kas īsti noticis. Bet viņai tas bija jādara, lai gan viegli nebija.

Lilita ar dēla tēvu jau labu laiku dzīvoja katrs savu dzīvi, un bija sanācis tā, ka atbildība gan par šo, gan arī vecāko dēlu, kurš jau mācījās skolā, bija palikusi tikai un vienīgi uz mammas pleciem. Taču viņa šo ģimenes situāciju nebija uzskatījusi par nepieciešamu popularizēt – tā ir tikai un vienīgi viņas un bijušā vīra (kas pēc dokumentiem tomēr vēl bija viņas laulātais draugs) darīšana. Tāpēc arī bērnudārzā audzinātāja nezināja, ka puikam vecāki nedzīvo kopā. Un audzinātājai ne prātā neienāca, ka tad, kad atnāca tētis, viņai būtu bijis kaut kā jāreaģē vai vēl sliktāk – ka viņa nedrīkstētu tēvam atļaut bērnu izņemt no bērnudārza.

Taču, kā vēlāk izrādījās – šis ir viens no gadījumiem, kad bērns kļūst par ķīlnieku vecāku attiecību kārtošanā. Pēc tam, kad Lilita vairs nespēja ar savu algu iztikt, kad viņas mamma aizvien biežāk ieradās ar lielu produktu somu, Lilita saprata, ka attiecības ar bērnu tēvu ir jānokārto oficiāli un jāpieprasa bērnu audzināšanai uzturlīdzekļi. Jo tēvs tos labprātīgi gluži vienkārši nedeva. Uzzinājis, ka būs jāstājas tiesas priekšā un kādas ir sievas prasības, tēvs skaidri un gaiši bija pateicis: ja nevari bērnus uzturēt, es to varēšu! Un pavēstījis, ka bērni tādā gadījumā dzīvos pie viņa. Lilita to drīzāk uztvērusi kā joku, bet, kad grupiņā nesastapa dēlu, saprata, ka tas nav nekāds joks.

Audzinātāja jutās diezgan neērti. Mazliet tāda kā starpniece notikušajā. Kā bez vainas vainīgā. Bet ko viņai bija darīt? Viņa neko par šo situāciju nezināja. Un, ja arī būtu zinājusi, bez oficiālu iestāžu apstiprināta dokumenta viņai nebūtu nekādu tiesību tēvam, kurš nav ne alkohola reibumā, ne arī kā citādi neuzticams, neatdot viņa bērnu. Patiesībā par ķīlnieku bija paņemts bērns. Viņš bija kļuvis par ķīlnieku vecāku attiecību kārtošanā.

Līdzīga situācija nupat ir vēl kādā citā ģimenē – tur abi vecāki par savām likstām atklāti piekrita stāstīt arī avīzes slejās. Tur par ķīlniekiem vecāku attiecībās kļuvuši divi mazgadīgi puisēni, kas vienlīdz stipri mīl gan tēti, gan mammu. Un vecāki savukārt tikpat stipri mīl savus bērnus. Taču ambīcijas, lai pierādītu, ka viens ir labāks par otru, sit tik augstu vilni, ka godaprāts ir atlikts malā, un vecāki bērnus rausta kā lupatu lelles. Pie viena, pie otra… Un vēl ļaunāk – lai pierādītu tam otram, ka es esmu labāks, noteikumus, ko izvirza mamma, drīkst neievērot pie tēta. Iespējams, arī otrādi. Un bērni nesaprot, ko drīkst un ko nedrīkst. Bet speciālists diagnosticē bērnam hiperaktivitāti, trauksmes sajūtu, koncentrēšanās traucējumus un emocionālo atkarību. Kā komentē kāds cits speciālists – būtu brīnums, ja šādā situācijā tā visa nebūtu. Tas būtu cilvēks ar dzelzs nerviem, kurš bez emocionālām svārstībām spētu pārdzīvot līdzīgu situāciju un palikt emocionāli stabils. To nevar pieaugušais, kur nu vēl bērns, kuram nav pat četri gadiņi. Bet mazulis pieglaužas tētim, kad tas ir kopā ar viņu un aizmieg mammas klēpī, kad ir pie viņas. Viņam vajag abus…

Abos gadījumos īsto patiesību lems tiesa. Un var tikai cerēt, ka pēc tam vecāki beidzot spēs vienoties, kā tad īsti dzīvos tālāk, lai nenodarītu pāri tam, kas tiem ir vissvarīgākais – saviem bērniem. Bet, kā atzina kāda tiesībsargājošā iestādē strādājošā sieviete, ar tiesu nekas nebeidzas. Visbiežāk atrakcijas ar bērniem turpinās. Tikai atšķirība tā, ka, pamatojoties uz tiesas lēmumu, tiesībsargātājiem ir likumīgs pamats uzraudzīt, lai vecāki ievērotu spriedumu. "Tomēr tas negarantē, ka viņi nekropļos sava bērna psihi, kas šajos gadījumos visbriesmīgākais," sacīja sieviete, kas šādas drāmas redz itin bieži. Diemžēl vecāku pārliecība par to, ka rīkojas pareizi, esot tik dzelžaina, ka pārliecināt viņus pasaudzēt bērnus esot neiespējami. "Tad lai nebrīnās, ka vēlāk bērni šo situāciju izmantos savā labā," viņa paredz nākotni. "Un tas vairs nemaz nebūs patīkami."