Kurzemes Vārds

02:15 Trešdiena, 27. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Konflikts

Vai tiešām tēvu un vectēvu zeme zudusi?
Sarmīte Pelcmane
Vilma un Edgars Atiķi dzīvo Liepājā, bet jau daudzus gadus kopj zemīti Rucavas pagastā, E.Atiķa tēva un vectēva bijušajos īpašumos. Kopš 1991.gada Atiķu pāris cīnās par vīra mantojuma tiesībām uz šīm zemēm, viņi sev par lielu pārsteigumu konstatējuši, ka viens no zemes gabaliem, kas atrodas tik daudzu kārotajā kāpu zonā, jau vairākkārt pārdots citiem cilvēkiem. Bijuši tiesas darbi un būs vēl, bet pagaidām mantiniekiem neveiksmīgi, jo, kā izrādās, daļa dokumentu ir pazuduši, citi sasvītroti un laboti kā pirmklasnieka rakstudarbi, tāpēc patiesību pierādīt ir ļoti grūti. Bet Atiķu pāris vēl nav metis plinti krūmos, galu galā E.Atiķa vectēvs šīs zemes savulaik saņēmis par nopelniem karā, bet pats Edgars te dzimis un uzaudzis, tāpēc sāpīgi, ja zeme birokrātijas un apzinātu vai neapzinātu kļūdu dēļ tiek piešķirta citiem.

Viss velkas garumā
Atiķu pāra epopeja sākās 1991. gadā, kad vīrs Edgars Atiķis pieprasīja Rucavas pagastam tēva Zudavu māju zemi mantojumā un par vectēva Vecatiķu māju zemi vēlējās kompensāciju.
Nesaprašanās sākās jau 1993.gadā, kad Atiķi no Valsts centrālā arhīva saņēma izziņu, ka Zudavu zeme jau esot uz kāda Miķeļa Zuļģa vārda. "Nezinām, kas ir šis Zuļģis, domājām, saistībā ar to, ka savulaik tēvs bija nopircis Zuļģu mājas un pārbūvēja, varbūt tā tas bija domāts," seno pagātni atceras Atiķu pāris.
1993.gadā Rucavas zemes komisija nolēma atlikt izskatīt jautājumu par īpašumtiesību atjaunošanu Edgaram Atiķim, jo neesot īpašumtiesību apliecinošu dokumentu un vispār – dokumentos parādoties divi uzvārdi. Atiķi rakstīja pieprasījumu uz Rīgu – gan par Zudavu zemi, gan par Vecatiķu zemi. Kā tagad atceras Atiķi: "Tad atkārtoti iesniedzām visus apliecinošos dokumentus – tēva, vectēva dzimšanas apliecības un visu pārējo nepieciešamo."
Taču zemes mērītājs esot ieteicis, lai zeme tiek reģistrēta uz tā vārda, kam mantojumā ir arī māja, bet māja bija norakstīta Atiķu pāra meitai. Tad E.Atiķis rakstīja iesniegumu, ka atsakās no Zudavu zemes un atvēl to meitai.
1994. gadā tika iesniegtas bijušo īpašnieku dzimšanas apliecības un pārējie dati, bet 1995.gadā – visas arhīva izziņas gan par Zudavu, gan Vecatiķu zemēm, dokumentus atkal iesniedza Rucavas pagastā. "Zemes ierīkotājam teicām, ka gribam visu nokārtot par tām zemēm, bet viņš ne un ne, vēl esot laiks… Ar vārdu sakot, vilka garumā. Toreiz domājām, ka tā tikai tāda neizdarība," desmit gadu vecos notikumus atceras sieva Vilma Atiķe.

Pirmie pārsteigumi
Pārsteigums Atiķu ģimeni gaidīja1996.gadā, kad viņi no Rucavas Pagasta padomes saņēma protokolu, ka neesot laikus iesniegti dokumenti. "Sakarā ar mantojuma tiesību apliecinošu dokumentu neiesniegšanu noteiktajā termiņā līdz 1996.gada jūnijam, noraidām kompensācijas piešķiršanu par Vecatiķu māju zemi," bija rakstīts protokolā, paraksts – toreizējais Rucavas pagasta Zemes komisijas priekšsēdētājs Vilnis Kūpels.
Par to Atiķu ģimenei vislielākā neizpratne, jo viņi jūtas visu prasītajos termiņos izdarījuši. "1992.gadā bijām uzrakstījuši, ka vēlamies kompensāciju par Vecatiķu zemi, bet 1994.gadā to atsaucām, jo nolēmām, ka gribam pašu zemi. Dīvainākais ir tas, ka mūsu iesniegums vairs nekur nav atrodams," stāsta Vecatiķi. Pēc minētā dokumenta saņemšanas Vecatiķi paši devās uz Rucavu, lai noskaidrotu, kas par lietu, jo visus dokumentus bija iesnieguši laikā. Taču atbildi tā arī nesaņēma, dokumentu vairs arhīvos neesot.
Tad sākusies ilgstoša sazvanīšanās ar Rucavas pagasta Zemes komisijas priekšsēdētāju, tomēr nekādi nav izdevies ar viņu sastapties – te viņš ejot atvaļinājumā, te vispār nav atrodams. Pienāca 1996. gada septembris, un nu izrādījās, ka Atiķu pāra vēlmes atgūt īpašumus nav iekļāvušās termiņā, jo mantiniekiem viss bijis jānokārto tieši līdz tā gada septembrim. Ar vārdu sakot, tiek paziņots, ka viss ir nokavēts.
"Kā nokavēts!?" neizprot Atiķu pāris, ja dokumenti tika sniegti jau, sākot no 1992.gada. Tagad, kad jau pagājis laiks, Atiķi saprot, ka paši vien bijuši vainīgi – vajadzēja iedomāties, ka pagastā jāpieprasa dokumentus reģistrēt, jāpaņem dublikāti. Bet viņi taču esot vērsušies kā pie godīgiem cilvēkiem – aizbrauca uz Rucavu, uzrakstīja, iedeva papīrus un brauca prom. Pat prātā neesot ienākusi doma, ka papīri varētu pazust vai pēc tam parādīties labotās versijās.
Vislielākā kļūda, kā tagad saprot paši Atiķi, bijusi tā, ka piekrituši pārformēt Vecatiķu zemi uz meitas vārda, jo uz viņas vārda jau bijusi Zudavu zeme. Tas radīja iespēju funkcionāriem manipulēt. "Zemes un nosaukumi tika salaisti kopā, rezultātā nav vairs nekā – Zudavu zeme pie tām mājām ir vispār pazudusi, un viņi ieceļ to Vecatiķu īpašumā. Bet Vecatiķu mājas vieta 0,8 hektāru platība ir kāpu zonā, un to viņi pārdod citam…" stāsta V.Atiķe

Taisnības meklējumos
Tad Atiķi devušies meklēt taisnību Zemes dienestā, bet arī tur nav rasta skaidrība – dokumentos par zemi parādās te 1995., te 1996. gads. Atiķi konstatējuši, ka datumi dokumentos ir viltoti, un iesnieguši prasību policijā, bet tur nevienam nav bijis vēlmes sīki pētīt, un iesniedzēji saņēma atrakstīšanos, ka viss kārtībā. Nekas cits nav atlicis, kā meklēt pašiem tālāk. Atiķi dabūja dokumentus, kas liecina: Zudavu zeme 0,8 hektāru platībā piešķirta kādam Bruno Janēvicam lietošanā. Tas noticis pavisam vienkārši – B.Janēvics uzrakstījis iesniegumu ar lūgumu piešķirt Papē vienu hektāru zemes apbūvei. Un viņam arī tūlīt piešķirti 0,8 hektāri, tikai dokumentos nav atklāts, ka tā ir Vecatiķu zeme.
Interesantākais ir tas, ka zeme šim cilvēkam piešķirta 1995.gadā, kad to nedrīkstēja vēl darīt, jo nebija tikts skaidrībā ar mantiniekiem. Bet dokumentos skaidri redzams, ka datuma vieta ir labota – tā aizsmērēta ar balto korektoru un virsū uzrakstīts 1996.gads. Kad notika pirmā tiesa, Atiķi uzskata, ka tieši šī labotā datuma dēļ viņi arī zaudējuši.
Izpētot dokumentus, parādās dīvaina lieta, ko citējam: "Dienvidkurzemes reģionālā nodaļa, atbildot uz Jūsu iesniegumu, paziņo [..], ka arhīvā Rucavas pagasta 1995.gada protokolu grāmatā nav 1996.gada 5.septembra Zemes komisijas sēdes protokola. 1996. gada 24.oktobrī Rucavas pagasta komisija nav lēmusi par zemes piešķiršanu Bruno Janēvicam." Ļoti savāds dokuments! Pirmkārt, kā gan 1995.gada protokolu grāmatā vispār varēja būt ziņas par 1996.gada lēmumiem? Otrkārt, nesaprotami, ka tieši uz šī it kā neesošā dokumenta pamata Rucavas Pagasta padome pieņēmusi lēmumu par zemes atdošanu apsaimniekošanā Janēvicam.

Pārdots un gali ūdenī!
Un nu – paši pēdējie notikumi. Šā gada janvārī Atiķi uzraksta Rucavas Pagasta padomei iesniegumu, lai tā atzīst Zudavu zemi pie Zudavu mājām, kā tas bija 1991.gadā. Viņiem solīja, ka Pagasta padomes sēdē to izskatīs tajā pašā janvārī. Taču pagājis janvāris, tad februāris, bet atbildes kā nav, tā nav. Visbeidzot sekretāre pa telefonu atbildējusi, ka esot pieņemts cits lēmums. Kāds tad tas ir? Izrādās, 2004.gada 25. februārī Pagasta padomes sēdē pieņemts lēmums, ka jau zināmajam zemes īpašniekam Janēvicam atļauts pārdot šo zemi Mario Suleimānovam. Redz, kā! M.Suleimānovs pirkuma līgumu noslēdzis un Pagasta padomei apstiprināšanai iesniedzis tikai 24.februārī, bet jau 25.februārī padome steigšus to apstiprina. Bez jebkādām šaubām, kaut arī labi zina, ka īstie mantinieki jau gadus desmit cīnās par savu zemju atgūšanu. Īpašums ekskluzīvajā kāpu zonā nopirkts par niecīgu cenu – tikai 10 500 latiem.

Turpinās tiesāties
Šobrīd Atiķi gatavojas nākamajai tiesai, kas notiks novembra sākumā. Advokāte ieteikusi, ka vajadzētu panākt mierizlīgumu. Taču Atiķus neapmierina šis piedāvājums, izrādās, Pagasta padome viņiem zaudēto dzimto zemju vietā piedāvā teritoriju Zirgu salā. Kā saka V.Atiķe: "Tā ir šaura zemes strēle 50 soļu platumā un 200 soļu garumā, tātad vienu hektāru ezerā." Atiķi tam nepiekrīt, jo zemes gabals applūst un nav izmantojams. "Mēs gribam ja ne atgūt dzimtas īpašumus, tad saņemt vismaz līdzvērtīgu vietā," saka E.Atiķis. Galu galā Atiķu māju zeme ir visai vērtīga – tā atrodas vēsturiskā vietā, Ķoniņu ciemā, slavenajā kāpu zonā.
"Ko darīt?" ar asarām acīs jautā Atiķi, šo desmit gadu laikā esot bojāti nervi, negulētas naktis. E.Atiķim visvairāk žēl, ka tiek pazaudēta zeme, ko savulaik viņa vectēvs nopelnījis par piedalīšanos karā, turklāt pats Edgars tur pavadījis visu savu bērnību.
Atiķiem šķiet, ka viņu jautājumu atbildīgās institūcijas speciāli vilkušas garumā, lai varētu paspēt zemes gabalu pārdot, un tad jau vairs neko nevarēs izdarīt. Taču mantinieki nav zaudējuši cerību – viņu pēdējais salmiņš ir gan vēršanās "Kurzemes Vārdā", gan sabiedriskajā organizācijā par atklātību "Delna", kas atmaskojusi jau vairākus nelikumīgus gadījumus Kurzemes piekrastes kāpu zonā. Varbūt arī šeit varēs palīdzēt!