Kurzemes Vārds

03:52 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kaktuss

Alkas pēc gardās mammas zupas un brīvības
Katram reiz pienāk laiks, kad ir jānostājas uz savām kājām un jāpamet ģimenes ligzdiņa. Bet kad to darīt? Kad esi pabeidzis pamatskolu, vidusskolu, augstskolu? Varbūt labāk pie vecākiem dzīvot tik ilgi, cik vien iespējams? Tas nemaz nav tik viegli izlemt, jo, gan dzīvojot ar, gan bez vecākiem, ir savi plusi un arī mīnusi. Kādi tie ir, to "Kaktuss" centās izdibināt.

Dzīve ar vecākiem…
Plusi
22 gadus vecā grobiņniece Santa vēl joprojām dzīvo pie vecākiem, jo viņa studē un strādā, tāpēc neatliek laika pašai pagatavot ēdienu, izmazgāt veļu, uzpost istabas un daudzām citām lietām. Protams, nav jau tā, ka minētie darbi ir tikai vecāku pārziņā, taču studente tos var paveikt tikai savā brīvajā laikā, kā ir visai maz. "Pārnākot mājās, es zinu, ka vienmēr būs siltas vakariņas," vienu no lielākiem plusiem minēja Santa. Par ieguvumu viņa uzskata vēl to, ka nav jāmaksā par dzīvokļa īri, apkuri un elektrību. Vienmēr tuvumā ir mamma, kurai var uzticēt visas bēdas un kas uzklausīs atvasi ar sapratni. "Dažreiz mani vecāki saka, ka esmu tik reti mājās, ka liekoties, ka nemaz pie viņiem nodzīvoju," situāciju raksturoja grobiņniece.
24 gadus vecā Ilze no mājām aizgāja 18 gadu vecumā, kad sākusi studēt Rīgā, pēc mācību iestādes absolvēšanas vēl gandrīz gadu pavadījusi Lielbritānijā. Atgriežoties dzimtenē, Ilze sākusi meklēt darbu un šajā laikā uzturējusies pie vecākiem. Kaut arī tagad viņa finansiāli var sevi nodrošināt, jauniete nesteidzas ar sava dzīvokļa meklēšanu. "Es ar vecākiem labi satieku, un viņiem patīk, ka uzturos tuvumā. Kad esam kopā, laiku pavadām runājoties un mēdzu viņus pamudināt doties pastaigā vai apmeklēt veikalus," sacīja Ilze.
"Man vēl nav īstas draudzenes, tāpēc bez mammas palīdzības nemaz nevaru iztikt Es neprotu izgludināt uzvalka bikses, iztīrīt vīna traipu no žaketes, dažreiz nevaru paspēt uzklāt gultu, man ļoti nepatīk gatavot ēst un darboties ar netīriem traukiem," atklāti sacīja 23 gadus vecais bankas darbinieks Juris. Savukārt 20 gadu vecā Rīgas Tehniskās universitātes studente Liene dzīvo pie vecākiem, jo tā ir vieglāk sakrāt naudu vasaras ceļojumiem. "Vecāki man katru mēnesi dod iztikas naudu 40 latu apmērā. Šos līdzekļus es varētu iztērēt, ar kādu kopā noīrējot vienistabas dzīvokli, taču es labāk naudu pataupu un iepazīstu svešas valstis. Gan jau paspēšu izbaudīt brīvību bez vecākiem visu atlikušo dzīvi," pārliecināta studente Liene.

Mīnusi
Kā vienu no lielākiem mīnusiem "Kaktusa" aptaujātie jaunieši minēja to, ka vecākiem ir jāatskaitās, uz kurieni dodas un cikos pārradīsies mājās. Ja piemirstas piezvanīt par nokavēšanos, var nākties uzklausīt pārmetumus ilgu laiku. "Es jau saprotu, ka vecāki uztraucas, vai neesmu ar kādu baļļukā sakāvies, kāds mani nav aptīrījis un atstājis uz ielas guļam pliku, neesmu ievietots atskurbtuvē vai aizkavējies pie kādas pavieglas uzvedības meičas. Taču vēl nekas tāds manā dzīvē nav gadījies, tādēļ nav pamats raizēm. Mani ļoti tracina, ka pieskata kā mazu bērnu. Dažreiz man ir kauns, ka, uzturoties kompānijā, visiem dzirdot, mammai ir jāskaidro, ka mājās pārradīšos laikus un neesmu aizmirsis paņemt dzīvokļa atslēgu," neapmierinātību pauda 19 gadu vecais Ivars.
"Maniem vecākiem ir atšķirīgāks dienas ritms nekā man, tādēļ ir jāpiemērojas, kad viņi ēd vakariņas un iet gulēt. Protams, man nav jāiet uz dusu tajā pašā laikā, taču es nevaru slēgt skaļi televizoru," apgalvoja Ilze. Santa savukārt papildināja, ka, pieņemot kādu lēmumu, vienmēr ir jāuzklausa vecāku domas un nevar darīt tikai to, kas pašai patīk. Viņa arī novērojusi, ka, dzīvojot ar vecākiem, ir mazāk patstāvīga nekā jaunieši, kas ģimenes ligzdiņu pametuši agrāk. "Man nepatīk, ka, atnākot mājās, vecāki prasa, kā gājis skolā, un grib dzirdēt manas domas par apkārt notiekošiem procesiem. Mājās es gribu vienkārši atpūsties, nevis nepārtraukti tarkšķēt. Un ne jau mamma būs īstais cilvēks, kam stāstīšu visas problēmas un priekus," uzskata 12.klases skolniece Maija. Viņu arī kaitinot strīdi, kas bieži izceļas starp vecākiem un kuros nākas noklausīties. Liepājas Pedagoģijas akadēmijas 1.kursa studentam Reinim atkal cita bēda - viņu kaitina, ka mamma vienmēr norāda, kas jāģērbj mugurā, kaut arī tādas drēbes jau izgājušas no modes, un pat pavasarī no mājām nevar iziet bez siltas cepures un šalles.

Dzīve bez vecākiem…
Plusi
23 gadus vecā Ieva no mājām aizgāja, absolvējot 9.klasi, jo vecāki dzīvoja ārpus Liepājas un uz vidusskolu pilsētā nebija iespējams katru dienu aizbraukt. Tā kā viņa ir cilvēks, kam patīk uzturēties lielā kompānijā, mājās aicinājusi draugus. Taču pamanījusi, ka mammu tas ne visai apmierina, un nereti nācies dzirdēt dažādas piezīmes. Tagad šādu problēmu vairs nav, un dzīvoklī, kuru Ieva īrē kopā ar draudzeni, visi ir laipni gaidīti.
Daudzi uzrunātie jaunieši skaidroja, ka, esot prom no vecākiem, jūtas vairāk pieauguši, jo nav jāatskaitās, kur un ar ko iet uz ballītēm vai sēž kafejnīcā. "Man ar vecākiem bieži iznāca strīds par šo jautājumu, jo viņi gribēja zināt manas gaitas, taču pusaudzis vēlas justies liels un neatkarīgs, tāpēc ne visu vēlas stāstīt. Ja kaut ko izdarījis nepareizi, viņam liekas, ka, to atklājot, saņems nosodījumu, tādēļ labāk neko neteikt," apgalvoja Ieva. Tam piekrīt arī LPA 2.kursa students Jānis, kas pastāstīja, ka viņš dzīvoklī var aicināt ciemos draudzenes, nebaidoties, ka tās varētu neiepatikties vecākiem. "Domāju, jo ātrāk aiziet no vecākiem, jo labāk. Cilvēks pats sev tad ir kungs un iemācās daudzas lietas darīt ātrāk, piemēram, mājās man nekad nebija nepieciešamība līmēt tapetes vai izurbt sienā caurumu. Īrējot istabu, patstāvīgi esmu apguvis dažādus darbus, kas noderēs turpmākā dzīvē," teica Jānis. Jaunieši arī minēja, ka savā dzīvoklī var līmēt tapetes, kādā krāsā vēlas, tāpat neviens nekontrolē, vai ēd veselīgu ēdienu un naudu neiztērē nelietderīgi.

Mīnusi
Santa minēja, ka mājās bija ģimenes atbalstošais plecs, tagad ar visu pašai vien jātiek galā, piemēram, nauda ir jātērē tā, lai līdz mēneša beigām tās nepietrūktu. "Dzīvojot ar vecākiem, noteikti iztērēju mazāk latus ēdienam, jo mamma vienmēr bija parūpējusies par vakariņām. Nekad netrūka, piemēram, zobu pasta un tualetes papīra, kā tas nereti gadās tagad," stāstīja reklāmas dizainere Ieva. Liepājniece Ilze atklāja, ka sākumā zvanījusi mammai un jautājusi padomu par dažādām sadzīviskām lietām, teiksim, kā izmazgāt kādu traipu no apģērba. Arī tad, ja gadījies saslimt, vajadzēja lūgt mammas palīdzību. Tāpat Ievai, kad sākusi dzīvot studentu kopmītnēs, radušās dažādas problēmas. "Es nemācēju gatavot ēdienu, tādēļ vienmēr meklēju kādu cilvēku, ar kuru kopā pagatavot maltīti. Neprasmi bija pamanījuši arī citi studenti un, ja virtuvē bija piededzis katliņš, tad nāca jautāt, vai tas nav mans. Vairums gadījumu tā arī bija," smējās Ieva.
Jānis sacīja, ka viņam pietrūkst tēva, ar kuru varēja kopā paskatīties sporta pārraides un pārrunāt spēles rezultātu. Vienam pašam neesot interesanti just līdzi Latvijas komandām, tāpēc svarīgās sporta spēles viņš dodas skatīties uz kādu Liepājas kafejnīcu. Tas atkal ātrāk iztukšo maciņu. Viņš arī ievērojis, ka, dzīvojot vienam, krājas lielāks putekļu daudzums un netīrās veļas kaudze mēneša beigās ir vērienīga, arī bijušās dzīvokļa iemītnieces atstātās puķes nokalst cita pēc citas. "Laikam pēc iespējas ātrāk būs jāapņem sieva," jautrojās Jānis, kas pačukstēja, ka visvairāk viņam pietrūkstot mammas gatavotās gardās zupas.

Kaktusam uzdūrās Inita Gūtmane un Imants Liepiņš

Spānijas stāstiņi…
Slēģus labāk ciet nevērt
Manā hostelī Spānijā ieradās grupa ar klaiņojošiem vecīšiem un indiānim līdzīgu vīreli. Pie brokastu galda atklājās, ka tie ir svētceļnieki no Francijas un indiānis no Meksikas. Viņi gāja ar kājām slaveno "Santiago de Compostela" ceļu (apmēram tas pats, kas latviešiem ceļš uz Aglonu), kas ilgst 40 dienu. Indiānis, izrādās, ieradies no Meksikas viens pats un jau devītajā dienā bija palicis bez naudas un veselā saprāta - sēdējis ar savu pūšamo instrumentu ceļa malā un kūkojis. Viņš saticis vecos francūžus, un tagad visi laimīgi ceļo kopā. Es ar viņiem iepazinos 18. ceļojuma dienā.
Kad nav jāstrādā brīvprātīgais darbs ofisā, mēs ar draudzeni Maiti ilgi izguļamies. Kā jau Spānijā ierasts, arī mūsu logiem priekšā ir slēģi. Vakarā aiztaisām, uz rīta pusi paveru acis: o, tumšs, var gulēt tālāk! Beigās ap pusdienlaiku pielec, ka logiem taču slēģi priekšā un saule jau sen zenītā. Tagad vairs slēģus ciet neveram.
Manī vislielāko sajūsmu izraisa spāņu darba ritms un futbols. Par pēdējo man nav ko piebilst, bet par pirmo šis tas vēl sakāms. Vai, kopš uzturos Spānijā, esmu izdarījusi kaut ko lietderīgu? Piemēram, piektdienas darba diena (līdz diviem) pagāja kopā ar sekretāri sērfojot internetā un meklējot informāciju par labākajām izklaides iespējām Hihonas pilsētā, dzerot kafiju un apmainoties ar pieredzi. Mēs salīdzinām, cik kāda lieta maksā Latvijā, Spānijā un Francijā. Vislielāko sajūsmu kolēģos izraisīja Latvijas piena, maizes, sabiedriskā transporta biļešu un mobilā telefona īsziņas nosūtīšanas cena. Spāņi neticēja, ka kaut kas tik lēts arī var būt. Viņi darba dienas laikā neko īpaši nepadara, taču algu saņem lielāku nekā mēs Latvijā.
Beidzot man uzdots nopietns un interesants darbs - tā kā strādājam pilsētas pašvaldības iestādē, mums jāapstaigā citas iestādes, kur darbojas jaunieši, un jāsavāc nepieciešamā informācija, ko iespiest pēc tam bukletos. Pirms došanās uz intervijām ar jauniešiem mums jāvienojas par satikšanās laiku. Mana spāņu valodas prasme vēl nav tik laba, lai runātu ar pašvaldību iestāžu darbiniekiem pa telefonu, tāpēc šim uzdevumam paņēma sekretāri. Taču viņa vairāk gan čato internetā ar puišiem, nevis pilda savu tiešo pienākumu. Un tāda bezdarbība viņiem ir pilnīgi oficiāla. Brīžam man liekas, ka spāņi ir ļoti laimīga un bagāta tauta, ja var atļauties dienā strādāt tikai četras stundas un pusi no šī laika vēl pavada, pīpējot un dzerot kafiju.
Kā jau pēc kārtīgi nostrādātas nedēļas, piektdienas vakarā kojās tusiņš. Ap pulksten 23 visi sapulcējamies kopmītnes virtuvē (tāda mīlīga tā mums ir - ar televizoru, galda futbolu, improvizētu bāru un mūzikas centru). Atnāk koju šefs, atslēdz bāru, nokrāmē mums visus iespējamos dzērienus - sākot ar pāris kastēm sidra un beidzot ar brendiju, martini un šņabi. Viņš tikai pabrīdina, lai pārāk netrokšņojot, jo kojās apmetušies daži tūristi. Man likās, ka Krievijā daudz dzer, taču, salīdzinot ar šajās kopmītnēs patērēto alkohola daudzumu, Krievija nobāl. Spānijā 20 minūšu laikā lielākā daļa pudeļu jau bija pustukšas (to bija ļoti daudz). Viens otrs spāņu skuķis vakaru beidza jau pēc pusstundas. Tā piedzeršanās te ir pavisam vienkārša - metot kapeikas. Visi pēc kārtas met divas kapeikas - ja uzkrīt divi ģerboņi, dzer visi, ja viens ģerbonis un viens cipars, tad dzer viens no kompānijas pēc kapeiku metēja izvēles. Ja uzkrīt divi cipari - dzer pats metējs. Kad 15 no 20 pudelēm jau tukšas un pārējās iesāktas, visi izdomā iet uz pilsētu iedzert. Es eju gulēt - man tas ir par traku.
Svētdien biju ļoti jaukā pilsētiņā Abilesā - vecas mājeles un baznīciņa no 12. gadsimta, šauras ielas, visur izkārta veļa un iestādītas puķes. Ievēroju, ka vienas mājas logu rotā virvē sakarināti sīpoli un Ziemassvētku eglīšu mantiņas. Vispār spāņus ļoti labi raksturo viņu logi. Ar draugiem iegājām mazā restorānā, kur vīri skatījās futbolu. Pasūtīju kafiju. Man pasniedza mazu piņģerotu ar aizdomīgi melnu šķidrumu. Šķita, ka Latvijā lieto stipru kafiju, taču atlika tikai iedzert pirmo malku un acis bija uz kātiņiem. Pēc trešā malka manas garšas kārpiņas atteicās darboties, bet pēc piecām stundām bija tik uzmundrinošs garastāvoklis, ka pusi nakts nevarēju aizmigt.

Dita Gruze