Kurzemes Vārds

05:09 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Vienkārši strādnieki kļūst par uzņēmējiem

Viktors Ulberts

Šis raksts varbūt kādam šķitīs fantastikas žanra cienīgs. Taču tas ir patiess stāsts par diviem liepājniekiem - ULDI un KRISTĪNI MŪRNIEKIEM, kuriem apnika dzīvot mūžīgā naudas trūkumā. Taču tā vietā, lai lamātu valdību un lūgtu pabalstus, viņi riskēja uzsākt savu lietu - paņēma kredītu un nodibināja uzņēmumu. Tagad pēc pāris gadu darba viņi jau jūtas samērā stabili un plāno paplašināt uzņēmējdarbību.
Uldis ar Kristīni, kuri tagad pārstāv trīdesmitgadnieku paaudzi, apprecējās 1997.gada augustā. Kristīne tobrīd strādāja par apkopēju Metalurgu kultūras pilī un saņēma 70 latu mēnesī, savukārt Uldis - Liepājas Autobusu parkā par autoatdzinēju, tas ir, cilvēks kurš uzņēmuma teritorijā nogādā autobusu uz mazgātavu, remontdarbnīcu u.c. Viņš mēnesī pelnīja 80 latu.

Apnīk dauzīt televizoru
"Pavisam štruntīgi bija. Ēdām lielākoties ceptus kartupeļus un no laukiem atvestos produktus," atceras Uldis. Pārējā nauda tērēta dažādām nepieciešamām lietām - lampām, durvju zvanam, traukiem. "Mums jau faktiski nekā nebija - dīvāns, divi klubkrēsli, televizors un ledusskapis," piebilst Kristīne. Un ar tā brīža ienākumiem viņiem nebija izredžu būtiski uzlabot dzīves līmeni. Lai gan kaut ko darīt jau mēģināja. "Lampu televizors, lai tas kaut ko rādītu, bija nepārtraukti jādauza. Apnika to darīt, tāpēc saņēmāmies pirmajam līzingam." Veikalā "Šautra" noskatīts televizors, un jaunā ģimene spriedusi: "17 latu mēnesī! Mēs taču to nevaram atļauties!" Tomēr televizors paņemts. Grūti gājis ar rēķinu samaksu, taču knapinoties tas izdarīts. Pēc tam paņemts arī ledusskapis. "Dzīvojām tā: saņemam algu, nomaksājam rēķinus, un tad skatāmies, kas pāri paliek. Bija brīži, kad ar 10 latiem vajadzēja iztikt 10 dienas," atzīst Uldis.
Taču paralēli tam abi divi prātojuši, ka vajadzētu uzsākt savu lietu.

Ar vecu auto nav ko iesākt
Pirmais biznesa mēģinājums bija 1999.gadā, iegādājoties vecu mikroautobusu par 200 latu. Skaidras naudas Mūrniekiem tik daudz nebija, tāpēc par šo pirkumu Uldim vēl vajadzēja naktīs pastrādāt remontdarbos.
Ar šo transportu Uldis piegādāja preces "Liepājas metalurga" atpūtas bāzei "Draudzība" Bernātos. Taču ar to varēja tikai vilkt dzīvību, nevis nopietni pelnīt. Darbs tikai vasaras sezonā, samaksa niecīga. Arī mašīna veca, tās remonts apēda visu sapelnīto. Un galu galā šis mikroautobuss tika atdots par divām kravām malkas.
"Tad sēdējām, grauzām nagus un domājām, ko darīt. Ar vecu mašīnu strādāt nav nekādas jēgas. Vajadzēja nopietnāku kapitālu, lai kaut ko uzsāktu," atceras Uldis.
Avīzēs sāka parādīties banku piedāvājumi par kredītiem pret ķīlu. "Prātojām, ka vajadzētu mēģināt. Taču bija bail, ka neveiksmes gadījumā paliksim bez mājām un vajadzēs iet dzīvot mežā zem koka. Bez tam mums arī nebija biznesā nekādas pieredzes. Nepārzinājām ne tirgu, ne cenas. Kur nu vēl konkurenci."
Taču Mūrnieki sadūšojās, paņēma kredītu un iegādājās kravas automašīnu. Taču, lai darbotos, vajadzēja arī juridisko bāzi, un tā 2003.gadā tika nodibināta SIA "Konuss KS", kurā Kristīne ir direktore, savukārt Uldis atbild par transportu.

Klienti atturīgi pret firmām
Pirmo klientu meklēšana bijusi ļoti grūta. Mūrnieki izvērsa reklāmas kampaņas pat divus mēnešus no vietas. Interesanti, ka sludinājumi publicēti tieši "Kurzemes Vārdā". Uldis ar Kristīni brauca uz laukiem, pirka malku, veda to uz savu sētu, paši zāģēja un pēc tam piedāvāja pircējiem. Gadījušās arī visādas ķibeles. "Citi piegādāja malku ar automašīnu ZIL. Braucamais liels, riteņi lieli, izgāž kravu un arī kaudze izskatās augsta un liela. Es izgāžu savu "Mercedes" kravu - kaudze ir zema un gara. Cilvēki apskatās un saka: "Nē, labāk es ņemšu ziliņu." Lai gan man krava par to pašu cenu bija lielāka. Pēc tam gan tantiņas zvanīja un prasīja, lai ved vēl. Pusotras rindas vairāk sanācis," atceras Uldis.
Tad Mūrnieki pievērsušies grants un zemes transportēšanai. Interesanti, ka neviens klients neatsaucās uz sludinājumu, ja tika minēta firma. Bet līdzko pakalpojumus sludinājumā piedāvāja kā privātpersona, pasūtītāji uzreiz atradās. "Cilvēkiem ir stereotips: ja jau firma, tad ļoti dārgi," novērojusi Kristīne.
Mūrnieku firma piedāvā tikai transporta pakalpojumus. Un ar laiku gūta pieredze, kādu preci cilvēki vēlas. "Pašam kādreiz nebija sajēgas. Bet tagad uzreiz prasu, kādām vajadzībām grants nepieciešama. Tad zinu, vai vajadzīga skalotā grants, ar māla piejaukuma vai bez tā," skaidro Uldis.
SIA "Konuss KS" nu jau ir četras tehnikas vienības - kravas auto, puspiekabe, vilcējs un furgons, ar ko klientiem var piegādāt līdz pat 28 tonnām beramkravas. Protams, arī vieglais auto, kas nesen iegādāts pašu vajadzībām. Un tuvākajā laikā Mūrnieki plāno pirkt vēl vienu kravas auto.

Biznesam noder arī apkopējas pieredze
SIA "Konuss KS" ir vēl viena darbošanās sfēra - telpu uzkopšanas un apkalpošanas serviss. "Ko sievietei vajag mājās? Lai telpas būtu iztīrītas. Kāpēc viņai pēc darba vēl jāslauka putekļi un jāvicina lupata? Viņa varbūt sestdien, svētdien grib iet kaut kur atpūsties. Un te noder telpu uzkopšanas un apkalpošanas serviss," stāsta Kristīne, kurai pašai arī radusies šī biznesa ideja. Bez tam tas nenozīmē, ka pie klienta mājās ieradīsies bariņš meiču ar spaiņiem un slotaskātiem. Mūrnieki ir iegādājušies moderno "Kirbi" tīrīšanas tehniku. To veikalā nemaz nevar nopirkt, jo tiek izplatīta tikai ar tirdzniecības aģentu starpniecību prezentācijās. "Kirbi" aparāts, kas no skata atgādina parastu putekļusūcēju, veic lērumu funkciju, ko putekļusūcējs nespēj: pulē, jonizē gaisu u.c. Šī tehnika ir ļoti dārga, tāpēc arī Kristīne iedomājusies, ka ne katrs tādu var atļauties, taču noteikti grib, lai laiku pa laikam ar tādu tehniku iztīra māju. Šis pakalpojums nav lēts, taču izrādās, ka pat pensionāres reizi pāris mēnešos atļaujas aicināt talkā Mūrnieku firmas meitenes.

Bez mācībām tomēr neiztiek
Gan Kristīnei, gan Uldim ir tikai pamatskolas izglītība. Abi sākuši mācīties arodvidusskolās, taču tās nav pabeigtas. "Jaunībā ir citas domas galvā. Ka tik ātrāk strādāt un pelnīt! Mācības? Mācījos par metinātāju, bet papildus vajadzēja apgūt lērumu priekšmetu, kas mani galīgi neinteresēja," atzīst Uldis. Kristīne savukārt citē savas klases audzinātājas Modestas Andersones teikto: "Nav jēgas sēdēt vidusskolā un velti krēslus deldēt. Tad ej un dari ko citu." Kristīne uzskatījusi, ka viņai vidusskola neko nedos, tāpēc arī mācības tur nav turpinājusi.
Taču līdz ar firmas dibināšanu abi bija spiesti papildus izglītoties. "Pašmācības ceļā vien viss bija jāapgūst - grāmatvedības dokumenti, līgumu noformēšana, datoriemaņas. Taču bez tā nevarēja," atzīst Kristīne. Uldis savukārt pašlaik iet kursos, lai saņemtu licenci starptautiskajiem kravu pārvadājumiem. Akurāt pa visu Eiropu Uldis gan vēl nedomā traukties, taču ļoti iespējams, ka jau šogad viņa firmai vajadzēs vest kravas uz Lietuvu un Igauniju.

Dzīvo kā cimds ar roku
Tā nu divi vienkārši, maz atalgoti strādnieki dažos gados ir kļuvuši paši savas dzīves noteicēji, un viņiem vairs nav jāskaita santīmi un jārēķina, vai pusdienās pie kartupeļiem iznāks nopirkt kādu desiņu. Protams, biznesā visādi var gadīties. Taču Mūrnieki šobrīd jūtas samērā droši, jo pat tad, ja banka pēkšņi pieprasītu atdot visu kredīta summu, viņi tāpat vairs nepaliktu tukšinieki.
Taču gan Uldis, gan Kristīne atzīst, ka viss sasniegts tikai tāpēc, ka abu starpā valda pilnīga saskaņa un savstarpējs atbalsts. "Ja vienu pārņem pesimisms un gribas nolaist rokas, tad kāda laba ideja rodas otram. Un atkal esam zirgā." Pat intereses ir vienādas - abi izklaidējas, kopā ar draugiem braucot makšķerēt un medīt. "Mēs tiešām dzīvojam kā cimds ar roku," abi piekrīt šādai atziņai, un saka paldies draugiem, pateicoties kuriem viņi savulaik iepazinās. Un pēc tam jaunā pāra kāzas svinētas septiņas dienas.