Kurzemes Vārds

17:40 Ceturtdiena, 24. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Viens no tiem, kuriem uzticamies
Andrejs Rjabcevs

Ziņu raidījumos un avīžu slejās par kārtībniekiem nereti uzzinām tikai negatīvo - viens piekāvis aizturēto, cits paņēmis svešu mantu un kukuli, bet vēl kādam pogainais atņēmis pēdējos desmit latus par ielas šķērsošanu neatļautā vietā. Policija joprojām sabiedrības redzējumā tiek vērtēta kā represīva iestāde, tāpēc pret policistiem nereti veidojas nepatika. Tieši tāpēc patīkama šķita nesen izskanējusī ziņa no Iekšlietu ministrijas, kas apkopojusi rezultātus par iedzīvotāju vērtējumā uzticamākajiem un godīgākajiem policijas darbiniekiem. Starp tiem atzinību saņēmis arī Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Ceļu policijas nodaļas inspektors Ingus Grandbergs. Tieši par viņu saņemts vislielākais skaits pozitīvu atsauksmju no iedzīvotājiem, un tātad viņam arī uzticas.

- Tas, ka no visiem Liepājas policistiem iedzīvotāji tevi ir novērtējuši par uzticamāko un labāko, tomēr ir liels pagodinājums. Vai jūties nopelnījis šo uzslavu?
- Godīgi sakot, man pašam bija šoks, uzzinot, ka esmu ieguvis šo atzinību. Jā, man darbā ir labi rezultāti, daudz aizturēto vadītāju dzērumā, bet tas taču gluži pretēji sodītajos varētu veicināt tikai niknumu vai nepatiku pret mani kā policistu. Ja es kādu notveru un sastādu protokolu, tad šis cilvēks diezin vai mani atcerēsies ar labu vārdu un uzslavām šādos konkursos. Protams, ir cilvēki, kuri saprot, ka es vienkārši daru savu darbu. Bet ir arī cilvēki, kuri mani uzskata par lielāko ienaidnieku un labāk redz ejam, nekā nākam. Bet tā tas ir bijis vienmēr - jo vairāk strādā un sodi cilvēkus, jo vairāk nelabvēļu sev iemanto.
- Arī tavs priekšnieks, raksturojot tavu darbu, atzina, ka sastādīto protokolu un aizturēto autovadītāju skaita ziņā starp saviem kolēģiem esi līderos. Kā tev tas padodas?
- Manuprāt, tas sākās zināmā mērā kā manu priekšnieku eksperiments: ja līdz šim bija praktizēts, ka uz policiju atnākušos jaunos inspektorus salika pārī ar pieredzējušu policistu, tad ar mani izdarīja izņēmumu - drīz vien pēc iestāšanās policijā, mani salika pārī ar tādu pašu jauno. Abiem jaunības maksimālisms, jūra līdz ceļiem un tad arī raujamies no visa spēka. Acis ciet un tikai rakstām protokolus, neskatoties, kurš ministrs un kurš deputāts.
- Varbūt šāds maksimālisms būtu svētīgs visā policijā kopumā?
- Cik zinu, tādas idejas gaisā virmo, taču ir arī sava ēnas puse. Jo vairāk cilvēku aizturam, jo lielāka varbūtība, ka kāds no tiem būs agresīvs, sāks pretoties un iznāks pielietot speciālos aizturēšanas paņēmienus vai rokudzelžus. Mums sanāca vairāki šādi incidenti, pēc kuriem tad arī nolēma mūs, abus jaunos, izšķirt. Mēs, protams, katru dienu atnesām pa kādam protokolam un kārtējam noķertajam dzērājam, bet bija arī sūdzības.
- Bet vai tev nešķiet, ka zināmā daļā jau gadiem strādājušo policistu ir radusies tāda kā rutīna pret saviem darba pienākumiem?
- Iespējams, daži savus desmit gadus jau šajā darbā nostrādājuši, viņiem vairs nav degsmes kaut kur rauties un sevi apliecināt. Bet tomēr ir arī tādi darbinieki, kas ļoti pašaizliedzīgi pilda savus darba pienākumus un ar kuriem ir patīkami strādāt. Ne velti dažkārt saka, ka var izbraukt cauri pusei Latvijas pa šoseju no Rīgas, taču Liepājas rajonā gandrīz vienmēr kaut kur gadīsies kāda policijas patruļa. Tas laikam nozīmē, ka strādājam labi. Tā arī ir, jo priekšniecība ir diezgan stingra, tāpēc arī nevar atļauties neko nedarīt.
- Vai policistam vispār iespējams distancēties no savas pagātnes, draugiem, paziņām tajos brīžos, kad jāstāv uz ceļa un jāsoda likuma pārkāpēji?
- Esmu dzimis un audzis Vērgalē, pazīstu ļoti daudzus no šī pagasta, bet maršruts ir arī tāds, ka sanāk patrulēt pa tiem ceļiem. Dažkārt cilvēkiem liekas, ka mans pienākums ir pievērt acis uz viņu pārkāpumiem, ja mēs esam bijuši pazīstami vai viņš mani bērnībā ratiņos vadājis. Jā, pazīstamiem cilvēkiem nav viegli sastādīt protokolu par drošības jostu nelietošanu vai par gaismas lukturu neieslēgšanu, taču mans lielākais ienaidnieks uz ceļa ir dzērāji. Es domāju, ar tiem nevar būt nekādas auklēšanās un, ja cilvēks pie stūres ir sēdies dzērumā, tad vairs nekas nelīdz. Ne tas, ka esam uzauguši vienā pagastā vai vienā smilšu kastē spēlējušies. Un cilvēki to negrib saprast, tāpēc ir bijuši visādi raibi gadījumi - solījumi atriebties, esmu ar nūjām sagaidīts pie mājām, bet nopietni starpgadījumi tiešām nav bijuši.
- Vai ir bijuši gadījumi, kad, pildot dienesta pienākumus, saproti, ka tava dzīvība ir briesmās?
- Varētu teikt, ka līdz šim esmu ticis cauri puslīdz viegli. Vienīgais, kas man tiešām liktu justies apdraudētam, ir šaujamais. Ar nažiem bruņojušies kaušļi nav trakākais, ar ko man nācies saskarties, jo pa īstam satraukums rodas tikai tad, kad jāaiztur kādu ar pistoli rokā. Taču tas tikai uzsit asinīs adrenalīnu, padara dzīvi interesantāku.
- Tev droši vien nākas redzēt arī traģiskas avārijas un bojā gājušos. Vai ir kāda avārija, kas visspilgtāk iespiedusies atmiņā?
- Avāriju tiešām ir bijis daudz, taču visspilgtāk man atmiņā palikusi samērā vēl nesen notikusī avārija uz Grīzupes ielas, kur bojā gāja māte ar dēlu. Toreiz automašīna bija saslīdējusi un pakļuvusi zem smagās automašīnas. Ir nācies redzēt uz ceļa bojā gājušos, notriektos cilvēkus, taču pēc tam nākuši citi gadījumi, un viss aizmirsies. Bet, strādājot ar avāriju pie Centrālās slimnīcas, vissmagāk bija redzēt, ka miris bērniņš. Bērni vienmēr atmiņā iespiežas spēcīgāk, jo galu galā viņiem dzīve bija tikko sākusies.
- Ceļu policija ir dienests, ar kuru iedzīvotājiem visbiežāk iznāk sastapties. Tā galu galā ir arī liela atbildība, jo tieši Ceļu policijas inspektori vistiešāk rada sabiedrības viedokli par policiju kopumā.
- Zināmā mērā mēs tiešām esam kā visas policijas spogulis. Esmu kādu laiku strādājis arī Patruļdienesta rotā un apzinos, ka tur man kā policistam nepievērsa tik lielu vērību. Ja tagad redz ceļu policistu kaut ko darām, tad tūlīt jāraksta sūdzības, jo lielākajai daļai šis dienests jau ir pazīstams. Tas bez šaubām uzliek milzīgu atbildību, jo nemitīgi ir jākontrolē, kā es izskatos un kā es uzvedos. Nevar staigāt nošļukušā formastērpā, jo cilvēki visu laiku mani vērtē kā policistu, nevis vienkāršu cilvēku. Nu gadās, ka, braucot pie stūres, iezvanās mobilais telefons, bet, ja mēs kārtību prasām no autovadītājiem, tad arī pašiem tā ir jāievēro.
- Lai arī tu esi atzīts par policistu, kuram sabiedrība uzticas, tomēr kopumā pret policiju ir diezgan nievājoša attieksme. Kāpēc, tavuprāt, vēl joprojām trūkst uzticamības policijai?
- Es domāju, daudzi vēl joprojām baidās no policijas. Tas ir saglabājies stereotips no padomju laikiem, kad no milicijas darbinieka varēja dabūt ar steku pa muguru tikai tāpēc, ka kaut ko ne tā pateici vai paprasīji. Tomēr, cik man pašam ar to nākas saskarties ikdienā, redzu, ka sabiedrības uzticība policijai aug. Pie manis uz ielas nāk klāt večiņas un prasa, kur viņas var atrast kādu māju, kur atrodas tāda vai cita iela, cilvēki pie policistiem vēršas ne tikai kritiskās situācijās, bet arī vienkārši lūgt padomu.
- Policijā taču ir daudz dažādu dienestu. Kāpēc izvēlējies tieši Ceļu policiju?
- Atnākot praksē Policijas pārvaldē, man uzreiz piedāvāja iespēju strādāt Ceļu policijā. Toreiz man šis darbs ļoti iepatikās, jo galu galā daudziem puišiem jaunībā ir sapnis strādāt Ceļu policijā. Laikam tieši tāpēc arī man tas laiks iespiedies atmiņā. Nebiju nemaz cerējis, ka man varētu ļaut palikt Ceļu policijā arī pēc prakses, bet toreizējais priekšnieka vietnieks Gints Ešenvalds pateica, ka tāda iespēja ir. Noliku skolā eksāmenus un, nesagaidot nemaz izlaidumu, jau biju klāt ar saviem dokumentiem policijā. Uzreiz gan mani nepaņēma, jo vispirms vajadzēja apmeklēt Policijas skolu Kauguros, taču es biju gatavs to darīt. Tagad esmu atpakaļ Ceļu policijā un esmu gandarīts ar savu darbu.
- Bet vai nebūs kāds brīdis, kad nogursi?
- Jau divus gadus strādāju Ceļu policijā, bet vēl joprojām man ir spars kaut ko darīt. Liela nozīme ir tam, kas ir tavs pārinieks. Ja abiem patīk darbs, ko dara, tad tas ir ideāli, bet, ja kaut viens sāks slinkot, tad uz rezultātiem nav ko gaidīt.
- Vai tu pats esi domājis, kas tev īsti ir darbs policijā - vienkārši iztikas avots, misija vai kas cits?
- Tas, protams, ir gan mans maizes darbs, gan arī kaut kas vairāk par to. Negribu lietot tik skaļu vārdu kā misija, taču visu laiku ir apziņa, ka es esmu policists un mans uzdevums ir nodrošināt kārtību. Pat no darba brīvajā laikā es nevaru pieļaut, ka notiek pārkāpumi. Ja redzu, ka kāds dzērumā sēžas pie mašīnas stūres, zvanu kolēģiem, lai pārķer dzērāju un neļauj viņam šādā stāvoklī vadīt automašīnu. Kam gan ir vajadzīgs, lai šis cilvēks pēc tam izraisa vēl kādu avāriju vai kādam nodara pāri? Vienalga, vai ir maiņa un jāstrādā, vai iedota brīvdiena, visu laiku esmu iekšā policijā. Manuprāt, vispār nav novelkama robeža, kur īsti beidzas policista darbs un kur sākas cita viņa dzīve. Jebkurā brīdī kaut kas nozīmīgs var notikt un mani var izsaukt darbā. Bet man tas ir vienalga, jo šis darbs man patīk, un esmu gatavs to darīt jebkurā laikā - vai tā būtu svētku diena vai brīvdiena. Tas ir dienests, un kā jebkurā dienestā, tas prasa zināmu kārtību. Mēs pat no valsts nevaram izbraukt, to iepriekš nesaskaņojot ar priekšnieku.

Vizītkarte
Ingus Grandbergs,
vērgalnieks;
mācījies Cīravas arodvidusskolā, tad policista profesiju apguvis Policijas skolā Kauguros;
jau divus gadus strādā Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Ceļu policijas nodaļā par inspektoru;
šogad saņēmis atzinību Iekšlietu ministrijas rīkotajā konkursā "Policists, kuram es uzticos".