Kurzemes Vārds

05:00 Svētdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Zobu tīrīšanas meistare
Kristīne Pastore

Iepazīstināšanai:
ANITA BRAŽE, zobu higiēniste.
Strādā Zobārstniecības poliklīnikā.
Mācījusies Rīgas 1.medicīnas skolā un Rīgas Stradiņa universitātē, Zobu higiēnistu skolā.
Mamma pirmklasniekam Endijam.

Zobu higiēnistes ANITA BRAŽES pārcelšanos uz Liepāju var saukt gan par atgriešanos dzimtajā pusē, gan arī vienlaikus tomēr par ienākšanu svešā vidē. Viņa ir dzimusi Embūtē un jau kopš 16 gadu vecuma lielāko daļu savas dzīves pavadījusi Jelgavā, vēlāk Rīgā, tāpēc pārcelšanos uz Liepāju var uzskatīt par diezgan vērā ņemamu pārmaiņu. Par dažādām pārmaiņām Anita domā diezgan regulāri, taču vienu zina skaidri - dzimtā Embūte viņai būs un paliks vieta, kur braukt ciemos, bet diezin vai dzīvot un strādāt. Un Anita ir viens no tiem cilvēkiem, kas par savu darbu saka - man tas ļoti patīk!

Bērnībā nezināja, kas ir zobu sāpes
Nu nebija tā, ka sapnis par medicīnu Anitu būtu vajājis jau kopš bērnības vai pirmajiem skolas gadiem. Tomēr doma saistīt dzīvi ar šo specialitāti meitenei bija gan. Kāpēc? "Es nevarēšu pastāstīt kaut kādu vienu notikumu, kas mani par to būtu pārliecinājis, tomēr skaidri zināju, ja tā būs medicīna, tad noteikti zobārstniecība," viņa atceras. "Varbūt tāpēc, ka līdz pat 7.klasei man nebija neviena paša bojāta zoba. Un, kad skolā ieradās zobārsts, man tik ļoti gribējās, lai mani pasauc uz kabinetu! Citiem, kam zobus bieži ārstēja, bija bail, bet es nekad neesmu baidījusies no zobārsta."
Tomēr mamma savu tikko pamatskolu beigušo meitiņu lielajai Rīgai neuzticēja vis - par mazu esot. Taču apgūt zobārstniecības specialitāti bija iespējams tikai Rīgā. Tāpēc Anita kā paklausīgs bērns iestājās un pabeidza Kazdangas lauksaimniecības skolu un kļuva par diplomētu agronomu. Bet valstī sākās pārmaiņu laiki, un šie speciālisti tik daudz, cik saražoti, vairs nebija vajadzīgi. Anitai tas bija gandrīz kā glābiņš - nu aši prom uz Rīgu! Nē, ne gluži - Jelgavā viņai dzīvoja draugs, tāpēc šī pilsēta drīz vien kļuva arī par Anitas biežu uzturēšanās vietu. Un cik tad tālu līdz Rīgai?

Zobus tīrīt pareizi IR jāiemācās!
Vispirms Anita Rīgas 1.medicīnas skolā izmācījās par zobārstniecības māsiņu un sāka strādāt Jelgavā, zobārstniecības kabinetā, bet pēc tam Stomatoloģiskajā institūtā Rīgā, un tur viņa iepazinās ar zobārstēm Andu Brinkmani un Egitu Senakolu, kas ir zobu higiēnas pamatlicējas un popularizētājas mūsu valstī. Tieši viņu iespaidā arī Anita saprata, ka tieši šī varētu būt viņas īstā specialitāte un iestājās Zobu higiēnistu skolā. Un viņa piekrīt, ka nav kļūdījusies.
Tagad Anita ne tikai strādā Zobārstniecības poliklīnikā par zobu higiēnisti, bet arī dodas uz skolām un bērnudārziem un māca bērnus, kā pareizi tīrīt zobus. "Liepājā, salīdzinot ar Rīgu, joprojām maz cilvēku saprot to vienkāršo patiesību, ka, regulāri apmeklējot zobu higiēnistu, zobi bojāsies daudz retāk." Viņa saka un min sevi par drošu paraugu: "Man zobi nav laboti jau astoņus gadus."
Anita uzsver, ka ne jau tikai bērni ir jāmāca pareizi tīrīt zobus, bet pirmām kārtām pieaugušie, jo viņi ir tie, kas šo prasmi tāpat kā visas citas tālāk nodod saviem bērniem. Tomēr novērojumi liecina, ka pieaugušie labprāt atnāk un ļauj, lai higiēnists izdara savu darbiņu, taču klausīties un mācīties par pareizu tīrīšanu - nē, paldies, es to protu! Bet neprot, Anita strīdas pretī. Pareizi tīrīt zobus, tas nenozīmē pāris reižu cītīgi izvicināt birstīti pa muti, izskalot un viss! "Ir daudz un dažādu knifu, kas būtu jāzina," saka Anita un piebilst, ka, starp citu, ne mazāk svarīga kā pati zobu tīrīšana ir laba zobu birstīte un citi palīglīdzekļi. Tāpēc, lai arī klienti visbiežāk nevēlas klausīties pamācības un kur nu vēl paši uz manekena izmēģināt pareizo zobu tīrīšanas tehniku, kamēr norisinās zobu higiēnas procedūra, Anita nenogurusi runā par šīm lietām un atzīst, ka uzlabojumus tomēr pamanot, kad klients atnāk nākamo reizi. Un tieši tāpēc viņa ar dubultu prieku visas šīs zinības māca bērniem. "Viņi ir tie, kas klausās un ņem vērā dzirdēto," saka Anita, bet skumji secina, ka laukos bieži vien tikai vienai trešdaļai klases skolēnu vispār mājās ir zobu birstīte… Par kādu higiēnu te var būt runa? Viņasprāt, atrisinājums būtu, ja firmas, kas izplata zobu birstes, zobu pastas un citas ar zobu higiēnu saistītās preces, sponsorētu šiem bērniem nepieciešamās lietas. Un Anita, pavisam nekaunoties, atzīstas, ka arī pati pareizi tīrīt zobus iemācījusies tikai 16 gadu vecumā.
Un vēl Anita piebilst, ka tas, vai cilvēki rūpēsies par zobu higiēnu, ir atkarīgs arī no zobārstiem - vai viņi ieteiks saviem klientiem šo speciālistu. Pamazām šāda prakse nostabilizējas.

Pārmaiņas nevajag vilkt garumā!
Stāsts par Anitas pārcelšanos uz Liepāju ir saistīts ar viņas ģimenes iziršanu - viņa palika viena ar dēlu un, pārceļoties uz Liepāju, bija tuvāk savējiem. Viņai patīk Liepājas svaigais gaiss, bet tas ir izdarījis arī korekcijas Anitas garderobē. "Šejienes vējos no mana drēbju skapja ir praktiski izzuduši romantiski svārciņi, un to vietu ieņēmušas garās bikses," viņa smejoties stāsta. "Tāpēc dažkārt jūtu, ka gribu atpakaļ uz Rīgu, uz Jelgavu, kur vēji tomēr nav tik stipri. Un gribu arī kārtīgas ziemas, nevis šejienes slapjos nokrišņus." Tāpēc nebūšot nekāds brīnums, ja viņa pēc laika izdomās un aizbrauks. Bet pagaidām vēl ne.
Pagaidām Anita ir pieņēmusi kādu diezgan radikālu lēmumu. "Es esmu tipiska darbaholiķe, kurai turklāt par lielu laimi savs darbs ļoti patīk, un šos divus gadus, kopš esmu pārcēlusies uz Liepāju, strādāju sevi nežēlodama," viņa stāsta. "Bet šogad sapratu, ka tā vairs nebūs - es darba slodzi samazināšu!" Lielākoties tas darīts dēla dēļ. "Viņš man ir izteikti hiperaktīvs, patstāvīgs un lieliski var pats sev uzsildīt vakariņas un izdarīt daudz ko citu," stāsta Anita. "Bet es tomēr negribu, lai viņš lielāko daļu dienas pavadītu viens pats, ēstu sviestmaizes un skatītos multenes. Tagad, kad strādāju mazāk, mēs daudz vairāk esam kopā, kopīgi gatavojam vakariņas, runājamies, kopīgi skatāmies televizoru un ejam staigāt. Mums ir savi vakara rituāli un daudz kas kopīgs. Man tas ir ļoti svarīgi." Jā, Anita nenoliedz, ka tagad nopelna mazāk nekā iepriekš, bet viņa to nevērtē kā lielāko zaudējumu.
Tā nemaz nav tik bieža prakse, ka kāds tā pēkšņi spēj pateikt - viss, strādāšu mazāk! "Bet es varēju, man ir tāds raksturs - ja kaut kas nepatīk, mainu nekavējoties! Tā bija arī ar pārcelšanos uz Liepāju - izdomāju, sametu somā mantas un atbraucu! Pārmaiņas nevajag vilkt garumā."