Kurzemes Vārds

05:34 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Mana aizraušanās

Instrumenti, kas piedzīvoja sirmus matus
Inita Gūtmane

Kavējoties atmiņās par bērnu dienām, katrs atceramies kādu mīļu lietiņu, dažai tā ir mammas lūpu krāsa, kādam koka vilcieniņš, citam pirmās slidas vai bilžu grāmata. Ja pajautā mūziķiem par bērnībā iecienītāko lietu, viņiem smaids parādās uz lūpām, atceroties pirmo mūzikas instrumentu. Ja tie nebūtu bijuši viņiem pieejami, iespējams, mēs nemaz nezinātu pateikt, kas ir EDIJS ŠNIPKE, ULDIS MEĻĶIS un ANDRIS ĒRGLIS.

Kam pieder ģitāra zvaigznes formā?
Liepājnieks Edijs Šnipke lielu daļu bērnības pavadīja pie vecmāmiņas Kungu ielā. Turpat mājvietu bija atradis viņa onkulis mūziķis Sergejs Virockis, kas bija arī pazīstams ģitāru izgatavotājs. Tādēļ viņa mājās vienmēr atradās šis mūzikas instruments, kas piesaistīja septiņus gadus vecā Edija uzmanību. "Atceros, onkuļa istabā uz gultas stāvēja basģitāra, no kuras nekāda īpašā skaņa nenāca, bet es to ņēmu klēpī un raustīju stīgas. Sākotnēji tas tomēr neliecināja, ka man būtu parādījusies vēlme apgūt ģitāras spēli," atceras mūziķis.
Lielāka interese par mūzikas instrumentu radusies, kad viņš, mācoties Liepājas Politehnikumā, izlasījis mācību iestādē izlikto aicinājumu izveidot grupu. Drauga pamudināts, izdomājis arī pamēģināt. "Tad es gāju pie mammas brāļa, lai man ko iemāca spēlēt. Viņš man uz tapetes loksnes uzzīmēja basģitāras grifu un uz attiecīgajām vietām uzrakstīja notis," par nopietnāku muzicēšanas aizsākumu pastāstīja Edijs. Tā nu bērnībā trinkšķinātā ģitāra atkal iegūla viņa rokās uz vairākiem gadiem.
Dziedātāja ģimenē talants uz muzicēšanu pārmantots no paaudzes uz paaudzi, un šī Dieva dāvana nav gājusi secen arī Edijam. Viņš gandrīz patstāvīgi, nedaudz palīdzot onkulim, apguva spēlēšanas iemaņas. Edijs apgalvoja, ka ir spēlējis vairākus instrumentus, taču mīlestība uz ģitāru bijusi visspēcīgākā.
Kad jaunietim apritēja 18 gadu, onkulis Sergejs viņam uzdāvināja paša gatavotu jaunu basģitāru, vēlāk ar tēva atbalstu Edijs iegādājies vēl labāku ģitāru no firmas "Fender", kas bija ražota Meksikā. Veco ģitāru vairs nebija nepieciešams izmantot, taču tieši ar to saistās visvairāk atmiņu. "Šī basģitāra ir īpaša, neko līdzīgu neesmu redzējis. Tā bija roku darbs, plānāka nekā parastās ģitāras, korpuss bija izgatavots no bieza finiera un tai bija jocīga forma - tāda kā zvaigzne. Ģitāra izdeva skaņas, kas līdzinājās grupas "Bītli" izpildījumam pirms daudziem gadiem." Kad tā nonākusi Edija lietošanā, ģitāra bijusi balta, ar laiku no intensīvas lietošanas kļuvusi pelēcīga. Lai justos stilīgāks un mūzikas instruments būtu piemērotāks pagrīdes mūziķim, jaunietis to pārkrāsojis melnu un uzlabojis skanējumu.
"Kad onkulis man to iedeva spēlēt, viņš piekodināja, ka tā nebūs mans īpašums, varu tikai aizņemties. Zinu, ka basģitāra agrāk piederējusi grupai "Credo" . Esmu redzējis arī fotogrāfiju, kurā grupas dalībnieki ietērpti tādos kā kosmiskos tērpos un Valdim Skujiņam kaklā karājas tiešī šī basģitāra. Nezinu, kā tā nonākusi pie Sergeja, iespējams, nodota viņam remontēt vai arī "Credo" iegādājās labāku instrumentu, un tā vairs nebija vajadzīga." Edijs apgalvoja, ja V.Skujiņš vēlētos ģitāru atgūt savā īpašumā, viņš labprāt no tās šķirtos. Ja nē - iespējams, ka pēc laika ģitāra rotās kādu no Latvijas 1.rokkafejnīcas sienām. Pašlaik basģitāra dus zem Edija gultas speciālā somā.

Vālīšu vietā noderīgi arī skrūvgrieži
Ja nazīti un dakšiņu varētu nosaukt par mūzikas instrumentiem, tad tās būtu grupas "Berm" solista Andra Ērgļa pirmās lietas, no kurām viņš izvilināja ausīm tīkamas, melodiskas skaņas. Ar virtuves piederumiem viņš mēdza dauzīt pa visām iespējamām lietām un vietām. Ja sākotnēji vecāki, kam mūzika ir tuva, priecājās par divus gadus vecā dēla ritma izjūtu, tad ar laiku bungošana viņus sāka kaitāt. Kādu laiku neko neteikusi arī vecmāmiņa, kura vēroja, kā mazdēls lauku mājā atrodamos koka klučus vai bundžas iztēlojās par bungām un sita pa tām.
"Mans tēvs un mamma ir muzikanti, viņiem Kazdangā bija sava grupa, mani uz ballēm vienmēr ņēma līdzi. Kad biju gadus četrus vecs, sāku līst pie bungām un, kamēr muzikantiem bija pauze, tās ar kaut ko dauzīju. Ar laiku arī viņiem apnika mana spēlēšana un man atņēma bungas vālītes. Tomēr man bija liels gribasspēks, es nepadevos un vālīšu vietā izmantoju skrūvgriežus. Kad ar tiem pārplēsu instrumenta plastiku, muzikanti uz mani bija ļoti dusmīgi," ar smaidu atceras Andris. Lai arī viņš nodarījis instrumentam lielu skādi, tēva grupas bundzinieks tomēr nerātnības piedevis un ar laiku iemācījis tās pareizi spēlēt. Andris sacīja, ka bungas viņam nekad nav pašam bijušas mājās, un tas pasaudzēja kaimiņu un vecāku nervus.
Andris par savu pirmo mūzikas instrumentu stāsta ar lepnumu. Kā nu ne - pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē firmas "Premjer" bungas bija tikai pašiem labākajiem bundziniekiem. Pie tādām tikt nebija nemaz tik vienkārši, kazdandzniekiem ar to iegādi palīdzēja kolhozs. Andrim tagad grūti pateikt, kāds bijis tālākais viņa pirmā mūzikas instrumenta liktenis, iespējams, ka bungas vēl joprojām atrodas Kazdangā pie bijušās grupas bundzinieka.
Lai arī puisis Aizputes Mūzikas skolā apguvis klavierspēli un vēlāk pamēģinājis spēlēt arī citus instrumentus, bungas tomēr nekas nespēja izkonkurēt. Pašlaik Andris lielākoties uz skatuves kāpj kā solists, bet viņu pārņemot liels prieks, ja rodas izdevība piesēsties pie bungām.

Meliem kājas joprojām īsas
Apvienības "Nasty Smile" dalībnieks Uldis Meļķis pauda pārliecību: ja nebūtu vecākās māsas, iespējams, no viņa mūziķis nebūtu sanācis. Mazs būdams, viņš ar aizrautību vērojis, kā viņa spēlē omammas dāvinātās klavieres. Kad gadus desmit vecais zēns no galvas varējis nodungot vairākas māsas spēlētās melodijas, viņš vēlējies tās nospēlēt arī uz klavierēm. Tāpēc lūdzis, lai māsa viņam to iemāca. "Māsa man ar zīmuļiem uz baltajiem klavieru taustiņiem uzrakstīja ciparus, un es pēc tiem varēju nospēlēt melodiju, šis process mani īpaši aizrāva. Taču mammai ļoti nepatika, ka ķēpā klavieres, un viņa nomazgāja visus ciparus nost, par ko atkal es biju ļoti pikts," atceras Uldis. Viņš spriež, ja laika gaitā interese būtu saglabājusies tikpat liela, no viņa būtu sanācis labs pianists. Vēlāk māsa izlēmusi, ka Uldim jāmācās spēlēt ģitāra, ko viņš arī apzinīgi darījis pie sava skolotāja Tomasa Kleina. Kad viņš Uldim iedevis ģitāru treniņam, mājās ar māsu, kas piespēlēja klavieres, muzicējuši uz nebēdu.
Uldis sacīja, ka viņš savu pirmo mūzikas instrumentu - klavieres arī tagad, aizbraucot pie vecākiem uz laukiem, labprāt paspēlētu, taču viņa paveiktā nedarba dēļ tas nav iespējams. "Tas laikam notika 8.klasē, kad sāku slepus pīpēt. Vienreiz cigaretēm biju nočiepis no mammas santīmiņus, ko paslēpu zem klavieru augšējā vāka. Bet man sanāca tā, ka tie sabira starp klavieru taustiņiem. Es nezināju, ko darīt. Viss beidzās ar to, ka sēdēju istabas vidū uz grīdas ar izņemtu taustiņu kaudzi un noņemtu klavieru vāku. Vēlāk saliku visu atpakaļ, taču mūzikas instruments vairs nedarbojās - daži taustiņi vairs neskanēja, citi sprūda. Naudiņu tā arī neatradu," atmiņās kavējās Uldis, piebilstot, ka pēc tam bijis ļoti uztraucies par sabojāto ģimenes dārgumu.
Kā jau tas dzīvē zināms, meliem ir īsas kājas, un arī viņa nedarbs nāca gaismā. To atklāja, kad māsa atbrauca apciemot vecākus un vēlējās paspēlēt klavieres. Uldis aiz stūra stāvēja un skatījās. Un uzelpoja, kad mamma vainoja sevi, ka, pārkārtojot māju, instrumentu bija piestūmusi pie radiatora un arī burciņu ar ūdeni aizmirsusi tajās ievietot. Pēc laika Uldis gan atklāja, ka ne jau radiatori skādi izdarījuši, bet viņš.