Kurzemes Vārds

11:53 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Grobiņa nostāstu un patiesību plīvurā

Kristīne Pastore

Vizītkarte:
GROBIŅA, 14.februārī nosvinēja 310 gadu jubileju.
Pilsētas tiesības kopš 1695.gada.
Platība - 5 kvadrātkilometri.
Iedzīvotāji 4665 (pēc 1999.gada datiem): latvieši - 88,6 procenti, krievi - 5,4 procenti, lietuvieši - 2,2 procenti, ukraiņi - 1,4 procenti, baltkrievi - 1,1 procents. Pēc šobrīd esošās informācijas Grobiņā ir 4313 iedzīvotāju.
Ielas - 54.
Attālums līdz Liepājai - 11 kilometru, līdz Rīgai - 211 kilometru.

Tas bija vēl pavisam nesen - pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, kad autobuss, kas kursēja maršrutā Liepāja - Grobiņa, atteicās braukt cauri Grobiņai, jo tās galvenā - Lielā iela - bija tik drausmīgā stāvoklī, ka šoferi baidījās, vai autobusam nenolauzīs riteņus. Krietnus gadus vēlāk Grobiņas toreizējais vadītājs Aivars Priedols smejoties stāstīja, ka jau seni nostāsti vēstījot, ka pilsētas galvenajai ielai IR jābūt bedrainai, lai vīri, saguruši ratos, atgriežoties no Liepājas tirgus, kratoties pa bedrēm, pamostos…
Tagad Grobiņas galvenā iela pēc vērienīgiem remontdarbiem ir ideālā kārtībā (labi, palikusi vēl daļiņa nesakārtota), taču netrūkst dažādu nostāstu un mistisku pastāstiņu par tautā tā saukto Liepājas galvaspilsētu Grobiņu, tās cilvēkiem un notikumiem. Nu kaut vai par to, ka kādreiz, ja gribēja sakaitināt kādu grobiņnieku, pietika viņam pajautāt, kurā ielā viņš dzīvo… Un arī par raganu dedzināšanu. Un tām zelta mucām, kas esot paslēptas Ālandes krastos vai kur citur - eh, ja izdotos tās atrast! Un vēl par pazemes ejām, kas no pils ved uz dažādām pusēm, un par pils sienās iemūrēto skaistuli. Un vēl un vēl, un vēl…
"Kurzemes Vārds" sadarbībā ar grobiņnieku, fizikas skolotāju un vēstures pētnieku Egilu Juceviču, kurš šobrīd gatavo grāmatu par savu pilsētu, mazliet pavēra šo teiku, nostāstu un patieso vai izdomāto notikumu plīvuru.

Raganas un citi velna kapi
Diezin vai būs kāds grobiņnieks, kurš nezinātu stāstu par to, ka tieši Grobiņā sadedzināta pirmā ragana. Brrr… Kā izrādās, ne tikai sadedzināta pirmā ragana, bet Grobiņa vispār bijusi pilna dažādiem burvjiem, vārdotājiem un pesteļotājiem. Šīs lietas bijušas tik nopietnas, ka 1632.gadā Grobiņas iedzīvotājiem aizliegts slimību gadījumā griezties pēc palīdzības pie velna, burvjiem, vārdotājiem, sāls pūtējiem un tamlīdzīgiem darboņiem. Īsti gan nav paskaidrots, kas tie sāls pūtēji tādi ir, bet zināms, ka tie tāpat kā burvji varēja padarīt gan labu, gan ļaunu, tāpēc tie iekļauti velna kalpu sarakstā. Tomēr aizliegums negriezties pie tiem pēc palīdzības nenozīmēja, ka cilvēki no viņu izdarībām bija pasargāti. Piemēram, 1773.gadā kāds zemnieks lūdzis Grobiņas mācītāju palūgt Dievu par viņa diloņa kaiti, ko viņam esot uzbūris kaimiņš. 1808.gadā kāda saimniece likusi aizlūgt par viņu, jo ļauni ļaudis esot izrunājuši, ka šī esot "ragana un noņemot svešiem lopiem pienu un sviestu". Visai daudz ir seno liecību par tādu burvestības veidu kā apcirpšanu, kuras dēļ vēlāk lopiem rodoties kaitējums. Tā 1777.gadā "Grobiņā 14 aitas kūtī apcirptas šur tur uz krūtīm un uz krustiem". Līdzīgi gadījumi minēti arī tuvējā apkārtnē. 1786.gadā Grobiņā "cūkai nogrieztas pusausis, visas aitas uz galvas apcirptas, teļam kājas izlauztas un zirgs ar asinīm notriepts". Kādā citā reizē ar asinīm aptrieptas kūts durvis - arī tas bija uz sliktu.
Bet vistiešākais pierādījums, ka Grobiņā patiešām mitušas raganas, reģistrēts 1559.gadā, kad par šo nodarbošanos sodīta māte un meita. Skaidrs, ka viņas bija raganas, ja reiz tām ziemā neuzbruka vilki, labi padevās lopi un tie nesirga ne ar kādām kaitēm. Kad abas nogādātas soda vietā, soģis jeb, kā toreiz viņu sauca - fogts, viņas ieraugot, ne par ko vairs nešaubījies - jā, tās ir raganas! Kā to varēja pateikt? Ļoti vienkārši - jau no izskata bija redzams, ka vecākā no viņām ilgus gadus kalpo velnam, jo "tik riebīgu izskatu, kāds vecai zemniecei bijis - aiztūkusi seja un sarkanas acis, varot iegūt vienīgi kalpojot sātanam". Un meita nemaz nebija labāka - tai uz muguras bijis aizdomīgs plankums zirņa lielumā, kas esot velna zīmogs. To pavisam skaidri zinājis apgalvot mūks Deibels, kas bija speciālists raganu lietās. No citiem aprakstiem ir zināms, ka šādi punkti esot nejūtīgi un neasiņojot pat, ja tajos dur adatu. Vēlāk arī pašas vaininieces atzinušās, ka viņas apbūrušas lopus, lai tie nosprāgst, uzkūdījušas zvērus, lai tie saplosa ceļiniekus, un uzsūtījušas ļaunu slimību pilskunga saimniecei, lai tā nomirtu. Un par to nu pilnīgi noteikti pienācās bargs sods - sadedzināšana uz sārta. Taču tas nebija tik viegli izdarāms, jo "veceni, kura sātanam tik ilgus gadus bija uzcītīgi kalpojusi, pēdējais ņēma sevišķā aizsardzībā - viņa spļāva kalpiem virsū asiņainas raganu putas, un pie nepatīkamām mocībām velns tai sūtīja virsū cietu miegu, tā, ka viņa sāpes nemaz nejuta, bet saldi gulēja…". Diezin kāda dzīve šobrīd ir raganām Grobiņā?

Priekules Ikars sodīts Grobiņā
Raganu dedzināšana nebija vienīgais veids, kā sendienās Grobiņā apkaroja neizskaidrojamo parādību aktivitātes. Kā vēstī vēstures avoti un dažādi nostāsti, Grobiņā, kur atradās pilstiesa, uz sārta sadedzināts Priekules Ikars - muižas kalējs, kurš bija uzdrošinājies izgatavot spārnus un mēģināt kā putns noturēties gaisā. Nav gan skaidru ziņu, kad īsti tas noticis. Viens no nostāstiem vēstī, ka ap 1705.gadu. Vīrs, kurš šo ķecerību uzdrošinājies, bijis dzimtcilvēks, saukts par Edas Varacepļa kalēju. Dažos avotos kalējs saukts arī vārdā Zviedris-Johansons. "Viņš iesāka lidojumu ar paša pagatavotiem spārniem no Priekules baznīcas torņa, kura bumbu bija uzlicis pats," teikts žurnālā "Wochentliche Unterhaltungen für Liebhaber Deutscher Lektüre in Rusland". "Daudzu klātesošo izbrīna pavadīts, ar neticamu pārdrošību pacēlies gaisā, viņš patiesi nolidoja divas verstis līdz Knuipenes muižiņai. Te viņš nokrita un pārlauza kāju."
Citi rakstītie vēstures avoti vēstī, ka lidojums noticis jau agrāk - 1670.gadā, un kalējs laidies no Priekules pils (nevis baznīcas), ar rokām vēcinot tām piesietos spārnus. Viņš trīs reizes aplidojis pili un tad devies un Embūtes pusi. Vēl kāds cits avots raksta, ka "1684.gada 3.svētdienā pēc Lieldienu atsvētes Priekules muižā notika kāda Eda Varacepļa kalēja lidošanas mēģinājums, neskatoties uz Grobiņas kapitāna personiskiem iebildumiem." Lai arī kad un kā drosmīgais priekulnieks lidojis, vienā lietā vēstures avoti gan ir vienisprātis - pārgalvnieks par savu uzdrīkstēšanos notiesāts un uz sārta sadedzināts Grobiņā.

Grobiņa - Liepājas galvaspilsēta
Pirmo reizi Grobiņas vārds rakstos ir minēts 1253.gadā, kad tapis zemes dalīšanas akts starp Kurzemes bīskapu Indriķi un Krustnešu ordeni. Un tad ilgu laiku par šo vietu nekādu ziņu nav. Taču senākais apbedījums Grobiņas pusē konstatēts jau 2500.-1500.gadā pirms Kristus. Atrastā bijusi 20 līdz 25 gadus veca sieviete, kam kapā ielikti līdzi darbarīki. Pirmpilsēta radusies laikā no 4. līdz 6.gadsimtam. Tā bijusi ostas pilsēta laikā, kad tagadējās Liepājas vietā nebija piemērotu apstākļu apdzīvotas vietas izveidošanai. Liellaivas no jūras tad caur Liepājas ezeru un Ālandes upi nonākušas līdz Grobiņai. No 680.gada līdz 880.gadam šeit pastāvēja liela skandināvu tirgotāju un karavīru apmetne, galvenokārt no Gotlandes un Dienvidzviedrijas. Līdz 13.gadsimtam Grobiņā atradusies no koka celta kuršu pils. Vācieši to nodedzināja un uz ziemeļiem no tās 13.gadsimtā uzcēla mūra Livonijas ordeņa pili. Līdz ar tās izbūvi Grobiņa kļuva par galveno novada centru. Kopš 1695.gada tai ir pilsētas tiesības. Pēc profesora Jāņa Endzelīna domām Grobiņas vārds saistāms ar senu latviešu vārdu groubs, kas nozīmē skābardis. Iespējams, ka vietā, kur radusies pilsēta, bijuši lieli skābaržu meži, par ko netieši liecina senā kuršu pilskalna nosaukums - Skābaržu kalns.
Grobiņā meklējami arī Priediena uzkalniņu senkapi ar simtiem 5. līdz 9. gadsimta veiktiem apbedījumiem - skeletkapi, ugunskapi, uzkalniņu un līdzenie kapi. Līdzīgi tiem atrasti arī pie Pūrāniem (ziemeļos no Grobiņas) un Ālandes upes pretējā krastā (pie bijušās "Lauktehnikas"). Izrakumos iegūtās senlietas liecina, ka Grobiņa bija visagrāk (ap 4.-6.gs) Baltijā izveidojusies pilsētas tipa skandināvu kolonijas apmetne. 1987. gada izrakumos atrasts līdz šim vienīgais Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē zināmais skandināvu karavīra kapakmens - stēla (8.- 9.gs.), kura augstums ir apmēram 70 centimetru. Tas darināts no gaišā kaļķakmens.
Lielā diena Grobiņai bija 1695.gada 14.februārī, kad Jelgavas pilī hercogs Frīdrihs Kazimirs piešķīra tai pilsētas tiesības. Un interesanti, ka ģerboni pilsētai piešķīra tikai divas nedēļas pēc šī dokumenta parakstīšanas. Savulaik, vēl pirms pilsētas tiesību piešķiršanas, šai teritorijai esot bijis arī savs zīmogs, ko rotāja zivs attēls - zelta ālante - tas bijis par godu tam, ka pirmajam Kurzemes hercogam Gothards Ketleram šai pusē padevusies vareni laba zveja. Šogad Grobiņa jubileju patiešām svinēja februāra vidū, taču parasti, lai svētki būtu siltākā laikā, pilsētas dienas atzīmē maijā.
Otra lielā diena, par ko daudz grobiņnieku lepojas joprojām, ir diena, kad Grobiņas pilī 1625.gadā pilsētas tiesības parakstīja Liepājai. Viss Grobiņas novads, kurā tolaik ietilpa arī Liepāja un Kuldīga, uz 15 gadiem bija ieķīlāts Prūsijas hercogam Albrehtam par 50 tūkstošiem sudraba guldeņu, kas bijusi fantastiska summa. Leģenda vēstī, ka nauda vesta vairākās ragavās. To bija izdarījis Ketlers, kurš bija nonācis naudas grūtībās. Nākamās viņa grūtības radās, kad viņš parādu nespēja atdot, kā dēļ Grobiņas novads palika Prūsijas sastāvā 40 gadu. Šajā laikā tas bija plaukstošs un deva trešo daļu no visas Prūsijas hercogistes tirdzniecības ieņēmumiem. 1609.gadā hercoga Jēkaba tēvs Vilhelms apprecēja Prūsijas hercoga meitu Šarloti. Un viņai pūrā nāca līdzi nekas cits kā Grobiņas novads.
Kā liecina vēstures dati, liepājnieki jau 1590.gadā lūguši Prūsijas hercogu, lai Liepājai dod pilsētas tiesības, bet viņš šo vēlmi atstāja bez ievērības. Nu, kad Grobiņas novads atkal piederēja pie Kurzemes hercogistes, tas bija vieglāk panākams. Te tolaik valdīja Fridrihs Ketlers un, kā stāsta, viņam bijusi brīnumdaiļa sieva Elizabete Magdalēna, bet ar ļoti negantu raksturu, taču vienreizējām spējām regulēt savu vīru. Un ļaunas mēles melš, ka liepājnieki tieši viņai var pateikties, ka Liepāja tikusi pie pilsētas tiesībām. Bagātie pilsētas tirgotāji ar pamatīgām dāvanām hercogienei panākuši, ka tā dabū vīru uz Grobiņu, kur tas paraksta pilsētas tiesības Liepājai. Tas notika 1625.gada 18.martā. Savukārt Grobiņai par to speciāli piešķirtas dažādas privilēģijas. Piemēram, viņi vienīgie drīkstēja Liepājas ostā iepirkties pa tiešo no kuģiem. Visiem pārējiem bija jāpagaida, kamēr kuģus izkrauj, tad hercogs izvēlējās preces sev, bet pārējais vedums nonāca pie Liepājas tirgotājiem, kas preces pārdeva tālāk. Liepājnieki gan gribēja šo kārtību likvidēt, vienubrīd tas arī izdevās, bet hercogs Jēkabs atkal atjaunoja veco kārtību.

Ceļojums pazemē - izdomāts vai piedzīvots?
Noteikti daudziem arī nav pagājis secen stāsts par to, ka no Livonijas ordeņa pils pa pazemes ejām varēts nokļūt vismaz divos virzienos. Viena eja vedusi uz netālu esošo baznīcu un otra - uz kapiem (iespējams, domāti tagadējie Iļģu kapi). Vēl citi stāsta, ka pazemes eja vedusi arī uz senās Ālandes gultni, lai pilī mītošie nepamanīti varētu no tās pazust, ja pili iekarotu. Ir arī runas par vēl vairākām ejām, kas vedot uz mežu un citur. Kā īsti ir ar šīm ejām? Iespējams, ka tās tur patiešām ir, taču, meklējot informāciju dažādos senos avotos, tomēr nav atrasti nekādi dokumentāli apliecinājumi par to esamību. Jā, ir it kā aculiecinieku stāstījumi, kas ir bijuši kādā no alām. "Bet kur ir teikts, ka viņi nav bijuši kādā pagrabā?" jautā vēstures pētnieks E.Jucevičs. Varbūt tas ir darbiņš nākamajiem Grobiņas pazemes izzinātājiem.

Kurā ielā tu dzīvo?
Taču nostāsti nav tikai un vienīgi misticisma un vēsturisku notikumu apvīti. Vēl pavisam dzīvs ir pastāstiņš par to, kā kādreiz Liepājas puiši braukuši uz Grobiņu ballēties un vietējiem nocēluši meitenes. Un tādās reizēs bez kautiņiem neiztikt. Visvieglāk grobiņniekus bija sakaitināt, pajautājot, kurā ielā viņi dzīvo, jo… Lielā iela bija gandrīz vienīgā vērā ņemamā iela. Tagad, lai to atslogotu, pamazām asfaltē tai paralēlo Celtnieku ielu - pa to savulaik kursēja bānītis uz Aizputi. Tagad gan joks par ielu, kurā dzīvo, diezin vai kādam vairs šķitīs interesants, jo nu Grobiņā ir 54 ielas.
Starp citu, kā zina teikt E.Jucevičs, Grobiņai ar Liepāju attiecības vienmēr ir bijušas interesantas. Piemēram, jau no senseniem laikiem jebkuros strīdos starp abām pilsētām par parādiem, teritorijām vai ko citu grobiņnieki nekad neaizmirsa liepājniekiem atgādināt, ka Grobiņa kā apdzīvota vieta ir senāka par Liepāju.
Tagad Grobiņu neformāli sauc ne tikai par Liepājas galvaspilsētu, bet aizvien biežāk to mēdz dēvēt arī par Liepājas guļamrajonu, jo krietni daudz ir to cilvēku, kas Grobiņu izvēlējušies par savu dzīvesvietu, lai gan strādā Liepājā. Tāpat daudzi Liepājas rajonā atbildīgos amatos sēdoši cilvēki par savu dzīvesvietu ir izvēlējušies tieši Grobiņu. Tie nav dzimušie grobiņnieki, bet gan apzināti par tādiem kļuvuši. Kā savu izvēli intervijā Grobiņas "Ziņu Lapai" pamatojis SEZ pārvaldnieks Guntars Krieviņš, Grobiņā dzīvot ir ērti tāpēc, ka brauciens uz darbu aizņem mazāk laika nekā, piemēram, braucot no kāda Liepājas mikrorajona. Turklāt Grobiņā ir mierīgi un klusi, tiek domāts par cilvēku drošību vakaros - pilsētā gan nav pašvaldības policijas, taču ļoti bieži var redzēt apsardzes automašīnu. Tas, viņaprāt, piesaista cilvēkus izvēlēties tur mājvietu. Un nākotnē viņš Grobiņu redz nevis kā pilsētu ar lieliem ražojošiem uzņēmumiem, bet gan kā vietu dzīvošanai. To veicina labā sabiedriskā transporta satiksme ar Liepāju.
Starp citu, runājot par sabiedrisko transportu, jāatgādina, ka savulaik no Grobiņas uz Liepāju varēja nokļūt arī pa dzelzceļu, jo pilsētai cauri kursēja Liepājas - Aizputes bānītis, kuru atklāja 1900.gadā un slēdza pēc 64 gadiem. Formālais iemesls tam bija drošības apsvērumi, jo 1964.gadā netālu no vietas, kur tagad krustojas Liepājas - Grobiņas šoseja ar dzelzceļu, šis bānītis noskrējis no sliedēm. Ir zināms, ka šī avārija notikusi ārkārtīgi prozaisku iemeslu dēļ. Ziemā pa ceļu pāri sliedēm braucis kolhoza traktors ar mēslu kravu. Pikucītis mēslu nokritis uz sliedēm un piesalis, un ar to pieticis, lai mazo bānīti izsistu no kursa. Šo nesmuko iemeslu gan tolaik neviens neizpauda, taču notikušais bija pietiekošs iegansts, lai nedrošo dzelzceļu slēgtu. Grobiņā, Celtnieku ielā 50 joprojām ir vecā stacijas māja, kurā šobrīd dzīvo cilvēki, taču viņus no turienes izmitinās, un ir doma šajā ēkā iekārtot muzeju. Otra stacija Grobiņā atradās pie tagadējās Rīgas un Ventspils šosejas krustojuma. Tās ēka nav saglabājusies.
Starp citu, interesants ir fakts, ka šaursliežu bānīša sliežu atstatums bija tieši tāds pats, kā atstatums starp Liepājas tramvaja sliedēm - precīzi viens metrs. Turklāt gan šis dzelzceļš, gan tramvajs piederēja vienai un tai pašai kompānijai. Un ideja identiskajām dzelzceļa sliedēm bija ļoti praktiska - gan preču, gan arī cilvēku pārvadājamos vagonus, ja vajadzēs, varēs ripināt gan pa dzelzceļa, gan tramvaja sliedēm. Tieši šis dzelzceļš bija pirmais sabiedriskais transports starp Liepāju un Grobiņu.
Pirmais autobusu satiksmes mēģinājums bija pagājušā gadsimta 20.gados. Elektrība Grobiņā parādījusies 1935.gadā. Šajā gadā pilsētā reģistrēti 1074 iedzīvotāji, no kuriem 466 ir vīrieši un 608 - sievietes. Un uz šo nelielo iedzīvotāju skaitu Grobiņā bija 58 tirgotavas, ēdināšanas iestādes un frizētavas. Zināms, ka frizētavu bija 8. Interesanti, kā tās visas spēja izdzīvot. Lielākais vairums iedzīvotāju tolaik nodarbojušies ar dārzeņu audzēšanu Liepājas tirgum.

Grobiņas dzērve - drosmīgā un draiskā
Grobiņas ģerboni rotā dzērve (kāpēc tieši šis, nevis kāds cits putns, pat to vēsturisku liecību nav) ar saliektu kāju, kurā tur akmeni. Ko īsti tā simbolizē? Kā vēstures stundās uzzina ikviens Grobiņas skolēns (vismaz agrāk noteikti uzzināja), dzērve ir pilsētas modrības simbols - kamēr akmens tai būs satverts saliektajā kājā, tikmēr pilsētnieki var būt droši, ka tā sargā pilsētas mieru un neaizmigs. Tikko dzērve iesnaudīsies, tai uzmanība atslābs, akmens no kājas izkritīs, putns pamodīsies un atkal pildīs savu uzdevumu. Zināms, ka no sākotnēja pilsētas simbola šodienas ģerbonis nedaudz atšķiras. Turklāt no īstā ģerboņa krietni atšķiras tā dzērve, kas, akmenī iekalta, rotā laukumu pie aptiekas - to pilsētai kādā no dzimšanas dienām dāvināja norvēģu draugi no Hjelmelandes. Diezgan liels bija grobiņnieku pārsteigums, kad toreiz atklājot viņi ieraudzīja savas staltās, nopietnās dzērves vietā stilizētu, liriski dejojošu putnu. Kā vēlāk skaidroja amatpersonas, tā ir draugu dāvana, kas nav jāuztver kā īstais ģerbonis. Un dejojošā dzērve patiešām labi izskatās laukumā. Tā priecīgi un draiski!

Spīdošas acis un vaidi pusnaktī
Grobiņa ir slavena ar divām pilīm - koka, kas bijusi senā latviešu pils un nodedzināta 13.gadsimtā, un Livonijas ordeņa mūra pils, kas savukārt uzslieta 13.gadsimtā. Starp citu, par dzīvi tajā interesanti aprakstīts Valda Rūmnieka un Andreja Miglas grāmatā "Kuršu vikingi" - patiešām aizraujošs lasāmgabals! Un, ja reiz ir pilis, tad noteikti tajās ir noticis kaut kas mistisks. Tāds kaislīgs - kāds mīlasstāsts. Ir arī! Kāda grobiņniece atceras, ka vēstures stundā skolotāja stāstījusi par pils mūros iemūrētu meiteni - pilnīgi tumšās naktīs tur varot redzēt spīdam viņas acis un dzirdēt vaidus. Kad šai stāstītājai pašai jau bija dēls, viņš bijis kārs uz dažādiem nostāstiem. Un viņa tam izstāstījusi par spīdošajām acīm. Protams, ka puika gribējis par to pārliecināties, un tā nu vienu nakti abi devušies uz pilskalnu. Tas esot jādara tieši pusnaktī. Tam tuvojoties, abi pasēdējuši uz mūra sienām, klausījušies, kā apkārt ik pa brīdim atskan visādi baisi trokšņi un, kad noteiktais laiks drīz bija klāt, devušies iekšā…
Kas tur īsti ir? Nostāsti par to, kas iemūrēts pils sienās, ir vairāki. Viens no tiem stāsta, ka pilī dzīvojis kāds bruņinieks, kuram bijusi ļoti skaista meita. Tēvs viņu izprecinājis nemīlamam vīram. Meitenes tēvs nodarbojies ar sirojumiem un vienā no tādām reizēm kā vaņģinieku pārvedis kādu jaunu un skaistu puisi, kas negribējis pakļauties. Visi nepaklausīgie turēti pazemes ieslodzījumā, un tur nonāca arī šis puisis. Jaunā kundze, kam puisis iepaticies, nolēmusi viņu glābt. Drošsirdīgā sieviete vedusi jaunekli pa apakšzemes ejām uz Iļģu kapiem. Puisis izglābies, bet jauno sievieti despotiskais tēvs un nemīlamais vīrs ieslodzīja kādā no ejām un to aizmūrēja. Lai pārdomā savu slikto darbu! Iespējams, ka tā ir viņa, kuras vaidi dzirdami klusās naktīs.
Kāds cits nostāsts vēstī, ka pilī ir iemūrēta ķēniņa meita un kāds zviedru kareivis - abi jaunieši viens otru iemīlējuši un vēlējušies apprecēties. Taču ķēniņš nav devis atļauju, tāpēc abi nolēmuši bēgt. Tomēr viņus noķēra un iemūrēja pils sienās - puisi pretim vācu kapiem, bet meiteni pretim Grobiņas baznīcai.
Vēl ir kāds stāsts, kas vēstī, ka pils mūros iemūrēta kāda zemnieku jaunava un kāds kalps. Viņi esot pilī spiegojuši, lai uzzinātu, ko vāci darīs šinī zemē, bet notverti un sodīti. Bet varbūt tā, kuras acis tumsā spīd, ir jaunava, kas tur iemūrēta tāpēc, ka vedusi netiklu un negodīgu dzīvi ar vācu bruņiniekiem?
Vismaz tonakt grobiņniece un viņas mazais dēlēns neuzzināja, vai tas par acu spīdēšanu un vaidiem ir taisnība, jo puika nobijies, tāpēc dažas minūtes pirms pusnakts abi devušies mājup.

Kur meklēt mucas ar zeltu
Un kas nu tā būtu par tik senu un vēsturiskiem notikumiem bagātu vietu, ja nebūtu kāda pilnīgi ticama stāsta par apslēpto bagātību. Vajag? Lūdzu, te būs stāsts arī par tām! Vietas, kurās tās varētu būt apslēptas, nostāstos ir minētas vairākas. Viena - tās varētu būt apraktas Ālandes krastos iepretim Limbiķu kapiem. Otra - kaut kur Priediena senkapu rajonā. E.Jucevičs zina stāstīt, ka Napoleona laikos Grobiņā uzturējušās prūšu armijas daļas. Un atkāpjoties Napoelona armija it kā Grobiņā aprakusi savu kara kasi. "Es gan nesaprotu, kāpēc viņiem tas bija jādara?" viņš brīnās. "Kāpēc viņi savu bagātību nevarēja ņemt līdzi, jo neviens taču viņus ar steigu prom netrenca, viņi varēja aiziet pavisam mierīgi un prātīgi. Te nebija nekādas karadarbības un kaut kādas steidzīgas mukšanas."
Mucas varētu būt apraktas kaut kur Priedulājos, kur savulaik atradusies Grobiņas muiža. Esot bijuši arī mēģinājumi šos dārgumus atrakt, tomēr pagaidām neviens no tiem nav vainagojies panākumiem. "Iespējams, tāpēc ka vecajās kartēs ir pavisam cits objektu izvietojums, turklāt upe ir mainījusi savu gultni," domā E.Jucevičs. Bet varbūt tādu dārgumu nemaz nav? Tomēr, lai būtu intriga, atļausimies domāt, ka stāsts par apraktajiem dārgumiem nav gluži bez pamata. Jo galu galā tad arī Grobiņai ir pavisam cita vērtība!