Kurzemes Vārds

13:18 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Vai vakar pasmaidījāt?
Andžils Remess

Nezinu, vai jūs vakar esat vai neesat izjokots, iznerrots, iznests cauri, vienalga, kaut vai visbērnišķīgākā veidā, mājiniekiem rīta agrumā mudinot jūs paskatīties laukā pa logu, it kā esot uzsnidzis biezs sniegs, bet darbabiedriem delikāti norādot uz jūsu žaketes it kā nosmērēto piedurkni. Bet varbūt jūs pats esat kādam iedevis aprīli, piemēram, darba telpās pagriežot pulksteņa rādītājus par stundu uz priekšu un tad kolēģim aizrādot par darba kavēšanu.
Lai nu kā tas vakar notika, tomēr 1. aprīlis kaut nedaudz atsvaidzināja raupjo un vienmuļo ikdienu, vismaz mudinot izdomai un atjautībai, liekot pasmaidīt citiem, taču neapvainojoties, kad uzķērāties pats. Jo tāda nu reiz ir šī diena, kad prasīties prasās nolikt sāņus skābo ģīmi, un viss atkarīgs no tā, vai jums ir humora izjūta un protat atzīt, ka esat izāzēts. Ar vārdu sakot, vai uz dzīvi veraties atraisītu skatu, vai arī savā dvēselē esat ierēdnis.
Šajā sakarībā prātā nāk 1. aprīlis vairāk nekā pirms 30 gadiem. Tā nu gluži nebija, ka tajos laikos nedrīkstētu 1. aprīlī panerroties, un tomēr plašsaziņas līdzekļos tas nebija pieņemts. Avīzēs rakstīto vajadzēja uzskatīt par neapstrīdamu patiesību, un, pasarg Dievs, ja lasītājs kaut ko pārprot.
Taču vienā no sešdesmito un septiņdesmito gadumijas pavasariem pilsētas laikraksta žurnālisti riskēja pajokot. Laikrakstā ievietoja tiem laikiem vizuāli izteiksmīgas reklāmas, kas 1. aprīlī aicināja uz Raimonda Paula autorkoncertu koncertdārzā "Pūt, vējiņi!", kā arī norādīja kāda mākslinieka darbnīcas adresi, kurā it kā atvērts Liepājā pirmais dienvidu augļu veikals. Ja uz Paula koncertiem biļetes tolaik mēdza izpirkt dažu stundu laikā, bet dienvidu augļi tādā gadalaikā šķita kaut kas neiedomājams, tad var saprast, ka pie abiem objektiem jau agrā rītā veidojās rindas, kaut arī laikraksta reklāmas lappusē bija atgādinājums, kāds todien datums.
Funkcionāri pirmajā brīdī to uztvēra iecietīgi, pat ar smaidu, sak, nekas padomju iekārtas pamatus graujošs jau tur nav. Taču tonis mainījās pēc dažām dienām, un nu jau dzirdējām pārmetumus. Jo bija pieticis ar to, ka kāds, kā toreiz mēdza dēvēt, modrais lasītājs, neapmierināts, ka izjokots, aizsūtījis sašutuma pilnu vēstuli uz attiecīgu iestādi Maskavā.