Kurzemes Vārds

11:23 Trešdiena, 23. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kino "Palass" un tā radītājs Kārlis Stefans

Kristīne Jākobsone,
kino vēstures pētniece

Vai mūsu cilvēkiem ir vajadzīgs kinoteātris? Sapņu fabrikas, pateicoties televīzijai, savu produkciju taču tagad piegādā tieši mājās. Satelīti nodrošina tādu programmu daudzveidību, ka apmierināts tiek pašu untumaināko gardēžu pieprasījums. Un, ja nu tomēr ne - paliek taču videomagnetofons un videonomu piedāvātās produkcijas klāsts! Ko gan vēl?
Bet kinoteātri tomēr ir, bija un būs. To pierāda kaut vai tas, ka Liepājā pēc ilgāka pārtraukuma tāds atkal ir. Divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu nogalē, drīz pēc televīzijas ēras sākuma, pasaules kino Mekā Holivudā visi bija nopietni pārliecināti, ka arī kinoteātri tomēr savas pozīcijas līdz galam neatdos ne televizoram, ne videomagnetofonam.
Stalto Stefana namu Graudu ielā zina visi liepājnieki, un arī rajona ļaudis, jo šodien te mīt Rajona padome. Kas bija šis vīrs - lepnā nama cēlājs un vienīgais īpašnieks līdz 1940. gadam?
Kārlis Stefans ir Polijā dzimis vācietis. "Libavas pilsonības Lielās ģildes pilsoņu grāmatā" (Bürgerbüch de Libauschen Bürgerschaft der Großen Gilde") viņš pašrocīgi ierakstījis, ka dzimis 1863. gada 10. oktobrī, Polijā, Pabiānicē pie Lodzas. Protams, ka pētījumi Kārļa Stefana biogrāfijā nebūtu pilnīgi, ja tie taptu, tikai sēžot pie rakstāmgalda. Tāpēc pērnajā vasarā šo rindu autore devās "pa Kārļa Stefana pēdām", proti, ceļā uz Pabiānici pie Lodzas.
Lodzas arhīvā tika atrasts K.Stefana dzimšanas akta ieraksta oriģināls, no kura arhīvs izgatavoja kopiju. Tādējādi uz Liepāju atceļoja veclaicīgs, grūti salasāms teksts poļu valodā. Par to, ka tas kļuva baudāms latviski šo rindu autore izsaka pateicību Liepājas Poļu kultūras biedrībai. Šo tekstu, kurš vēsturiski ir ļoti interesants, piedāvājam šeit pilnībā.

"Karpinā Nr.367. Tas notika Bukovcā tūkstoš astoņsimt sešdesmit trešā gada divdesmit otrā novembrī pulksten vienos pēc pusdienas. Atnāca Jans Stefans, strādnieks no Karpinas, divdesmit gadu vecs, liecinieku Mihala Šefflera, tirgotāja no Bukovcas, piecdesmit trīs gadus veca, kā arī Karola Hampa, tirgotāja no Karpinas, trīsdesmit trīs gadus veca, pavadībā un parādīja mums vīriešu kārtas bērnu, kas piedzimis Karpinā, divdesmit astotā oktobrī tekošā gadā pulksten sešos vakarā viņa sievai Juliannai, dzimušai Hampai, astoņpadsmit gadu vecai. Šim bērnam kristībās, kas notika šodien, ir dots vārds Karols, bet par kūmām bija augstāk minētais Mihals Šefflers un Julianna Hampa, tirgotāja no Karpinas. Akta sastādītājam un lieciniekiem akts tika nolasīts, kuru parakstījām tikai mēs, jo citi no klātesošiem rakstīt nemācēja. Aizkavēts mājas šķēršļu dēļ.

A.Glidermanis
Piezīme uz kopijas.
Oriģināls glabājas Pabiānices evaņģēliski luteriskās draudzes civilstāvokļa aktos. Baznīcas grāmatas lapas numurs 52., akta ieraksta numurs 376., 1863. gads. Kopija izgatavota Lodzā, 2004. gada jūlijā."
Ja salīdzina ierakstus "Pilsoņu grāmatā" un baznīcas aktos, tad redzama nesakritība dzimšanas datumos. Tomēr tā nav reta parādība. Reizēm tam par iemeslu ir juceklis, ko radījis tā saucamais vecais un jaunais stils, reizēm mēdz būt arī citi iemesli.
K.Stefana dzimšana saistīta ar Lodzas apkaimes tirgotājiem. Nav nekāds brīnums, ņemot vērā to, ka Liepājā viņš bija uzņēmīgāko un darbīgāko cilvēku skaitā, turklāt arī bagātāko. Izbrīnu raisa vien tas, ka viņa ģimenes locekļi visi kā viens, vismaz viņa dzimšanas brīdī, pat rakstīt nav mācējuši. Kā gan viņi varēja ar tirdzniecību nodarboties?
Pagaidām nav tuvāku ziņu par Stefanu ģimenes dzīvi Pabiānicē. Nav zināms arī, kad un kādu motīvu vadīti viņi pārcēlās uz dzīvi Liepājā, kā arī tas, vai K.Stefans vispār pārcēlies uz dzīvi Liepājā bērnībā kopā ar vecākiem vai arī kaut kad vēlāk un viens pats. Tomēr vēstures speciālisti situāciju Liepājā XIX gs. otrajā pusē raksturo kā ļoti perspektīvu, uz izaugsmi tendētu un darbīguma caurstrāvotu. Liepāja tajā laikā strauji auga un attīstījās, uz šejieni pārcēlās dzīvot ļoti daudz cilvēku.
K.Stefans bija to cilvēku skaitā, kuri pirmie uz Liepāju atveda kino demonstrēšanas tehniku un sāka šeit organizēt kino seansus. K.Stefans organizējis kino seansus Puherta namā Lielā ielā 13 (pēc tagadējās numerācijas - Lielā ielā 5, bij. restorāna "Jūra" ēka), bijis kinozāles nomnieks kara laikā sagrautajā ēkā Graudu ielā 35.
"Sendienu" sērijā jau tika rakstīts par to, kā K.Stefans iecerēja savu vērienīgo būvi Graudu ielā 27 un kā viņam ne pārāk gludi veicās ar vajadzīgo formalitāšu kārtošanu - tieši tāpēc, ka viņš savā namā bija iecerējis kinozāli. Bet kino pēc to laiku mērauklas bija pūļa, tumšo ļautiņu, prastās publikas izklaide, kam nedrīkstēja dot vietu smalko ļaužu rajonā. Tomēr K.Stefans panāca savu un 1912. gadā uzbūvēja namu Graudu ielā 27, bet 1913. gadā atvēra tajā kinozāli. Kinozāles atrašanās vieta skaitījās Marijas ielā (1955. gadā tai dots Jēkaba Dubelšteina vārds). Tur, kur, spriežot pēc vēsturiskām ziņām, Marijas (tag. J.Dubelšteina) ielas gals aizsniedzies līdz pat Graudu ielai, šodien starp nu jau bijušo kinozāli un autostāvvietu stiepjas tikai gājēju ceļš, bet pati iela sākas dažus desmitus metru tālāk.
Kinozāles īpašnieks skaitījies nevis K.Stefans vienpersonīgi, bet gan akciju sabiedrība, kuras priekšgalā viņš atradās. Par jaunās kinozāles atklāšanu Jaungada naktī no 1913. uz 1914. gadu jau rakstījām rakstā par Eduardu Tisē. Jaunās kinozāles nosaukums bija "Palace", variantos - "Palast".
Rakstiskie avoti un mutvārdu atmiņas visi kā viens pauž domu - līdz pat Otrajam pasaules karam "Palass" bija skaistākais un greznākais kinoteātris Liepājā. Kāda liepājniece saglabājusi savas vecmāmiņas dienasgrāmatu, kur aprakstīts arī pirmais "Palasa" apmeklējums. Aprakstā pieminētas gan samta portjeras, gan kristāla lustras, gan citas krāšņas detaļas. Cienījami kungi sirmām galvām, atceroties savus zēnības gadus un skraidīšanu uz ķinīti "Palasā", nemainīgi to saista kopā ar pasaulē brīnišķīgāko saldējumu, kas tirgots kafejnīcā "Itālija" (tā atradusies tajā vietā, kur tagad kancelejas preču veikals "Apeks").
Atmiņās par "Palasu" nav vienprātības jautājumā par to, kā tajā organizēti kinoseansi. Proti, ir atmiņu stāstījumi, kas liecina, ka "Palasā" kinoseansi notikuši, publikai sēžot pie galdiņiem, un ir atkal tādi, kas stāsta, ka "Palasā" pastāvējis tradicionālais kinoteātra iekārtojums.
Domājams, ka patiesībai atbilst abas versijas. Ir zināms, ka tūlīt pēc "Palasa" atvēršanas kinofilmas tur tiešām demonstrēja, publikai sēšot pie galdiņiem. Tā bija izplatīta prakse Krievijas impērijā. Vēlāk pārgāja uz parasto kinoteātra iekārtojumu, kādu to esam paraduši redzēt mūsdienās. Taču arī tad tas notika mainīgos apstākļos. Lai teikto paskaidrotu, ir jāpastāsta sekojošais.
Iepriekšējā rakstā par liepājniekiem un dzīvām bildēm bija pieminēta viesnīca "Hamburga", kas atradusies apmēram tajā vietā, kur tagad iepretī tirdzniecības namam "Kurzeme" pie luksoforiem šķērsojam ielu. Viesnīcas pagrabā bija bārs, kas iemantojis nosaukumu "Mākslinieku pagrabs", jo tā XX gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija iecienīta Liepājas mākslinieku pulcēšanās vieta. Bārā uzstājās estrādes un cirka mākslinieku trupa ar nosaukumu "Hamburgas varietē". Viesnīcai bija arī skaists dārzs (no tā saglabājušies lielie koki virzienā uz Nodokļu inspekciju). Dārzā varietē trupai bija vasaras teātris (ap to vietu, kur tagad betonētais gājēju ceļš). 1931. gadā vasaras teātris nodega. Pēc šī notikuma trupa kādu laiku nomāja "Palasa" kinozāli (arī dažas citas zāles pilsētā). Tā kā kino kādreiz bieži demonstrēja citu priekšnesumu (pat teātra izrāžu!) starplaikā, tad arī no šī laika varētu būt saglabājušies nostāsti par kinoseansiem, kas noritējuši, publikai sēžot pie galdiņiem.
Starp citu, speciālisti apgalvo, ka "Mākslinieku pagraba" telpas minētajā vietā esot saglabājušās, un, ja būtu uzņēmīgi ļaudis, kas varētu un gribētu ieguldīt līdzekļus tā atjaunošanā, tad pilsētā varētu tapt vēl viens interesants tūrisma objekts.
Vēl par kinoseansiem. Kinematogrāfa pirmsākumos nebija kinoseansu šī vārda mūsdienu izpratnē. Filmas tika demonstrētas no agra rīta līdz vēlam vakaram, un skatītājs, biļeti nopircis, varēja jebkurā brīdī ieiet tumšajā kinozālē un jebkurā brīdī pamest to. Tāda pati kārtība pastāvēja arī "Palasā".
Akciju sabiedrība, kurai piederēja "Palasa" kinozāle, laiku pa laikam to iznomāja dažādiem nomniekiem. Kinozāļu nomnieki radās un mainījās gluži kā nodrāztajā izteicienā par lietu un sēnēm.
Tas par K.Stefana radīto kinoteātri. Bet vēl nedaudz pienākas pastāstīt arī par viņu pašu.
Šo rindu autore tikās ar profesoru Džordžu Švābu, kurš tagad dzīvo Ņujorkā, taču dzimis un bērnības gadus aizvadījis Liepājā. Profesors Švābs dalījās savās atmiņās par namsaimnieku Graudu ielas 27. namam, kurā viņa ģimene dzīvoja. "Stefans bija sirms, stalts, vienmēr ļoti pieklājīgs un no skata ārkārtīgi iznesīgs kungs. Viņš pats dzīvoja sava nama ceturtajā stāvā, draudzējās ar maniem vecākiem un vienmēr laipni uzņēma mani savā dzīvoklī. Vienas no aizraujošākajām manas bērnības atmiņām saistās ar Stefana melno suni Čārliju. Pagājis tik daudz gadu, taču es Čārliju ļoti labi atceros - viņš bija mans rotaļu biedrs."
Nav īsti saprotams, pēc kādiem principiem 1940. gadā nacionalizācijas procesā rīkojās jaunās varas pārstāvji, taču K.Stefana nama iemītniekus visus izmitināja, īpašnieku ieskaitot. Stefanam ierādīja dzīvesvietu necilā koka namā Dzintara un Virsnieku ielas stūrī.
Nav zināms, kāpēc K.Stefans neaizbrauca līdzi saviem tautiešiem 1939. gadā. Pēc visa spriežot, viņš mīlēja Liepāju, tātad varbūt līdz beidzamajam nevēlējās to pamest. Varbūt viņš piederēja to ļaužu grupai, kuri tāpat līdz pēdējam brīdim neticēja, ka Latvija būs to valstu vidū, kuras tiks iztirgotas padomēm. Turklāt jāņem vērā fakts, ka Stefans vairs nebija jauns - viņam tajā laikā bija jau krietni pāri septiņdesmit gadiem. Taču pēc 17. jūnija zaudējis visu, ko savā darbīgajā mūžā ieguvis, viņš septiņdesmit astoņu gadu vecumā tomēr izšķiras par došanos uz Vāciju.
Protams, mūsdienās ir žēl noskatīties, ka vienīgais pielietojums kinozālei ar kultūrvēsturisku vērtību ir tirgot tajā plastmasas spaiņus un ģipša rūķus. Vai mums kādreiz vēl izdosies glābt "Palasu", ja arī ne kā kinozāli, tad vismaz kā kultūrvēsturisku vietu? Atturēsimies, protams, tagad mest akmeņus uz tiem, kas, neatkarībai atjaunojoties, iztirgoja pilsētas vēsturisko centru. Kas darīts - padarīts. Tomēr mūsdienās, kad arvien noteiktāk izvirzām tūrismu par vienu no pilsētas prioritātēm, jādomā arī par to, ka tūristus nepiesaistīsim ar veikaliem, kuros tirgo preces no Viļņas un Polijas. Taču ar mūsu kultūrvēsturisko bagātību mēs to varētu pavisam noteikti. Jo mūsu pilsētā slēpjas ļoti liels potenciāls un ļoti daudz vēl neapzinātu bagātību.