Kurzemes Vārds

11:46 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kaktuss

Gredzens pirkstā nav joka lieta
Doties vai nedoties laulības ostā ir sarežģīts jautājums, kas nodarbina pat dzīves pieredzējušu ļaužu prātus. Bet īpaši grūti lēmuma pieņemšanā klājas jauniešiem, kas nepareizas izvēles gadījumā var sabojāt savus labākos dzīves gadus. Cits apprecas pēc vairākiem pazīšanās gadiem un ir nelaimīgs, dažs gredzenus mij pēc pusgada vai dažiem mēnešiem un var būt gandarīts par izdevušos ģimeni. Kāds atkal šaubās un meklē īsto otro pusīti visu mūžu. Kad cilvēks ir gatavs baznīcā teikt jāvārdu un kādas korekcijas attiecībās ievieš gredzens pirkstā, to "Kaktuss" jautāja nesen precētiem pāriem un jauniešiem, kas vēl to nesteidzas darīt.

Par agru jāuzņemas rūpes
Aija ar sešus gadus vecāko Jāni iepazinās kādas paziņas dzimšanas dienas ballītē, kad viņai bija 16 gadi. Palēnām uzsākuši draudzību, nedomādami par nopietniem nākotnes plāniem. Kad vidusskolniece absolvējusi mācību iestādi rajonā un sākusi strādāt Liepājā, puisis aicinājis dzīvot pie sevis. "Kaut arī bijām kopā, mēs dzīvojām katrs savu dzīvi, jo abi strādājām ilgas darba stundas, un baudīt divvientulību varējām tikai vienu brīvdienu nedēļā," sacīja 24 gadus vecā jauniete, kas 19 gados palika stāvoklī. Kaut arī bērnu pāris nebija plānojis, par to īpaši priecājās Jānis. Bērna dēļ pāris negrasījās precēties, taču puiša vecāki abus nepārtraukti tirdījuši to darīt, līdz Aija vairs neizturēja un miera dēļ uzvilka pirkstā gredzenu.
Pēc kāzām pāra attiecības nemainījās, vienīgi Aiju nereti mācot greizsirdība, jo Jānis savu brīvo laiku vairāk velta dēlēnam nekā viņai. Aija saprot, ka Robertam ir veicies ar tēvu, taču vēlētos sajust sev veltītu lielāku uzmanību. "Kaut arī mēs satiekam labi, man ne visai patīk tas, ka vīrs vēlas ģimenē gūt virsroku. Taču es esmu izkarojusi savu pozīciju, un tagad esam vienlīdzīgi. Dažreiz, kad klājas grūtāk, gribas jau doties prom pie vecākiem, taču saprotu, ka mana vieta ir pie vīra," sacīja Aija. Ja būtu otra iespēja, viņa tik agri neuzsāktu nopietnas attiecības, jo jau agri nācās uzņemties rūpes par bērnu, gādāt par ģimenes labsajūtu un pelnīt naudu no rīta līdz vēlam vakaram.

Pirmais priekšstats bija mānīgs
21 gadu vecā Maija Kasparu pazina jau pusgadu pirms attiecību uzsākšanas, jo abi strādāja par bārmeņiem vienā kafejnīcā. Pēc horoskopa viņi ir dvīņi, iespējams, tādēļ izveidojusies laba saskaņa, jo zina, ko no otra var sagaidīt. Sākotnēji jauniete tāpat kā apkārtējie Kasparu uzskatīja par iedomīgu tipiņu ar brunču mednieka iezīmēm, bet, iepazīstot viņu tuvāk, puisis izrādījies ļoti mīļš un gādīgs. Pirms draudzības uzsākšanas ar Kasparu, Maijai vajadzēja pieņemt svarīgu lēmumu, jo viņai jau bija draugs Vācijā. "Es izvēlējos laimi katru dienu, nevis tikai jaukus mirkļus trīs reizes gadā," savu pārliecību pauda Maija.
Pēc pāris mēnešiem sevi pieteica bērniņš. Maija agrāk bija plānojusi, ka bērns viņai varētu būt kādos 26 gados, bet, tāpat kā Kaspars, priecājas par radušos situāciju. Nu jau vairāk nekā nedēļu pāris ir laimīgi precēti ļaudis, kas nenožēlo neko no notikušā. "Nekādas atšķirības nav, kad gredzens ir pirkstā, cilvēks jau nesāk domāt un rīkoties savādāk. Vienīgi ir lielāka atbildība par ģimeni. Mēs viens otru jau pirms kāzām saucām par sieviņu un vīriņu," smaida Maija. Viņa necenšas dzīvi plānot uz priekšu un domāt, kāda nākotnē būs viņu kopdzīve, galvenais ir izbaudīt jaukos dzīves mirkļus.
"Es dzīvē esmu pieļāvusi daudzas kļūdas, vienu no tām - precības. Gredzenu tajā laikā 19 gadu vecais Andrejs man uzvilka 18 gados pēc trīs mēnešu draudzības. Sākumā mūsu dzīve bija rožaina, bija viss, kas piederas mīlestībā apmātiem pāriem. Šķita, ka tā būs mūžīgi," atmiņās kavējās 20 gadu vecā Agnese. Kaut arī laulība nav šķirta, viņi dzīvo atsevišķi, jo kopdzīvē sapratuši, ka nav piemēroti viens otram - ir nesaderīgi raksturos, arī mīlestība ātri izplēnējusi, kad nācies saskarties ar ikdienas mājas darbiem un rūpēm. "Andrejs sāka arī lietot alkoholu un aizrauties ar gadījuma sakariem. Neko nepārmetu, jo sapratu, ka mums kopdzīve tāpat nav iespējama," sacīja Agnese. Viņa jauniešus aicina visu rūpīgi apsvērt, pirms dodas laulības ostā, un otru cilvēku iepazīt pamatīgāk ilgākā laika posmā.

Nepietiek naudas precībām
Zigmārs ar savu draudzeni satiekas jau piecus, bet kopā dzīvo četrus gadus. Iepazinis viņas rakstura labās un sliktās īpašības, jaunietis sapratis, ka Liene ir īstais cilvēks, ar ko vēlētos pavadīt kopā visu mūžu. 24 gadus vecais puisis vairākkārt ir izteicis bildinājumu, uzdāvinājis arī gredzenu, taču viņa vienmēr ir atteikusi. "Liene saka, ka precības neko nemainīs mūsu attiecībās, tādēļ nav nozīmes vilkt kaut kādus gredzenus un izdot naudu par kāzu ceremoniju. Viņa domā, ja būsim radīti viens otram, tad mūžu kopā nodzīvosim arī bez precēšanās. Lienei liekas, ka, uzmaucot pirkstā gredzena, vīrietī mostas privātīpašnieciskums un viņš sabiedrībā sievieti izrāda kā kādu lietu," nopūšas Zigmārs, kas nezina, kā rīkoties tālāk. Viņš nevēlas palikt vecpuisī visu mūžu, arī uzspiest precības ar varu nevar, bet visvairāk viņu baida šķiršanās no Lienes.
26 gadus vecais Mareks ar 23 gadus veco karstasinīgo, enerģisko un valdonīgo krievu tautības pārstāvi Alisi iepazinās pirms četriem gadiem augstskolā, sākumā abi kopmītnēs dzīvojuši atsevišķi, bet ar laiku istabiņā mituši divatā. Tā kā abi bijuši strauji raksturā, bieži izcēlās strīdi, un nomocījušas arī finansiāla rakstura problēmas, pāris pašķīrās. "Pēc kādas nedēļas no Alises tēva uzzināju, ka viņa ir stāvoklī. Tajā vakarā es kārtīgi piedzēros, jo vienlaikus biju priecīgs un arī bēdīgs. Aizgāju pie viņas, bet Alise sākumā negribēja mani laist istabā," notikumu pirms pusotra gada atcerējās Mareks. Viņš paliek domīgs, jautājot, vai bērna dēļ palicis kopā ar draudzeni. Kādus trīsdesmit procentus no simts tā varētu būt taisnība, apsvēra jaunietis. "Dažreiz, kad izceļas kašķis un klājas grūti, iezogas doma, ja nebūtu bērna, tad es varētu vieglāk aiziet no draudzenes. Taču pašreizējā situācijā es tā nerīkotos," ir pārliecināts Mareks un piebilda, ka, neskatoties uz nesaskaņām, savu draudzeni ļoti mīl un ciena.
Tā kā Mareks ir kristīts katolis, viņu nomoka tas, ka nevar apprecēties. To viņš vēlas darīt, bet, viens pats pelnīdams iztikas līdzekļus, no kuriem diezgan liela daļa aiziet mazulim, nevar sarūpēt pietiekami naudu skaistām un kārtīgām kāzām ar radiem un draugiem, kādas abi vēlas.

Komentē psihoterapeite, ginekoloģe Inguna Romāne:
- Meitenes noteikti grib vairāk tikt pie vīriem, nekā viņi pie sievām. Taču pēdējos gados visā pasaulē, īpaši Eiropā, attiecību juridiska noformēšana vairs nav tik aktuāla. Agrāk cilvēki, kas bija iemīlējušies, domāja, ka ir pabeiguši skolu un nu var apprecēties, un, ja nesaderēs kopā, tad izšķirsies. Tagad populārāk ir dzīvot vienkārši kopā, uz precēšanos lielākoties pamudina gaidāmais bērniņš. No psiholoģiskā viedokļa attiecību juridiska noformēšana ļoti lielas izmaiņas neievieš. Tas svarīgāk varētu būt sievietei, kas gaida bērniņu, jo šajā brīdī viņa vēlas justies drošībā. Cilvēkiem, kas ir kopā kādus 7, 8 gadus, var šķist, ka laulība neko nemainīs, tad bēbītis ir tas, kas var likt pārdomāt. Taču reizēm bērns arī rada attiecībās krīzi.
Bioloģiskā nozīmē mūsdienās cilvēks jau pavisam ātri, padsmit gados, var radīt pēcnācējus, sarežģītāk ir ar psiholoģisko briedumu, kas nebūt neiestājas 17, 18 gados. Lai stātos laulībā, ir nepieciešama sociālā nobriešana, noteikti sociālie apstākļi, lai jaunie cilvēki varētu iztikt bez vecāku palīdzības. Jo bērniņa izaudzināšana prasa ļoti daudz.
Ja cilvēki satiekas pāris nedēļas, ir par agru runāt par mīlestību un precēšanos, tad vēl ir tāds iemīlēšanās skurbums. Psihoterapeiti uzskata par nevēlamu šādā stāvoklī pieņemt nopietnus lēmumus. Neviens jau svarīgus lēmumus, piemēram, par dzīvokļa iegādi, nepieņem steigā. Pirms precēšanās es jauniešiem ieteiktu padomāt par savām jūtām, un neskatīties nākotnē ar pārāk rožainām acīm. Jo kopā dzīvošana ir arī darbs, tas nebūs mūžīgi rožainais periods.

Spānijas stāstiņi…
Vakariņas kopā ar suņiem

Sāku jau pierast pie Spānijas. Nē, laikam jau esmu pieradusi! Lai arī viņi pīpē kā mežoņi, spāņu dzīves uztvere man patīk - nekur nav jāsteidzas, viss ir kārtībā... Tiešām, par ko gan satraukties! Tas, ka visu laiku jāskatās uz zemi, lai neiekāptu suņa kakā, mani sen jau vairs neuztrauc. Spāņu skaļums arī ne, jo esmu iemācījusies viņus pārbļaut. Vienīgi brazīlieši spāņu valodas nodarbībās vēl mazliet kaitina, bet es strādāju pie tā - labs žurnāls stundas laikā palīdz nedzirdēt viņu briesmīgo akcentu. Dažreiz pat pasniedzēja nesaprot, kādā valodā viņi runā. Ne tā spāņu, ne portugāļu, bet kaut kāds šausmīgs sajaukums, kas griež ausīs. Bet arī to var pieciest, jo blakus klasē parasti ir spāņiem ģitāras vai operas nodarbības - ja pareizi noskaņo dzirdi, brazīliešu murmulēšanas vietā var klausīties operu.
Esmu veiksmīgi uzņemta savas darbabiedrenes draugu kompānijā, kas katru vakaru satiekas mūsu iemīļotajā bārā. Es gan nepievienojos katru dienu, bet, kad nav ko darīt, uz glāzi sarkanvīna par 60 santīmiem mūsu naudā aizčāpoju. Tas ir mazs, pašaurs un piepīpēts bārelis, kas pieder itāļu ģimenītei. Abi brāļi ir bārmeņi. Viņi parasti pīpē zālīti un citreiz salietojas tā, ka neatceras, ko esam pasūtījuši, un tad var samaksāt mazāk. Dažreiz viņi savukārt neatceras, kas cik maksā, un tad par pasūtījumu citreiz jāmaksā mazāk, citreiz vairāk. Gadās, ka itāļu mamma ir sacepusi cepumus, un tad bārā tusējošiem katram tiek šķīvis ar saldumiem. Par velti, protams. Visi ēdam un slavējam mammu, ka cepumi izdevušies dikti labi.
Spānijā ir normāli, ja uz bāriem dodas ar suņiem. Arī man bārā ir uzradies draugs - mazs šunelis rozā džemperītī ar sasietu spalvu astīti uz galvas. Saimnieki savus mīluļus baro ar uzkodām, ko viņiem iedod, pasūtot alus kausu. Suņi šajā valstī iet uz restorāniem, veikaliem, bankām - nevienu tas netraucē, un visi ir laimīgi.

Dita Gruze