Kurzemes Vārds

09:52 Otrdiena, 19. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

Skriet, lai stāvētu
Kirils Bobrovs

Genādijs Gacura piedzima un vairāk nekā 30 gadu nodzīvoja Liepājā. Te viņš mācījās un strādāja, bet vēlāk aizbrauca perspektīvas meklējumos un kļuva par maskavieti. Rakstnieks. Dzimtās vietas apmeklē ne visai bieži. Šoreiz atbrauca dēļ mātes slimības. Tomēr šādās nejaušās tikšanās reizēs var aprunāties arī par daudz interesantākām lietām: kā sokas Krievijas elitei, Maskavas augstākai sabiedrībai. Bet varbūt labāk parunāt par to, kā iegrozījies viņa paša liktenis, kā ievirzījusies daiļrade. Tikai jāatgādina, ka savu spalvu viņš iemēģināja mūsu avīzē, publicējot dažus nelielus stāstus. Bet nesen iznākušais G.Gacuras romāns "Kremļa spoka noslēpums" izdots sērijā "Asā sižeta prozas meistari". Droši vien arī tas par kaut ko liecina.
- Pastāsti, Gena, kādēļ aizbrauci, kā esi iekārtojies, ar ko nodarbojies Maskavas megapolē.
- Pirms aizbraukšanas es jau rakstīju detektīvus, publicējos, piedalījos dažādos semināros. Par savdabīgu atskaites punktu, iespējams, kļuva astoņdesmito gadu beigās iznākušais žurnāls "Detektīvs un Politika", populārā rakstnieka Juliana Semjonova garabērns. Tur bija arī brāļi Vaineri, bija iesācēji rakstnieki un kinematogrāfisti. Tieši tur izcilais kinorežisors Valentīns Ježovs ieteica man iestāties VVKI savā scenāristu fakultātē. Šis cilvēks bija liels, plaši domājošs meistars. Pietiekoši atcerēties viņa filmas "Balāde par kareivi", "Baltā tuksneša saule", "Šis saldais vārds - brīvība". Viņam bija vairāk nekā 100 starptautisko balvu vien! Mēs ar viņu azartiski spēlējām dambreti. Valentīns nomira pagājušā gada maijā.
VVKI es beidzu 1993. gadā. Tas bija laiks, kad visapkārt viss bruka. Vilināja tikai nauda un politika. Kino vairs nevienu neinteresēja. Arī Rīgā situācija gandrīz ne ar ko neatšķīrās. Bet rakstniekam Maskavā šāds tāds darbs vēl bija, un es nolēmu tur uzkavēties. Pēc tam nopirku dzīvokli un pamazām kļuvu par visparastāko maskavieti. Pat esmu pakāpies uz augšu un kļuvis par priekšnieku: esmu Krievijas rakstnieku savienības Maskavas pilsētas organizācijas interneta saita kurators un vēl arodkomitejas priekšsēdētāja vietnieks. Bet izdevniecību Maskavā ir pārpārēm, neviens pat nezina, cik tieši. Ja jau nebija spējuši izsekot firmas "JUKOS" parādu miljardiem, vai tad kādu varētu ieinteresēt niecīgie grāmatu honorāri?
- Vai spējat dzīvot no rakstniecības?
- Tā nav vienkārša lieta. Taču katrs kaut kā pielāgojas. Grāmatu iznāk daudz, bet mūsu izdevēji ir īsti asinssūcēji. Izveido izdevniecību, palaiž klajā trīs, četras grāmatas un, nesamaksājuši honorāru, pazūd. Vai arī taisa visādus fiktīvus garadarbus, lai varētu pakampt vairāk naudas. Piemēram, ņem ārzemju autoru, šā tā pārtulko krievu valodā, pamaina darbības vietu, personāžu vārdus, uzsāk drukāšanu ar minimālām izmaksām un pārdod ar fiktīvu vārdu. Starp citu, es pats pārdevu vienu savu nepabeigtu scenāriju, saņemot 500 dolāru, bet saimnieks pie tā piesēdināja piecus cilvēkus, iedeva katram pa simtniekam par ātru pārtaisīšanu, bet pēc tam pats par šīm manipulācijām saņēma tūkstošus. Lieta tāda, ka ejošā literatūra nāk kā no konveijera un sacensties ar tās ražotājiem gluži vienkārši nepietiks spēka. Es taču nespēju katru mēnesi rakstīt pa romānam! Ir jāsavāc nepieciešamie materiāli par konkrēto tematu. Protams, ir arī cita veida literatūra, piemēram, izdod kaut ko izglītojošu vai memuārus, dažreiz mēdz gadīties kaut kas līdzīgs sociālam pasūtījumam. Un nevar taču mest visus pār vienu kārti.
- Tātad, kā es noprotu, jums nākas pārkārtoties?
- Pārslēgties. Esmu pārslēdzies uz daudz nopietnāku darbu. Tā ir mēbeļu mākslas vēsture, nopietni pētījumi. Esmu izdevis divus solīdus albumus. Sākumā neviens neticēja, ka tie atradīs pircējus. Bet tagad gaidāms papildu izdevums. Metieni nav lieli, taču izrādījās, ka pēc grāmatām ir pieprasījums, neskatoties uz augsto cenu, arī ārzemēs. Starp citu, es pats pētīju pieprasījumu, apmeklējot daudzus Maskavas veikalus. Atceros, kā pats aizkavēju savas grāmatas iznākšanu par diviem mēnešiem, un šajā laikā Pēterburgā iznāca grāmata saturā pilnīgi identiska manam darbam! Tad nu bija steigšus kaut kas jāpārtaisa. Šajā sakarībā prātā nāk Lūisa Kerola paradoksālais teiciens "Alises piedzīvojumos Brīnumzemē": lai stāvētu uz vietas, ļoti ātri jāskrien. Šī patiesība izpaužas arī daudzās citās jomās.
- Bet ko nozīmē visparastākais maskavietis? Kāda ir viņa attieksme pret apkārt notiekošo? Jo pie jums taču arī dažreiz kaut ko spridzina.
- Megapole, un tā ir megapole ne tikai mums. Pierast pie Maskavas ir visai grūti. Tikai tūristam ir viegli visu ievērot un brīnīties par redzēto. Kaut vai atnākot uz mūsu grandiozajiem tirgiem, rodas iespaids, ka tur vien ir ne mazāk par miljonu ķīniešu un korejiešu. Vārdu sakot, tur, kur pulcējas ļaudis, vienmēr jūtama milzīga psiholoģiskā spriedze. Ļaužu drūzma notrulina. Pār galvu veļas tik daudz dažādas informācijas, ka cilvēks cenšas kaut kādā veidā pasargāt sevi no tās. Nepārtraukti pa radio raida avāriju hroniku, taču reakcija neseko. Redzi klaidoņus, taču uztver tos nevis kā konkrētus cilvēkus, bet gan kopumā. Vakarā vēro stresu nomāktu cilvēku plūsmu, kas dodas mājup no darba, un galvā rodas kaut kas līdzīgs negatīvās auras filtram. Un, ja paziņo, ka sprādziena laikā pēkšņi bojā gājuši pieci cilvēki vai piecdesmit, daudzi pat nesaskata nekādu starpību. Jo cilvēki pret šādiem notikumiem kļuvuši vienaldzīgi. Starp citu, šā paša iemesla dēļ es cenšos nelasīt periodiku. No laikraksta "Moskovskij ļiterator" man bija caurlaide Valsts domē, un tur, klausoties sarunās, man svila ausis. Tiesa, tur lēti var iemalkot kafiju vai pasūtīt brokastis.
- Bet ko tu akcentētu Latvijā, Liepājā, raugoties no pagātnes uz tagadni?
- Man vienmēr ir licies, ka esmu neatkarīgs cilvēks, un valsts neatkarību atbalstīju kopš paša sākuma. Un problēmas man bija tieši padomju laikā. Droši vien tāpēc, ka rakņājos divdesmito un trīsdesmito gadu Latvijas vēsturē, un mani toreiz nepublicēja, bet paldies lietuviešiem, jo viņi šajā ziņā bija drosmīgāki, šis tas man iznācis arī vācu valodā. Dzīvojot Liepājā, es biju savācis bagātu fotoarhīvu. Bija pat viens karogs. Labi, ka neiesēdināja.
- Jādomā, ka savu arhīvu nekur nebiji reklamējis?
- Protams. Sliktāk bija tas, ka pastāvīgi kaut kas bija jāslēpj. Vecmāmiņai jau kara laikā bija jānomaina dokumenti, lai noslēptu vācu izcelsmi. Viņa daudzus gadus vispār nerunāja vāciski, un tikai astoņdesmitajos gados, kad es reiz neciešami deklamēju Gēti, viņa neizturēja un sāka labot manu izrunu. Pēterburgā un Kronštatē mums bija īpašumi - seši nami! Arī par to bija jāklusē. Bet cik izcili vērtīgu grāmatu pazuda proletariāta revolūcijas un šķiru cīņas dēļ!
Taču tagad Latvijā gribētos redzēt vairāk demokrātijas, tāpat kā pārējā Eiropas daļā. Piemēram, Grieķijas vēstniecība Maskavā man izsniedza Šengenas vīzu uz diviem mēnešiem radošai darbībai Rodas salā, un ar to es varu braukt, kur vien vēlos. Bet, lūk, uz Kaļiņingradu, tur man dzīvo dēls, šodien aizbraukt nevaru, jo Rīgā veselu nedēļu jāgaida Lietuvas tranzītvīza! Vārdu sakot, esmu nokļuvis savdabīgā Kurzemes katlā. Kaut gan spiegs, un par to esmu pārliecināts, vienmēr atradīs veidu, kā nokļūt viņam vajadzīgā vietā. Droši vien politiķi ar to grib nopelnīt papildu punktus. Plašāk jāatver vārti uz Jūrmalu. Jo kiprieši un turki šādā veidā sevi jau ir apzeltījuši. Jā, zinu, ka arī Palanga zeļ. Tūristi nekur vēl nav pārvērtušies par okupantiem. Krievijas iedzīvotāji joprojām lieliski atceras ceļus uz Baltijas jūru. Ja jūs izvērstu darbību, ar tūrismu spētu nopelnīt daudz vairāk nekā šobrīd. Arī šejienes produkciju nav aizmirsuši. Starp citu, man ledusskapī vienmēr ir dažas Latvijas šprotu kārbas. Un, salīdzinot Rīgu ar Maskavu, tā man šķiet visīstākā paradīze daudzos aspektos. Pie mums uz pilsētas centru ar savu mašīnu jau sen nevar aizbraukt, jo noteikti kaut kur nokļūsi gūstā. Deviņdesmito gadu sākumā es vēl braukāju ar auto uz darbu, bet tagad pat nav kur to novietot.
- Rīgā taču ir ļoti šauras ielas.
- Vienalga, tur ir pavisam cita gaisotne. Arī plašums ir. Man vismaz ar dzīvokli paveicās. No vienas puses ir Maskavas upe, no otras atrodas milzīgs dīķis, gandrīz vai ezers. Pietiek vietas izvingrināt locekļus. Visur vērojamas lielākoties vienveidīgas kārbveida mājas, un arī starp tām vēl iemanās būvēt papildu kārbas. Pie mums pilsētā ceļi šobrīd it kā sakārtoti, toties ārpus Maskavas tie ir drausmīgi. Cenas kāpj. Maskava ir viena no visdārgākajām pilsētām. Šobrīd pie mums visus nobaidījuši augošie komunālie maksājumi.
- Un atkal jūs veltīgi cenšaties panākt mūs.
- Kaut gan pie stūres stāv bijušie komunisti un komjaunieši. Nopietnāk būtu jāanalizē ekonomika, visi taču redz, kā iztirgo Krievijas dabas resursus un aizplūst nauda, kura caur budžetu varētu kaut mazliet atbalstīt nabadzīgos. Starp citu, kad bijusī padomju rakstnieku savienība sadalījās demokrātiskās piebūvēs, es neiestājos nevienā no tām, jo redzēju tur vecos pārkrāsojušos funkcionārus, kuri arī agrāk paši nespēja neko jēdzīgu uzrakstīt un turpina izmantot tos, kas kaut ko spēj, turpina komandēt pēc sava prāta.
- Novēlu uzrakstīt jaunas interesantas grāmatas, atklāt pēdējos Kremļa noslēpumus.