Kurzemes Vārds

07:14 Sestdiena, 24. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

No Jūrmalciema un Liepājas uz Zviedriju

Šogad pasaule atzīmēs 60.gadadienu, kopš Otrā pasaules kara beigām. Latvijā nebija cilvēka, kura likteni tas nebija skāris. Īpaša tā lappuse - bēgšana no dzimtenes kara beigās - 1944. un 1945.gadā. Daudziem prātā bija saglabājušies pirmā padomju varas gada, Baigā gada notikumi un 1941.gada 14.jūnija izsūtīšanas. Kaut ko tādu piedzīvot cilvēki vairs negribēja. Tāpēc daudzi meklēja ceļu, kā tikt prom no atkārtotās padomju okupācijas.
Kā tās notika? Esmu mēģinājis pierakstīt kara beigu aculiecinieku atmiņu stāstījumus.

Miķelis Kurps, jūrmalciemnieks, dzimis 1916.gadā:
- Cilvēki sāka bēgt jau 1944.gada jūlijā. Pie manis bija atnācis baptistu mācītājs Zingers un vēl trīs vīri. Tas bija pēc tam, kad Jelgavā ienāca krievi.
Oktobrī no Liepājas Jūrmalciemā ienāca divas motorlaivas, kuras vadīja kapteiņi Ķesteris un Maļiks no Pērkones. Maļika laivu sauca "Laima". Tā bija noenkurojusies jūrā. Bēgļi bija vietējie zveji, bēga veselas ģimenes. Pie lielajām laivām viņus aizveda ar mazākām. Laiks nebija slikts, pasilts.
Pēc tam, kad 1944.gada rudenī krievi bombardēja Liepāju, kāda kompānija bija nopirkusi motorlaivu, lai brauktu no Liepājas uz Jūrmalciemu un pēc tam uz Zviedriju. Taču laivu bombardēja, tai sasita vienu sānu. Taču laiva tomēr tika līdz Jūrmalciema moliem, kur veselu dienu to remontēja. Taču nesekmīgi. Laivā bija salādēts daudz mantu. Bēgļi gan mēģināja braukt uz Zviedrijas pusi, bet bija spiesti griezties atpakaļ. Turpat pie Jūrmalciema moliem laiva nogrima. Bēgļi atgriezās Liepājā. Viņi mēģināja tikt jūrā ar citu laivu, ko vadīja Šeinis, un tas viņiem izdevās.
Kad fronte pienāca pie Jūrmalciema, vietējos iedzīvotājus izdzina no mājām. Viens no jūrmalciemniekiem - Valce - gribēja ar motorlaivu tikt prom. Piebrauca pie moliem. Tajā vakarā no Liepājas sanāca daudz bēgļu. Motorlaivai virsū sakrita milzīgs pūlis. Valce atteicās braukt. Laiva stāvēja noenkurota jūrā. Krievi gribēja to sašaut, taču netrāpīja. Tad daži vietējie zveji, piecas vai sešas ģimenes, daudz nekā līdzi neņemot, pa nakti slepus uzkāpa uz motorlaivas un pārcēlās pāri uz Zviedriju. Tie bija Jānis Lukažis, Žanis Brudulis, Čīma ar diviem dēliem un viņu ģimenēm. Pats Valce tagad dzīvojot Austrālijā.
Pēc kapitulācijas kāds Silenieks lūdza, lai pārceļu pāri jūrai, atsacīju. Bija 1945.gada maija beigas, jūnija sākums.

Stāsta Miķelis Kurps, jūrmalciemnieks, dzimis 1924.gadā:
- Kad sāka veidoties Kurzemes katls, uz Liepāju un rajonu sāka plūst bēgļu straumes. Es oktobrī dezertēju un slēpos pie vecākiem Jūrmalciemā. Vāciešu pozīcijas atradās Ķupu kalna rajonā, krievu - tās nogāzē. Šāda situācija saglabājās līdz pat kapitulācijai.
Jūrmalciemā cilvēki sāka domāt par projāmbraukšanu. Dažas laivas atbrauca no Liepājas un uzņēma pasažierus, viena motorlaiva aizbrauca arī ar vietējiem. Tie bija Jēkabs Pukulis, Andrejs Pukulis, Andrejs Kaire, Žanis Ķuņķis, Jānis Lukažis, Rolands Splīte. Ar citu laivu, iespējams, aizbrauca mācītājs Kārlis Iesalnieks kopā ar sievu Martu. Arī mani aicināja braukt, bet nevarēju atstāt vecākus. Daudzi brauca no Liepājas, lai no Jūrmalciema tiktu pāri. Cilvēki bēga panikā. Brauca pat ar zvejas motorlaivām, kuru dzinēja jauda bija tikai 10 zirgspēku.

Stāsta Liepājas zvejnieks Fēlikss Skinders:
- Cilvēki pār jūru sāka bēgt pēc tam, kad iznāca pavēle par iesaukšanu leģionā. 1944.gadā zvejnieks no Liepājas, kam piederēja lielākā motorlaiva, sarunāja ar kaimiņiem Zvirgzdiņiem kopā laisties pāri dīķim. Taču Zvirgzdiņš pēkšņi atteicies. Pārinieks aizbraucis viens. Otrā dienā iznākusi pavēlē par mobilizāciju. Zvirgzdiņš staigājis pelnu pelēku seju.
Pirmais no Liepājas pārbēga Jēkabs Dzintarnieks ar abiem dēliem un sievu. Viņš dzīvoja Kaktu ielā. Pēc kara vēstuli atrakstīja.
1945.gada 9.maijā vācieši mums lika būt pie laivām, lai evakuētu uz Pāvilostu. Pulkstenis varēja būt ap pieciem pēcpusdienā. Ap vieniem dienā jau bija beigusies lielo vācu priekšnieku laišanās prom no aerodroma. Vienu lidmašīnu palicēji sašāva, tā nogāzās. Kad gājām pie laivām, redzējām, ka pa Lielo ielu no Jaunliepājas puses nāk vācu folksvāģis. Pie stūres vācietis, blakām krievu virsnieks. Mēs trijatā tad jau bijām pie laivas, kas atradās pie tilta. Mēsls jau vien bija - veca tīklu laiva. Īpašnieks bija tāds Jūliss Krūzis, igaunis. Tur vēl bija Kārlis Dzenis, Eduards Zviedris un Beķeris. Kanālmalā bija vēl 5 - 6 laivas, kas riktējās braukt pāri. Mans draugs Šuklajs jau sildīja motoru. Es viņam pie auss klusām teicu: "Ja tu brauc, tad taisies ātri. Uz Lielās ielas redzēju krievus." Klāt bija kāds nepazīstams vīrs, kurš teica, lai neceļot paniku. Šuklajs viņā neklausījās, palaida motoru un prom bija. Aizgāja arī pārējās laivas. Es paliku. Piegāju pie Puķuleiša, kurš arī ar ģimeni bija sataisījies doties prom. Te viņš pēkšņi noteica: "Parauj viņu koks!" - un aizgāja mājās. Par bēgšanas mēģinājumu viņš dabūja 20 gadus padomju cietumos. Kad atgriezās mājās, izmācījās par tapsētāju un darināja automobiļu sēdekļus.
Es piegāju pie savas motorlaivas un ielīdu tajā. Vācietis nonāca lejā. Paslepus Dzenim teicu, lai izņem motora miglotāju, citādi paliksim bez laivas. Vācietis prasīja, vai esmu zvejnieks. Atbildēju, ka ne. Tad viņš sacīja: "Los!" (Prom!). Dzenis paspēja pateikt, ka noslēpis miglotāju zem sola. Tādējādi mana laiva vienīgā palika mājās, un mēs trīs - Dzenis, Zviedris un es arī. Pārējie aizlaidās. Pēdējām laivām pakaļ dzinās kāda vācu ātrlaiva. Bija dzirdama šaušana.

Juris Kriķis,
Liepājas muzeja Zvejniecība un kuģniecības nodaļas vadītājs