Kurzemes Vārds

05:20 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kā Ivars Brants riskēja un trāpīja dārzkopības desmitniekā

Pēteris Jaunzems

Nedaudz vairāk nekā pirms gada Aizputes pašvaldības dārzniecība, kurai pirms tam bija nomainījušies vairāki apsaimniekotāji, nonāca Ivara Branta un viņa kundzes Rudītes īpašumā un ir ietilpināta zemnieku saimniecībā "Gietas". Uzzinājuši, ka Tebras krastos pavīdējusi iespēja pievērsties dārzkopībai, šie neapšaubāmi uzņēmīgie cilvēki steidzīgi, ilgi neprātojot, pārdeva savu labi iekopto saimniecību Valmieras rajonā pie Gaujas un no Vidzemes vidienes pārcēlās uz dzīvi Lejaskurzemes mazpilsētiņā. "Atbraucām šurp, līdzi vedot pat kastītes ar kūdru, kurās bija iesētas puķes vai iepiķēti dārzeņu dēsti," atcerējās Ivars Brants. Viņš uzskata, ka dzīvē pienāk tādi brīži, kad jāspēj atsacīties no pierastības un ir jāriskē, lai piepildītu lielākas ieceres.

Dāvana, kas iekrīt rokās

Kaut gan pirmajā brīdī licies, ka viņi ir iegādājušies visīstāko Šanhaju, jo visapkārt pletusies pamestība un postaža, šobrīd abi lauksaimnieki ne mirkli nešaubās, ka viņu izvēle ir bijusi pareiza un ar to būšot trāpīts desmitniekā, jo, ņemot vērā būtisko cenu amplitūdu, kāda nekustamajiem īpašumiem pastāv Vidzemē un Aizputē, pārceļoties tiem esot izdevies izvairīties no naudas zaudējumiem. Arī par siltumnīcu iegādi samaksātos līdzekļus Branti pilnībā varējuši atgūt, savācot un nododot otrreizējai pārstrādei tuvākajā apkārtnē izmētātos metāllūžņus.

Iznācis, ka viņš dārzniecību, kas savulaik uzcelta ļoti piemērotā un no ziemeļu vējiem aizsargātā vietā Tebras upes labajā krastā, saņēmis gluži vai kā dāvanu. "Neko sliktu nevaru teikt par Pilsētas domi. Nekādus šķēršļus, uzsākot uzņēmējdarbību, tā man nav likusi," atzina Ivars Brants.

Tādējādi lauksaimnieka dzīvē esot noslēdzies arīdzan nosacīts loks, jo, dzimis un uzaudzis Ventspils pusē, viņš vēlāk iepazinis tālākus Latvijas novadus, daudzus gadus nostrādājis par kopsaimniecības priekšsēdētāju, par konservu ceha vadītāju un citos amatos, bet tagad atgriezies atkal atpakaļ Kurzemē, kur varēšot nodarboties ar lietām, kam visu mūžu sapņojis pievērsties.

Galvenais, ja cilvēkam ir galva

Rudīte dārzkopības gudrības sasmēlusies pašmācības ceļā, bet Ivars zināšanas apguvis, mācoties Bulduru dārzkopības tehnikumā. Vēlāk viņš ieguvis arī augstāko izglītību, pabeidzot Lauksaimniecības akadēmijā ekonomikas fakultāti. Tomēr par pašu galveno veiksmīgas darbošanās sviru viņš uzskata pieredzi. Cilvēks varot studēt visu savu garo mūžu no šūpuļa līdz kapam un neko nepaveikt, ja viņam nestrādājot galva un tajā nav savu domu. Tāda esot viņa atziņa, kas daudzkārt apstiprinājusies dzīvē.

Tagad ienācēji no Vidzemes jau puslīdz iejutušies jaunajos apstākļos, kaut gan Kurzemē tas nenākas viegli. Ar gadu pieticis, lai iepazītu novadu un ļaudis, nodibinātu uzņēmējdarbībai nepieciešamos kontaktus ar kolēģiem, sēklu sagādes firmām un tirgotājiem. Laba sadarbība veidojoties arī ar skolas ēdnīcu un citiem uzņēmumiem. Sākumā ziedu pārdošanai ar Rudīti domājuši atvērt paši savu veikaliņu. Taču vēlāk sapratuši, ka ērtāk būs, ja sadarbosies ar puķu tirgotavu "Dārziņš". Līgumus ar partneriem pagaidām viņi neslēdzot, jo tā tas šobrīd notiekot visur. "Ja cilvēks ir vārdu teicis, viņam tas jātur," secināja Ivars. Kādreiz, kad viņš vadījis konservu ražotni, arī ar plašo Krievzemi viņi sadarbojušies uz šādiem - vīrs un vārds - noteikumiem un nepatīkami pārpratumi nekad neesot gadījušies.

Maizes klaips - spēkam kaulos, bet ziedi - dvēselei

Šobrīd Brantiem esot skaidrs arī, ko vēlas iegādāties pircēji. Līdz ar to reālāki kļuvuši plāni, ko un kā uz vecās dārzniecības pamatiem viņi gribētu un varētu izveidot. Paredzēts atjaunot vairākas siltumnīcas, sakopt četrus hektārus plašo ābeļdārzu. Tur kokiem vainagi nav veidoti gadu desmitiem ilgi. Tagad to uzsākts darīt. Šopavasar gan vēl pilnībā visus augļu kokus aprūpēt neizdošoties, jo vienkārši pietrūkstot tam laika un darba spēku. Ar visu jārēķinās. Steidzina citi ikdienas darbi. Arī tie nav atliekami. Nevar dzīvot ilūziju pasaulē. Patlaban Aizputes dārzniecībā tiekot lolotas vēl arī citas, daudz vērienīgākas ieceres. Piemēram, nākotnē ierīkot oranžēriju ar tirdzniecības zāli.

No aizmirstības putekļiem izvilkts un virs dārzniecības ieejas piestiprināts priekšgājēju sarūpēts dēlis. Uz tā iegravēts Muhameda teiciens par diviem maizes klaipiem, no kuriem viens ir jāapmaina pret ziediem, lai, gādājot par miesu, netiktu aizmirsta arī cilvēka dvēsele. Ivars Brants teica, ka tas varētu kalpot par viņu dārzniecības devīzi, vēl tikai jāiekrāsojot tumšāki burtiņi, lai apmeklētājiem nav lieki jāpūlas, kokā iecirsto uzrakstu atšifrējot.

Ja ir siltums, jāgādā, ko apsildīt

Arī darbi iecirkņos ritot pilnā sparā. Kaut gan padarīt vienmēr varot vairāk, nekā ir iespēts, viņi jūtoties gana apmierināti ar attīstības tempiem. Visam taču vajadzīga nauda. Bez tās nevar paspert ne soli. Bet pirms to likt lietā, jānopelna līdzekļi, jo uz parāda Ivars cenšoties nedzīvot. Šī iemesla dēļ viņš nav izmantojis arī Eiropas Savienības piedāvāto struktūrfondu iespējas. Vairākas siltumnīcas jau savestas pilnīgā kārtībā, un tajās pretim gaismai tiecas petūniju, begoniju, mārtiņrožu un citu puķu stādiņi. Kad plāni būs īstenoti līdz galam, zem stikla Aizputes dārzniecībā atradīšoties ap 2000 kvadrātmetru lielas platības. "Jūs atbrauciet pie mums rudenī, kad ziedēs mārtiņrozes un krizantēmas," aicināja Rudīte Branta.

Lai daudzās siltumnīcas varētu apsildīt, kapitāli pārveidota arī apkures sistēma, kas kļuvusi ekonomiskāka. To darbina ar malku un oglēm. "Viens ar otru ir cieši saistīts. Ja ir sakārtota apkure, tūlīt nepieciešamas platības, par velti gaisu neatmaksājas sildīt," atzina Ivars Brants.

Bet atbrīvotajās katlumājas telpās pašreiz pamazām top autoservisa pakalpojumu centrs, ko blakus dārzniecībai nolēmis ierīkot Ivara vecākais dēls Māris. Tur klienti, kas atbraukuši iepirkties, vienlaikus varēšot pielabot un sakopt arī savus spēkratus. Ivars pastāstīja, ka viņiem ar Rudīti par abiem sanākot pieci bērni: četri dēli un meita. Tie visi jau esot cilvēki, kas, tā sacīt, nostājušies uz savām kājām. Taču neatsakoties saviem vecākiem palīdzēt, kad tas ir vajadzīgs. "Ko gan vairāk mēs varam vēlēties?" vaicāja Ivars Brants un pats arī atbildēja: "Tikai - jāstrādā."

Nevajag šaubīties, bet gan rīkoties

"Kad es izlēmu pārcelties uz Aizputi, mani centās atrunāt, sakot, ka nekas no tā neizdošoties, jo dārzkopības produkcijai šeit pietrūkstot pieprasījuma. Uz to es atbildēju ar pretjautājumu: "Bet vai jūs esat mēģinājuši kaut ko cilvēkiem te piedāvāt?" atcerējās Ivars Brants. Ar to viņš vēlējās pateikt, ka daudzi gluži vienkārši sirgst ar uzņēmības deficītu, izvairās kaut ko nopietnāku uzsākt, bet savai bezdarbībai sameklē dažnedažādus attaisnojumus. Šinī ziņā Aizpute, viņaprāt, joprojām neesot izkļuvusi no stagnācijas purva un arī nule notikušās vēlēšanas tai jaunus laikus vēl neatnesīšot, jo pie noteikšanas šeit galvenokārt palikuši vecākās paaudzes cilvēki, kas nevēlas būtisku pārmaiņu un attīstības, bet ir apmierināti ar to, kas ir.

Runājot par šo tematu, pieskārāmies arī jautājumam par produkcijas realizācijas iespējām un tirgu. Aizputē tāda praktiski nav. Vienīgais, kas cilvēkus pulcē šeit vienreiz vai divreiz gadā, ir gadatirgus. Tomēr Ivars Brants domā, ka tirgus ir noiets posms, ko izkonkurējuši lielveikali. Arī Valmierā tas iznīkstot. Varot jau būt, ka ar laiku kaut kas no tā vēl atgriežas, taču tad jau tirgum būšot cita forma un saturs, cita kvalitāte.

Pilsētās apēd visu

Ivars Brants piekrita, ka pirktspēja Aizputē nav diez cik liela, tāpēc orientējoties uz tālāko apkārtni. Principā vietu dārzkopības izvēršanai šeit nevarot uzskatīt par sliktu, jo visās pusēs atrodas prāvākas pilsētas. Liepāja. Ventspils. Kuldīga. Saldus. Laba sadarbība jau izveidojusies ar tirdzniecības uzņēmumu ADS "Pagrabs" Liepājā. Tur strādājot uzticami partneri. Branti piegādājot tiem sīpolu lociņus, skābētus un svaigus kāpostus, burkānus. Cik nu tos pagaidām ir iespējams nodrošināt. Pilsētās spēj apēst ļoti daudz. Galvenais, lai precei būtu kvalitāte un svaigums. Jo pretējā gadījumā klienti izvēlēsies sev citus piegādātājus. Bet šopavasar viņi ar Rudīti vēl pat nespējot apmierināt to zaļo sīpolu lociņu pieprasījumu, ko tirgotāji vēlētos saņemt. Tādēļ tirgotāji sīpolu lociņus šoziem veduši uz Liepāju arī no Rīgas.

Taču jau aprīļa beigās liepājnieki varēs iegādāties Aizputē audzētus salātus un dillītes. Patlaban tās jau sapiķētas siltumnīcu dobēs. Drīz aiz tām sekos pirmie gurķīši. Ivars Brants saprotot, ka vietējais piedāvājums šoreiz sasniegs pircēju samērā vēlu, bet te nu gan vairāk esot vainojamas šī pavasara aukstās naktis, nevis paši audzētāji.