Kurzemes Vārds

12:53 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Cerību bērni - zaudētāju paaudze?
Līvija Leine

Pēckara gados dzimušos viņu bērnībā mēdza saukt par cerību paaudzi. Un tas nebija tikai padomju propagandas izdomāts sauklis. Tā domāja arī viņu vecāki. Karš bija beidzies. Dzīvei bija jāturpinās. 1945., 1946., 1947., 1948., 1949., 1950. gads ir tie, kad līdzās krāsmatām rotaļājās bērni, viesdami cerību, ka pasaule ir pārdzīvojusi visbriesmīgāko, kas var būt, - totālu karu.

Šogad pasaule atzīmē 60.gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām. Par to daudz runā, raksta, strīdas par vēstures redzējumu. Par to, ko nozīmēja viena vai otra okupācija, kas vienā vai otrā režīmā noticis Latvijas zemē, arī par to, kā to vērtē paši bijušo okupantu tagadējie mantinieki. Runā par izsūtīšanām, represijām, par kolhozu dibināšanu, par komunisma "celšanu" un tā sabrukumu, par valsts neatkarības atgūšanu, par kapitālisma restaurāciju. Mazāk par to, kas noticis ar pēckara bērniem, kas visas šīs peripetijas redzējuši savām acīm un daudz ko no pēckara un padomju laika smaguma izbaudījuši līdz mielēm.

Kādi viņi ir un ko dara tagad? Kā dzīvo tie, kam šodien ir 55 gadi un vairāk?

Kāda sieviete telefonakcijā, ko rīkojām redakcijā, sacīja īsi: "Gaidu pensiju!" Un bija gaužām nepatīkami pārsteigta, kad viņai pateica, ka priekšlaicīgā pensija uz viņu vairs neattiecas, ka jāgaida pilns pensijas vecums.

Tie, kuriem ir darbs vai kuri jau tikuši pensijā, ir laimīgi. Pārējie ar bažām gaida 1.jūliju. Tad beigs darboties pagaidu noteikumi par priekšlaicīgu pensionēšanos. Labklājības ministrijas izstrādātajos noteikumos likumā "Par valsts pensijām" vairs netiek paredzēts pagarināt tiesības priekšlaicīgi pensionēties. Un tas galvenokārt skars pēckara gados dzimušo paaudzi, tos pašus cerību bērnus, šodien - cilvēkus, kuri ir ar lielu darba stāžu un kuri kā bezdarbnieki ir bezizejas situācijā.

Grozītais, pārgrozītais un atkal grozītais pensiju likums viņus padarījis par ekonomiskajiem ķīlniekiem pret pašu gribu. Darba mūžs lielākajai daļai, kas beigusi augstskolas, ir vismaz 35 gadi, tiem, kas sākuši strādāt pēc vidusskolas, pat vēl ilgāk - 45-50 gadu. Taču tiesības uz sociālo nodrošinājumu nav. Tās algas, ko viņi pelnīja līdz 1996.gadam, aprēķinot pensiju, nemaksājot bezdarbnieku pabalstus, netiek ņemtas vērā. Tā, it kā tas nebūtu nekā vērts.

Savulaik runāja, ka pensiju vai vismaz sociālajā fondā ieskaitīs līdzekļus, ko ieņems no privatizācijas. Jo tieši privatizējamie objekti taču tapuši ar šo un citu vecāko paaudžu darbu. Diemžēl šī doma bija un palika idejas līmenī. Kāpēc? Uz kāda pleciem bija jāuzkrauj tas smagums, ko rada ekonomiskās formācijas maiņa. Un kuram ir mazāk iespēju tam pretoties, ja ne cilvēkiem, kam nav lielas naudas, kas nespēj par sevi cīnīties?Laikā, kad rūpniecība tika sagrauta, kad bezdarbs parādījās kā īsti reāla un draudoša iespēja, cilvēku lielais vairums ir neuzdrošinājās (un joprojām neuzdrošinās) skaļi kaut ko runāt par netaisnību.

Vai šodien, pēc 15 neatkarības gadiem, ir labāk? Diemžēl Latvija nodarbinātības ziņā atrodas 16.vietā Eiropas Savienībā. Bezdarba līmeņa rādītāji ir vieni no sliktākajiem. Palielinot pensionēšanās vecumu, reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars pirmspensijas vecumā (55 gadi un vairāk) bezdarbnieku kopskaitā ik gadu pieaug. 1996.gadā to bija 11,3 procenti, 2003.gadā - 17,7 procenti, pērn, pēc nepārbaudītām ziņām, - jau ap 20 procentiem.

Pēdējās dienās Latvijā atklātībā parādījās ziņa, ka pašnāvībās mirušo mums ir vairāk nekā uz autoceļiem bojāgājušo. Lielākā daļa no tiem - pirmspensijas un pensijas vecumā. Vai tas neliek domāt par to, ka ne viss ir mērāms ar makroekonomiskajiem rādītājiem?

Var jau sacīt, ka ražošanā visu nosaka nepieciešamība. Ražotnēs ienāk modernas tehnoloģijas, vecajiem darbiniekiem grūtāk pārkvalificēties. Arī to kursu izvēle, ko piedāvā Nodarbinātības valsts dienests, nav liela. Un arī tad, ja tie pabeigti, darba devējs, izvēlēdamies darba darītāju, ne vienmēr priekšroku dos sievietei pusmūžā, ja sevi piedāvā jauns puisis.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība rosina valdībai un Labklājības ministrijai tiesības cilvēkiem pensionēties pirms laika saglabāt vismaz līdz 2008.gada 1.jūlijam, uzsverot, ka to pieprasa iedzīvotāji visos Latvijas novados. Arodbiedrību pārstāvji - arī Liepājas Arodbiedrību centrs - aicina cilvēkus atbalstīt šo priekšlikumu, rakstot ne tikai uz Brīvo arodbiedrību savienību, bet arī uz Labklājības ministriju, adrese: Skolas ielā 28, Rīgā, LV1331. Cerībā, ka tautas balsi šoreiz tomēr sadzirdēs.

Protams, būs cilvēki, kas sacīs - un viņiem būs taisnība - , ka tā nabadzība, kurā dzīvojam, šoreiz arī ir Molotova - Rībentropa līguma un Otrā pasaules kara sekas. Bet varbūt, ka tieši šī 60.gadadiena tomēr bez visām citām problēmām beidzot pievērsīs uzmanību arī pēckara bērniem? Tiem, kuri pasaulē ienāca ar vecāku lielo cerību un ticības saulītē, bet nu, nokļuvuši vecuma pavēnī, sāk sevi dēvēt par zaudētāju paaudzi.