Kurzemes Vārds

03:24 Trešdiena, 26. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dienas tēma – Centrālā slimnīca, laimes lāci gaidot

Kristīne Pastore

Viens ārsts pošas uz Angliju, cits uz Vāciju, viens plāno aiziet no medicīnas pavisam, vēl kāds turpmāk strādās savā privātpraksē. Šāda un līdzīga informācija vairs nav nekāds noslēpums. Ja tā patiešām notiek, tad drīz mēs varam rēķināties ar to, ka daudzās specialitātēs mūsu Centrālajā slimnīcā vairs mediķu nebūs un šaipus Ventas mēs līdz ar to dažāda veida medicīnisko palīdzību saņemt nevarēsim. Vismaz Centrālajā slimnīcā nē. Vai situācija patiešām ir tik nopietna un ko tādā gadījumā darīt, to "Kurzemes Vārds" skaidroja sarunās gan ar mediķiem, gan slimnīcas vadību, gan citiem speciālistiem.

Darbu meklē gan ārzemēs, gan tepat Latvijā

To, ka dažādus piedāvājumus darbam gan Anglijā, gan arī Vācijā un citur Eiropas valstīs saņēmuši vairāki anesteziologi, apstiprina Centrālās slimnīcas Reanimācijas nodaļas vadītājs, anesteziologs Jānis Rozentāls. "Es pats arī šādu uzaicinājumu esmu saņēmis, taču pagaidām par prombraukšanu vēl nedomāju," viņš saka. "Tomēr, ja dzīve piespiedīs, nekas cits neatliks, jo mūsu valstī cenas ceļas gan benzīnam, gan pārtikai, gan visam citam. Tā kā patriotisms ir beidzies!"

Par prombraukšanu domā un pat apgūst svešvalodu vairāki mūsu anesteziologi. Šobrīd, kamēr vēl nav nokārtoti visi dokumenti, viņi gan atklāti par savu izvēli runāt nevēlas. Turklāt interesanti, ka strādāt uz citām valstīm pošas nevis jaunie ārsti, kas nesen ir beiguši augstskolu, bet gan speciālisti ar divdesmit gadu un lielāku darba stāžu. Lūdzot neminēt vārdu, viens no viņiem sacīja: "Uzskats, ka prom brauc tikai jaunie un ka kaut kam derīgi ir tikai viņi, valda tikai mūsu valstī. Kad jautāju par saviem gadiem saviem nākamajiem darba devējiem, viņi skaidri un gaiši pateica, ka mans satraukums ir nevietā – viņiem vajagot ārstu ar praksi un pieredzi, nevis kādu jauniņo, kam vēl jāmācās." J.Rozentāls, papildinot kolēģi, piebilda, ka šobrīd daudzu rietumvalstu preses izdevumi ir pilni ar aicinājumu darbā ārstiem senioriem. Un tas ir tieši pieredzes dēļ. Īpaši šāda tendence esot Anglijā.

J.Rozentāls atzīst: ja tiešām vairāki kolēģi aizbrauks, tā slimnīcai būs katastrofa – nebūs kas dod narkozi operējamiem slimniekiem. "Jau tagad mēs raujamies vaiga sviedros un nezinu, cik ilgi spēsim. Šobrīd uz akūtām operācijām kā nu kuro dienu ir viens, divi anesteziologi uz sešām operāciju zālēm," viņš skaidro situāciju.

Taču ne tikai ārzemes ir vilinošs darba lauks mūsu ārstiem. Vairāki no viņiem nesmādē arī piedāvājumus, ko saņem tepat Kurzemē vai tālāk – Rīgā. Starp citu, iecienītas ir arī slimnīcas tepat Aizputē un Priekulē, jo tur esot iespēja nopelnīt vairāk nekā Liepājā.

Traumatoloģijas nodaļas vadītājs Vilnis Vigulis nosauc par pārspīlējumu informāciju par to, ka viņš ar sievu Ingu, kas slimnīcā strādā par radioloģi, plāno pārcelties uz dzīvi un darbu Kuldīgā. Tomēr sava daļa patiesības tajā visā ir gan. "Man kopā ar kolēģi Uldi Ārgali ir interese šajā virzienā," viņš neslēpj. "Kuldīgā ir ļoti laba slimnīca un galvenais ārsts Ivars Eglītis ir ar ļoti labām menedžera dotībām. Un mēs esam runājuši par iespēju tur operēt. Šī slimnīca, manuprāt, varētu kļūt par ļoti labu vietu plānveida ārstēšanai un uz to varētu braukt slimnieki no plašas apkārtnes. Es pat domāju, ja vien būtu valsts finansējums, tur varētu izveidot kaut ko līdzīgu Kurzemes Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtam, veikt endoprotezēšanas operācijas un citas." Taču aiziet no Liepājas pavisam, šobrīd Viguļu ģimenei esot diezgan sarežģīti, jo šeit viņiem abiem ir gan darbs, gan dzīvesvieta, gan arī mācās bērni. Bet tālākā nākotnē? Par to šobrīd vēl nevar spriest. Toties jau prom ir jaunais ķirurgs Juris Stepanovs.

Neapmierina apmaksa un savstarpējās attiecības

Iemesls katram no viņiem ir savs. Kā sacīja J.Stepanovs, kurš uz Centrālo slimnīcu atnāca pirms sešiem gadiem, bet turpmāk strādās Jelgavā, viņa aiziešana ir saistīta tikai un vienīgi ar personiskiem iemesliem. "Liepāja ir pārāk tālu no manām mājām," viņš saka. "Es dzīvoju Rīgā, tur man ir ģimene un uz Liepāju braukāju divas reizes nedēļā. Un iespējams, ka arī turpmāk būtu to darījis, taču starp Rīgu un Liepāju ir ļoti slikts ceļš." Dakteris Stepanovs stāsta, ka vairākkārt ir iekļuvis avārijas situācijās, taču viņš nevar riskēt ar dzīvību, jo viņam ir ģimene un mazs bērns. "Tik labi darba apstākļi un iespējas strādāt kā Liepājā, man tuvākajā laikā nebūs nekur citur," saka jaunais ķirurgs.

Personisku iemeslu dēļ no darba slimnīcā aiziet arī ausu, kakla un deguna ārste Ingrīda Gardovska. "Es to slodzi vairs nevaru pavilkt!" viņa ir lakoniska un skaidro, ka šajā slimnīcā strādājusi tikai amata savienošanas kārtībā. "Mana pamata darba vieta ir metalurgu slimnīca un tur arī palikšu." Par aiziešanu no dežūrām slimnīcā izlēmis arī ausu, kakla un deguna ārsts Valdis Roze. "Ja aizies viņš, nepaliksim arī mēs," tā sacīja vēl vairāki šīs pašas specialitātes ārsti.

Daudziem citiem, kas lūdz savu vārdu neminēt, galvenais iemesls ir neadekvātā samaksa. Vēl kāds cits atradis labāku darbu, kas diemžēl vairs nebūs saistīts ar medicīnu. Un, kā atzīst aizejošie ārsti vai tie, kas to vēl tikai domā darīt – ja tā turpināsies, slimnīcai drīz pienāks gals… "Bet varbūt tad kāds slimnīcas un arī pilsētas vadībā sāks domāt, kurš īsti slimnīcā ir svarīgākais, lai cilvēki saņemtu palīdzību – ārsti vai kāds cits," piebilda kāds no ārstiem, kurš gan jau zina savu nākamo darba vietu, taču pagaidām to vēl neizpauž, lai neradītu sev liekus sarežģījumus. "Citās slimnīcās domā par to, kā pielikt ārstiem pie algas, lai tādējādi viņus motivētu palikt strādāt, bet pie mums tā nenotiek. Taču ārsts slimnīcā ir svarīgāks par aparatūru," tā domā vēl viens no ārstiem, kas pošas uz Rīgu. Un piebilst, ka nupat jau vairs nespējot iedomāties, kas varētu notikt, lai viņš pārdomātu.

Nu jau bijušais Centrālās slimnīcas anesteziologs Aivars Vilsons, kurš tagad strādā metalurgu slimnīcā un arī Priekules slimnīcā, savos izteikumos ir daudz asāks nekā viņa bijušie kolēģi. Kā vēlāk saka vairāki kolēģi: viņš to var atļauties, jo "viņam te vairs nav jāstrādā". A.Vilsons piekrīt, ka nauda, protams, ir svarīga, taču daudz svarīgāka par to, viņaprāt, ir vadības attieksme pret strādājošajiem. "Kāda var būt motivācija strādāt, ja uz jebkuru jautājumu saņem augstprātīgu atbildi, ka aiz slimnīcas durvīm stāv rindā citi strādāt gribētāji?" viņš jautā. Un secina: "Nu nestāv neviens!"

Viņš piebilst arī, ka ir diskriminējoša sajūta strādāt pusotru slodzi un vairāk, bet saņemt samaksu par vienu, kamēr citi speciālisti saņem dubultā to, kas pēc darba likumdošanas viņiem pienākas. Un ārsts saka, ka tādas nianses ir daudz un tās visas kopumā slimnīcā rada nelabvēlīgu atmosfēru un sliktu auru. Viņš atzīst, ka cilvēki katrs par sevi nav slikti, taču kā tiek kopā, tā kaut kas vairs nav īsti labi. "Nu kaut vai nianse, ka tik daudz mediķu – ne tikai ārsti, bet arī māsiņas – ir ar ļoti daudz ko neapmierināti, bet skaļi neviens runāt par šīm problēmām neuzdrošinās, jo bail, ka nepazaudē to pašu darbu ar to pašu niecīgo atalgojumu," saka viens no ārstiem. Un jautā: "Vai jums nešķiet dīvaini, ka lielākā daļa no mums nevēlas runāt atklāti, ar savu vārdu?" To, ka slimnīcā daudz kas nav kārtībā ar savstarpējām attiecībām, turklāt jau ilgstošā laika posmā, atzīst gandrīz vai ikviens aptaujātais ārsts. "Diemžēl to uzlabot ar likumu, lēmumu vai rīkojumu palīdzību nav iespējams," saka kāds no viņiem. "Mums te, slimnīcā, ar steigu vajag laimes lāci vai asins pārliešanu, citādi man ir žēl to cilvēku, kam drīzumā būs vajadzīga medicīniskā palīdzība."

Vai citur būs labāk? "Tagad es, protams, skrienu un daru daudz vairāk," atzīst A.Vilsons. "Bet vismaz tagad skaidri un gaiši zinu, ka par padarīto saņemšu to, ko esmu nopelnījis." Viņaprāt, ārstu aiziešana no Centrālās slimnīcas nevienam tā īsti pat nerūp. "Ņemsim par piemēru kaut vai Stepanovu – viņu izmantoja kā tamponu: kur vajadzēja, tur iebāza, un puisis strādāja, mēli izkāris," viņš ir diezgan nikns par slimnīcā valdošo kārtību. "Bet nekādus bonusus viņam nepiedāvāja. Ja tas būtu darīts, viņš un viņa sieva, kas ir anestezioloģe, būtu ļoti labs pāris, kas šai slimnīcai ļoti noderētu. Par to ir jādomā!" Kāds cits ārsts piebilst, ka slimnīcas galvenais ārsts Egils Freidenfelds stāstījis, ka ir meklējis jaunus speciālistus, taču asociācijas neko konkrēti nesolot. "Bet jāsola nav viņiem, jāsola ir mūsu pusei – ir ar kaut ko jāpievilina," viņš ir pārliecināts.

A.Vilsons ir pārliecināts, ka slimnīcas pakāpeniska sabrukšana sākās jau 90.gadu sākumā, kad likvidēja ausu, kakla un deguna slimību nodaļu, kurā bija patiešām labi speciālisti. Šobrīd šie speciālisti strādā tikai kā dežūrārsti, taču ir pavisam skaidrs, ka, vairākiem no viņiem aizejot, drīz pat šīs dežūras vairs nevarēs nodrošināt. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja slimnīcā ievedīs cilvēku ar deguna traumu, mums speciālistus nāksies saukt no Rīgas, saka viens no ārstiem. Un piebilst, ka jau tagad, ja slimnīcā atved slimnieku ar galvas traumu, palīgā jāsauc katastrofu medicīnas centra speciālisti no Rīgas, jo viens no diviem neiroķirurgiem – Vilnis Vītoliņš nesen pavadīts viņsaulē un drīz no slimnīcas aizies arī vienīgais šāds palikušais speciālists Uģis Spinga. "Līdz ar to mēs pamazām pārvēršamies par tādu kā lauku slimnīcu," viņš pesimistiski secina. Cits viņa kolēģis saka, ka uz slimnīcas sagrāves pusi vedināja arī bērnu ķirurģijas nodaļas slēgšana, kas notika jau krietni sen. A.Vilsons vēl tikai nosaka: "Un aiziet tie labākie speciālisti…" Kāda no ārstēm piebilst, ka ilgi vairs nebūs jāgaida, lai mēs redzētu patieso situāciju. Iespējams, ka viss būs skaidrs jau rudenī vai pat ātrāk. "Kad būs jāatgriežas no atvaļinājuma, es baidos, ka daudzi no mums to vairs nedarīs un jau gada otrajā pusē slimnīca būs pustukša," viņa ir pārliecināta.

Vadītāju domas ir atšķirīgas

Egils Freidenfelds uzskata, ka vismaz šobrīd satraukumam nav pamata. "Pagaidām esmu saņēmis tikai divus atlūgumus – no ķirurga Jura Stepanova un neiroloģes Ilzes Bērziņas. Par citiem es neko nezinu!" saka slimnīcas galvenais ārsts. Un atzīst, ka ārstu aiziešanu neuzskata ne par ko īpašu, jo "kadru mainība notiek jebkurā tautsaimniecības nozarē". Viņaprāt, katrs cilvēks var doties strādāt tur, kur viņš uzskata, ka būs labāk. E.Freidenfelds arī nepiekrīt, ka slimnīcā būtu slikta aura vai augstprātīga attieksme no administrācijas puses pret strādājošajiem. "Kur tā ir?" viņš jautā. "Nevajag runāt par to, kā nav!"

Viņš to saista ar ārstu neapmierinātību ar atalgojumu un uzskata, ka no valsts puses ir negodīgi rīkoties tā, kā tas notiek šobrīd, kad ārsti ir padarīti gandrīz vai par nodokļu iekasētājiem. "Cilvēkiem ārstēties vajag, bet naudas, ko par to maksāt nav," viņš ieskicē situāciju. "Un tad nav ko brīnīties, ka sabiedrībai pret ārstiem ir slikta attieksme." Un vainot viņu ārstu aiziešanā no slimnīcas šādā situācijā esot vienkārši nekorekti, jo viņa kompetencē neesot palielināt viņiem algu neierobežoti. "Un anesteziologi jau nu vismazāk varētu satraukties," viņš saka. "Mēs pat esam atņēmuši vairākiem citiem ārstiem naudu, lai tikai viņiem varētu samaksāt pienācīgi. Kur es ņemšu vēl vairāk, lai samaksātu tik, cik katrs vēlas?"

Viņš uzskata, ka ārstu aiziešana no slimnīcām, kas notiek ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā, ir valsts atbildība. Un piemin Igaunijas neseno rīcību, kad pēc pagājušā gada 1.maija, kad Baltijas valstis iestājās Eiropas Savienībā, no turienes masveidā brauca prom ārsti. "Igauņi nekavējoties pieņēma lēmumu palielināt mediķiem algu, lai viņus motivētu palikt un strādāt Igaunijā, nevis doties uz citām valstīm," saka E.Freidenfelds un paironizē, ka angļi, piemēram, saviem ārstiem maksā vairāk nekā Latvijā Valsts prezidentei.

Ne viens vien no ārstiem, kas iepriekš kā galveno iemeslu aiziešanai minēja neapmierinoši zemo algu, gan piebilda, ka saprotot arī slimnīcas galveno ārstu, kuram nav no kurienes naudu ņemt. Taču šī sapratne neesot pietiekošs iemesls, lai paliktu.

Pretēji E.Freidenfelda domām par lieki celto trauksmi par ārstu aiziešanu no slimnīcas, situāciju Centrālajā slimnīcā par nopietni satraucošu uzskata Uroloģijas nodaļas vadītāja un slimnīcas valdes priekšsēdētāja Dzintra Auzniece. Viņa gan piemin, ka izvēle, kur strādāt, protams, ir katra cilvēka paša ziņā un ka, salīdzinot ar citām valsts slimnīcām, mūsējā algu ziņā ir vienā no pirmajām vietām, taču uzsver, ka tas nenozīmē, ka varam atļauties zaudēt labus speciālistus. Viņa ir informēta par daudzu kolēģu pārdomām attiecībā uz aiziešanu no slimnīcas un uzskata, ka slimnīcas un arī pilsētas vadībai ir jāmeklē iespējas, kā šo procesu apturēt. Dz.Auzniece stāsta, ka šobrīd, kad valsts ir samazinājusi finansējumu slimnīcām, ir nopietna problēma samaksāt par padarīto augsta līmeņa speciālistiem. Īpaši tiem, kas sniedz akūto palīdzību. Taču ir specialitātes, kas slimnīcai rada zaudējumus, viņa skaidro. Piemēram, neiroķirurģija – šāds speciālists slimnīcai neapšaubāmi ir vajadzīgs, taču akūtu gadījumu ir maz. Līdzīgi ir ar okulistiem. Šo šauro specialitāšu ārstiem regulāri ir tā saucamās mājas dežūras, kas nozīmē, ka tās laikā viņus jebkurā diennakts stundā var izsaukt uz slimnīcu. "Par šīm dežūrām maksā 50 procentus no algas, taču izsaukumu ir ļoti maz – vidēji reizi, divas mēnesī," skaidro valdes priekšsēdētāja. "Un līdz ar to slimnīcai ir tikai izdevumi, jo valsts naudu maksā tikai tad, ja notiek darbs. Tas nozīmē, ka lielākajā daļā šo mājas dežūru maksā pa tukšo." Tāpēc slimnīcā ir izveidota darba grupa, kas strādā pie šīs situācijas, kā arī daudzu citu ar samaksu saistītu jautājumu izpētes, lai pēc tam analizētu, kā darbu slimnīcā organizēt veiksmīgāk – tā, lai neciestu ne pacienti, ne arī mediķi. "Pats svarīgākais šobrīd ir atrast iespējas, kā samaksāt tiem ārstiem, kas strādā ļoti daudz," uzskata Dz.Auzniece. "Jo es saprotu, ka gadījumā, ja tā nedarīsim, šie ārsti agrāk vai vēlāk aizies. Un tas būs slimnīcas gals!" Viņa arī neslēpa, ka zina, ka daudzi vēlas iet projām tieši savstarpējo attiecību dēļ, kāda izveidojusies slimnīcā dažādos līmeņos. "Diemžēl to es ietekmēt nevaru!" viņa saka.

Citādākās domās gan ir domes deputāts un Veselības aprūpes komisijas vadītājs Tālivaldis Deklaus, kurš arī ir dzirdējis par saspringto gaisotni slimnīcā. "Tur ir valde, kuras kompetencē ir arī šie jautājumi," viņš sacīja sarunā ar "Kurzemes Vārdu". "Arī valde un tās priekšsēdētāja ir līdzatbildīga par slimnīcā valdošo auru un citām nebūšanām. Taču es teikšu vienu – lai tie, kas ir neapmierināti, nāk un runā konkrēti par konkrētām lietām un izsaka konkrētus priekšlikumus, ko un kā vajadzētu mainīt. Un nav pat jānāk tūlīt pie manis, lai gan, protams, nevienam neatteikšu, bet, manuprāt, runāšana ir jāsāk tieši ar valdes priekšsēdētāju. Tieši tāpēc, lai risinātu problēmas slimnīcā, mēs arī panācām, ka tur izveido valdi."

T.Deklaus arī sacīja, ka jaunajā veselības aprūpes komisijā ir daudz pārstāvju no slimnīcas un jau pirmajā jaunās komisijas tikšanās reizē viņš kā tās vadītājs lūgšot, lai šī grupa mēneša laikā izstrādā konkrētus priekšlikumus, kādi uzlabojumi nepieciešami slimnīcā. "Vienīgais, kam es nepiekritīšu, ir tas, ka pašvaldībai jāmaksā mediķiem algas," viņš sacīja. "Šī problēma ir jārisina valstij, bet par visu citu mēs varam runāt, jo man patiešām nopietni rūp, kas notiek slimnīcā un veselības aprūpē pilsētā kopumā."

Ārsti paši nepieteiksies, tie jāmeklē

Cerot, ka tik tālu tomēr nenonāksim, lai slimnīcu ārstu trūkuma dēļ nāktos slēgt, nevar nedomāt par to, ka ar steigu jāmeklē jauni ārsti. "To trūkums šobrīd ir jūtams visā valstī," sarunā ar "Kurzemes Vārdu" apstiprina Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Vētra. "Tāpēc gan slimnīcās, gan arī pašvaldībās ir jābūt spēcīgiem vadītājiem un talantīgiem menedžeriem, kas prot un spēj šo problēmu risināt." Kā liecina Centrālās slimnīcas apkopotie dati, šobrīd tur ir vajadzīgs 71 dažādu specialitāšu ārsts (skat.tabulā). Kur tos meklēt?

E.Freidenfleds atgādina, ka pagājušajā gadā viņš bija aizbraucis uz medicīnas augstskolu un tur arī noslēdzis vairākus līgumus ar studentiem, kam varētu būt interese par pārcelšanos uz Liepāju pēc rezidentūras beigšanas. Tomēr šie līgumi vēl nav nekāda garantija, jo pārdomāt iespējams jebkurā brīdī. Par veiksmīgu viņš uzskata arī slimnīcas sadarbību ar pašvaldību, kas maksāja stipendiju jaunajam asinsvadu ķirurgam Algeram Brūverim, kas tagad strādā mūsu slimnīcā un ir tai liels ieguvums. Stipendija maksāta arī kardiologam Alfrēdam Lībiņam, kas apgūst invazīvo kardioloģiju. "Un pašvaldība būtu gatava maksāt vēl kādam, tikai neesam atraduši gribētāju," saka E.Freidenfelds. "Esmu pats runājis ar medicīnas studentiem par šādu iespēju, bet viņi atklāti pasaka, ka nevēlas šādu piesaisti vietai, jo gadījumā, ja viņi pēc studiju beigšanas tomēr nevēlēsies nāk uz Liepāju, bet braukt uz ārzemēm, radīsies lieki sarežģījumi."

Dz.Auzniece jaunu kolēģu meklēšanai saskata trīs iespējas. Pirmā – ir jādara viss, lai saglabātu un neļautu aiziet jau esošajiem speciālistiem. Otra – skatīties, kas notiek tepat tuvākā apkārtnē, Liepājā un rajonā. "Ir daudz labu speciālistu, kas pie nosacījuma, ka saņems adekvātu samaksu un ka būs iespējams strādāt normālos apstākļos, būtu ar mieru par savu darba vietu izvēlēties Centrālo slimnīcu," viņa saka. Un trešā – protams, sekot, kas notiek ar augstskolu beidzējiem. Kā iepriecinošu viņa min faktu, ka jau maijā sāks dežurēt jaunais ķirurgs Mārtiņš Silenieks. Viņš ir liepājnieks, šogad beigs rezidentūru un rudenī sāks strādāt patstāvīgi.

J.Vētra brīdina, ka tāda situācija, ka ārsti braukās apkārt un meklēs vietas, kur strādāt, nebūs vismaz līdz 2010.gadam. "Lai valstī pietiktu ārstu, to ik gadu no jauna ir vajadzīgi vismaz 170, bet šobrīd augstskolas sagatavo uz pusi mazāk," viņš saka. Ir vairākas iespējas, kā slimnīcām meklēt sev vajadzīgos speciālistus. Pirmā – pēc 5.kursa, kad studentiem ir garā vasaras prakse, šīs prakses vietas piedāvāt savās slimnīcās. Tas, viņaprāt, ir labs veids, kā abām pusēm iepazīties un iespējams jau vienoties par tālāku sadarbību, kas gan varētu reāli būt pēc 5–6 gadiem, kad jaunais ārsts beigs rezidentūru. Otrā – meklēt speciālistus ar profesionālo asociāciju starpniecību, kas ir informētas un sadarbojas ar topošajiem ārstiem. Trešā – meklēt sadarbības iespējas ar rezidentūrā studējošiem, lai gan lielākā daļa no viņiem jau zina, kur vēlas doties.

"Tomēr vienmēr pastāv iespēja pārvilināt," viņš saka. "Jaunajiem ārstiem ļoti svarīgas ir dažādas sociālās garantijas, tāpēc ir svarīgi, lai slimnīcu un pašvaldību vadība interesētos par šo cilvēku dzīvi, par to, vai viņiem ir ģimene un bērni, palīdzēt ar vietu bērnudārzā, ar dzīvokļa problēmu. Tieši tā veiksmīgi savas ārstu problēmas risina, piemēram, Rēzeknē un Daugavpilī," saka J.Vētra. Un vēl vienu iespēju, kā slimnīcām tikt pie labiem speciālistiem, viņš saskata šobrīd notiekošajā reformā, kad veido slimnīcu apvienības. "Uz reformu rēķina vienmēr ir iespēja iegūt labus speciālistus," domā J.Vētra. "Nu kaut vai tad, ja apvieno divu slimnīcu nodaļas. Katrā no tām ir bijis vadošais speciālists, bet jaunajā situācija pirmais var palikt tikai viens. Bet otrs negrib būt otrais un tāpēc, visticamāk, meklēs vietu, kur atkal varēs būt pirmais. Šāda situācija ir jāizmanto. Tikai šie kadri ir jāmeklē, pats neviens klāt nenāks." Un vēl J.Vētra piebilst, ka par zemu nedrīkst novērtēt arī pilsētas tēlu, to, cik atraktīva ir dzīve pilsētā, lai jaunajam ārstam nebūtu sajūta, ka viņš tajā norok savu dzīvi, bet gan lai viņam tur būtu ko darīt. Rektors saka, ka laba pieredze šai ziņā, ir piemēram, Ventspilij – uz turieni ārsti iet labprāt.

Pavisam nesen Centrālā slimnīca kopā ar Medicīnas koledžu rīkoja atvērto durvju dienas, kuru laikā vidusskolēniem bija iespēja iepazīties ar slimnīcu. Kā pēc šīm dienām atzina slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Indra Grase, "interese bija, taču uzzinājām arī to, ka medicīnas jomā profesionālā orientācija stipri klibo". Pat skolēniem, kas domā, ka vēlēsies mācīties par ārstiem, nav īstas skaidrības kaut vai par tik elementārām lietām, cik ilgi ir jāmācās un kā vispār notiek viss process, kamēr no vidusskolas absolventa kļūst par ārstu. Tā kā šajā jomā ir daudz darba.

Palīdzēt var arī pašvaldība

Ja runājam par pašvaldības iespēju palīdzēt ārstu sagatavošanā, tad viens no labākajiem piemēriem mūsu pilsētā ir Algers Brūvers, kuram pašvaldība maksāja stipendiju 100 latu apmērā, kamēr viņš specializējās asinsvadu ķirurģijā. Dakteris Brūvers ir pārliecināts, ka ir jābūt konkrētiem piedāvājumiem, lai jaunais speciālists būtu gatavs uz šejieni nākt. Viņam piedāvāts, ka nodrošinās ar dzīvokli, ja tas būs vajadzīgs. Tas, viņaprāt, ir ļoti svarīgi. Viņa gadījumā stipendija arī bijusi ļoti svarīga. Un viņš izteica cerību, ka pašvaldība ir gatava šādā veidā rūpēties par vēl kāda speciālista sagatavošanu. Tikai tie ir jāatrod. "Ir jābūt kontaktiem un sakariem, lai tiktu klāt tur, kur ir iespējams runāt ar jaunajiem speciālistiem," viņš saka. "Man šādas, tādas pazīšanās ir, un tāpēc, ja vien man uzticētu, es būtu gatavs strādāt šajā virzienā, lai Liepāja nepaliktu bez ārstiem."

T.Deklaus saka: "Ja vien būtu mācīties gribētāji, nebūtu nekādu problēmu noslēgt līgumu ar pašvaldību par stipendiju, jo ārsti mums ir ļoti vajadzīgi. Tikai šāda pieprasījuma nav." Viņš arī sacīja, ka pašvaldība ir gatava jaunajiem ārstiem palīdzēt risināt ar dzīvokli saistītus un citus jautājumus. "Es esmu ieinteresēts, lai slimnīca pastāvētu, tāpēc varu teikt pavisam droši – pašvaldība ir palīdzējusi mediķiem un palīdzēs arī turpmāk," sarunas nobeigumā saka T.Deklaus.

Centrālā slimnīcā nepieciešamie ārsti – 71
Anesteziologs/Reanimatologs,
ķirurgi,
urologi,
traumatologi – ortopēdi,
terapeiti,
neirologi,
neiroķirurgi,
neonatologi,
patalogs,
dzemdību speciālisti,
nefrologi,
bērnu ķirurgi,
neatliekamās palīdzības ārsti.