Kurzemes Vārds

05:22 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Īpašuma metamorfozas
Kirils Bobrovs

Rietumos daži brīvā tirgus jēdzieni izkristalizējušies gadu desmitu un gadsimtu gaitā. To nevar nenovērtēt, kad mēs sākam salīdzināt mūsu situāciju ar ārzemēs esošo. Mūsu postsociālistiskā nomāktība ar stagnācijas psiholoģiju traucē daudzējādā ziņā. Redakcijai regulāri zvana un raksta lasītāji, izsakot replikas par viena vai otra nama vai zemes gabala nesakoptību, sak, šeit vajadzētu veikt kādus stingrus pasākumus, bet tur – sodīt sētnieku. Visbiežāk mēdz būt, ka vienkārši nav ko sodīt – nama saimnieks palicis nekaunīgs un sētnieku vispār nealgo. Bet zvanītājs uzskata, ka par kārtību atbild viena iestāde vai viena amatpersona. Tā, kā tas bija sociālismā.

Taču šādas problēmas tomēr pakāpeniski tiek nokārtotas. Bet ar mūsu dzīvokļu fondu ir daudz sliktāk. Piemēram, ļoti grūti pārliecināt iedzīvotājus, ka viņiem pašiem jāapsaimnieko nami, kuros viņi dzīvo, jāorganizē ne tikai parastie remontdarbi, bet arī jāsiltina sienas, jāmaina logi, jāierīko siltummezgli. Daudzi par to negrib pat dzirdēt un sapulces neapmeklē. Nekas traģisks pagaidām vēl nav noticis, bet pēc tam, kad gāze kļūs dārgāka, kad paaugstinās apkures tarifus! Vienas vasaras vai pat gada laikā nez vai var pārkārtot veselu pilsētu. Turklāt vēl bez jebkādas finansēšanas no malas. Tādēļ risinājums jāmeklē jau tieši tagad. Un šajā sakarībā nesen pajautāju bankas filiāles "Nord/LB" direktoram Anatolijam Suškovam, kāda ir bankas iestāžu attieksme pret pasākumu kompleksa kreditēšanu, kas virzīti uz enerģijas ekonomiju atsevišķos objektos. Zinām tikai to, ka projekti diviem namiem, kurus vajadzēja realizēt pērn ar vācu kapitāla izmantošanu, netika izpildīti. Mūsu saruna neskāra konkrētas bankas, tur esošos noteikumus vai dzīvojamā fonda objektus. Taču mans sarunas biedrs pacentās tā modelēt situāciju, lai rastos jauna viela pārdomām.

Bankas reklamē savus pakalpojumus dzīvokļu kreditēšanas jomā. Tur ir gan renovācija, gan ķīla, gan viss, kas vajadzīgs. Taču runa ir tikai par privatizēto dzīvokli, un šeit jautājumu nav. Bet, lūk, ar namu viss ir daudz sarežģītāk. Kam pieder nams? Tas, ka tajā pat ir izveidota apsaimniekošanas sabiedrība, vēl maz par ko liecina. Ja nu sabiedrība pēkšņi pārskata īres maksu un nolemj to samazināt, tad var nepietikt līdzekļu, lai norēķinātos ar banku. Un ja nu pēkšņi starp īrniekiem rodas maksātnespējīgie, teiksim, bezdarbnieki? Jāvadās pēc tā, ka bankai nepieciešamas kredīta samaksas garantijas ar visiem paredzētajiem procentiem. Ārkārtīgi maz ticams, ka ar valdes vai kopsapulces balsu vairākumu varētu nodot ķīlā visus dzīvokļus bez izņēmuma. Iespējams, ka kāds jau paredzējis dzīvokli pārdot un pārcelties uz citu vietu. Un viņš balsos pret. Tātad variants jau neder. Iespējams arī, ka kāds savu dzīvokli jau ieķīlājis, tikai to nav afišējis, ko tad? Bet visvienkāršākais un visbiežāk sastopamais gadījums ir tāds, ka kāds no īrniekiem kaut kam nepiekrīt un negrib balsot par, viņam vienmēr patīk būt pret. Tas mēdz būt visagrākajās mūsdienu kolektīvisma tapšanas stadijās, piemēram, jau minēto sabiedrību dibināšanas sapulcēs.

Starp citu, ne viss ir iekrāsots šādos bezcerīgi melnos vai pelēkos toņos. Ir arī dažādi pozitīvi piemēri. Viens otrs taču lepojas ar eiroremontu savā dzīvoklī. Ir pat gadījumi, kad tas tiek darīts speciāli pārdošanai. Šāds dzīvoklis maksā daudz dārgāk nekā standarta. Un, ja šajā namā jau darbojas individuālais siltummezgls, tad vēl labāk – par pārdodamo dzīvokli var prasīt vēl vairāk. Citiem vārdiem sakot, labiekārtojot mūsu namus un dzīvokļus, mēs palielinām sava nekustamā īpašuma vērtību, kļūstam bagātāki. Ja to saprastu visi, būtu daudz vieglāk runāt arī ar bankām. Un, ja pašreiz nav sadarbības modeļa ar tām, tad ar laiku tādu varētu rast. Pieņemsim, ka mēs spriedām daudz skeptiskāk nekā vajadzētu, bet lai tad īrnieku sapulce nolemj, ka virzība uz priekšu sāksies nevis ar globālajiem pasākumiem, bet, pieņemsim, ar pakešu logiem, bet tie, kuriem nepietiek tam līdzekļu, lai ņem kredītus. Tie būs pakāpeniski. Bet pēc tam kaut ko nākamo var paveikt kopējiem spēkiem.

Var iedomāties vēl vienu dzīvojamo namu apsaimniekošanas modeli, kāds pie mums, tiesa gan, vēl nav bijis. Iespējams, kāds atsevišķi stiprs uzņēmums apņemsies pārvaldīt daļu no dzīvojamā fonda vai atsevišķu māju un paņems kredītu namam, vadoties no savas bilances. Nevar izslēgt arī garantijas šādiem kredītiem no Pilsētas domes vai pat pašreizējo namu pārvalžu puses. Ja tās nākotnē stiprāk nostāsies uz savām kājām, arī bankas radīs jaunas pieejas. Šeit rezultātus paredzēt ir viegli – mums jau ir praktiski piemēri ar siltummezgliem.

Kā redzam, daudz kas atkarīgs no tirgus attiecību kopējās attīstības. Drīzumā sāks būvēt modernus dārgus namus, uz kuriem minētās problēmas vispār neattieksies. Turklāt arī dzīves līmenim kaut kad taču vajadzētu celties.