Kurzemes Vārds

06:38 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tavā un manējā Liepājā

Senās godības snauduļojošās liecinieces
Sarmīte Pelcmane

Tagadējā Jēkaba Dubelšteina (agrāk – Marijas) iela no pirmā acu uzmetiena ne ar ko īpašu neatšķiras no daudzām mazajām ieliņām, kas savulaik izveidojušās tuvējās ostas apkārtnē. Tajās tika sabūvētas nelielas dzīvojamās mājas un noliktavas, kas daudz neatšķīrās cita no citas. Vienīgi – J.Dubelšteina iela var lepoties ar vairākām vēsturiskām celtnēm, kas kā sakņupušas māmuļas starp augstajām mūslaiku ēkām un arī veselu baru pussagruvušo, vēl nesen būvēto namu paliekām piešķir ieliņai īpatnēju auru, liecinot, ka senā vēsture var būt stiprāka par jaunajiem laikiem.

Taču, papētot tuvāk šo rajonu, atklājas, ka arī te risinājies ne viens vien spilgts notikums. Šobrīd gan ieliņas snauduļo, taču iespējams, ka arī tām pienāks ziedu laiki. Un kurš gan to necer? Vēl jo vairāk tāpēc, ka izdevīgā vieta pie paša centra, turklāt vairāki izcili vēstures pieminekļi rada tām labus priekšnoteikumus iekļauties pilsētas dzīvē ar visu sparu un kļūt par nozīmīgu tās sastāvdaļu, ko tās noteikti ir pelnījušas.

Iz pirmsākumiem

Viena no hipotēzēm vēsta, ka par senās Pērkones atteku – Līvas upi – liecinājuši vēl 19.gadsimtā saglabājušies divi lieli dīķi. Viens no tiem, saukts par Balasta dīķi, atradies tagadējās 1.vidusskolas vietā. Liepājas plānojums joprojām glabā šo tālo notikumu pēdas, kaut arī Balasta dīķis, kas bija palicis pāri no senās ostas, jau sen aizbērts, tomēr ieliņas aptver šo rajonu, saglabājot kādreizējo ostas konfigurāciju. Kopumā tas viss līdz 18.gadsimta vidum veidoja Liepājas saimnieciskās dzīves centru. No muitnīcas uz visām pusēm starveidīgi sazarojās galvenās ielas, toreiz gan tie bija tikai ceļi. Arī nosaukumu tiem toreiz vēl nebija (tagadējās J.Dubelšteina, Pasta, Graudu u.c. ielas, kas satek šajā sen vairs neesošajā centrā). Iespējams, nosaukums Dīķa ielai, kas atzarojas no J.Dubelšteina ielas, arī saistīts ar kādreizējo netālo dīķi.

Bet tāds īsts sākums toreizējai Marijas (tagad – J.Dubelšteina), Dīķa, Juliānes (tagad – F.Brīvzemnieka) un citām tā rajona ieliņām meklējams laikos, kad līdz ar piektās ostas izveidošanos pilsētas saimnieciskā dzīve aktivizējās ap šo jauno saimniecisko centru un ap ostu izauga gluži jauni namu kvartāli, tomēr saglabājot seno izvietojumu. Starp tagadējām Radio, Pasta, Graudu ielām un ostmalu pacēlās nami, kuri, kā to var redzēt 19.gadsimta otrās puses fotogrāfijās, šķita cits citam ļoti līdzīgi. Visiem stāvie divslīpju jumti, mūra vai pildrežģu zelmiņi, pat grūti atšķirt dzīvojamās mājas no noliktavām. Arī J.Dubelšteina ielā saglabājušies dzīvojamie nami piešķīra pilsētai to neatkārtojamo noskaņu, kas Liepāju dara tik savdabīgu citu pilsētu starpā.

Klusumā un mierā

Kaut arī strauji izveidojies, šis jaunais kvartāls tomēr nedzīvoja tik rosīgu dzīvi, kā rajons tieši blakus ostai. Ja pa Graudu ielu notika rosīga kustība, pajūgiem vedot kravas uz ostu un no tās, tad blakus mazās ieliņas bija samērā klusas. Te gan atradās pa kādai nelielai noliktavai, taču lielākoties dzīvoja ar ostas darbiem saistīti ļaudis un darbojās mazas darbnīciņas viņu apkalpošanai. Ja paskatāmies 19.gadsimta telefongrāmatā, galvenokārt redzam privātmāju adreses un īpašnieku uzvārdus – Jekste, Rabinovičs, tad vēl Fišera maiznīca un tamlīdzīgi.

Kvartālā mita cilvēki, ko varētu arī saukt par vidusslāni, jo viņiem bija darbs, taču ar īpašu greznību te neizcēlās. Dzīve ritēja mierīgi, visa pakļauta ostas darbiem. Vakaros mājup no saspringtā darba atgriezās nogurušie strādnieki, sievas gaidīja ar maltīti, pa ieliņu pludoja ceptu zivju smarža, jo kas tad vēl ceļams galdā jūras vilkiem? Trokšņaināki krogi ar meitām atradās tuvāk ostai, Jūras ielā arī īstenas meitu mājas: kas gribēja iztrakoties, paspēja to pa ceļam uz mājām, un tas nekas, ja dažkārt šis ceļš ieilga līdz rītam. Kam negadās.

Vecajam jūras vilkam par godu

Ja senie jūras vilki varētu ielūkoties šodienā, viņi droši vien apskaustu tagadējos amata brāļus, jo nu J.Dubelšteina ielā ir restorāns "Vecais kapteinis", kura interjers veiksmīgi atgādina senu burinieku. Iespaidu pastiprina starp stāviem iekarinātais vecā burinieka modelis. Vietām restaurēti 1773.gada būves elementi – atklāti pavardi, nišas, velves. Pagrabstāvā sienas grezno liels akvārijs, interjerā dabiski iekļaujas dzirnakmeņi un pat ēvelbeņķis ar visiem darbarīkiem.

Jā, savas vēsturiskās auras dēļ "Vecais kapteinis" šķiet īstā vieta, kur sēdēt, baudīt jūras veltes, malku vīna un gremdēties pārdomās, kā dzīve šeit ritējusi pirms gadsimtiem. Kad uzpūš stiprāka vēja brāzma, šķiet, ka noklaudz ārdurvis un tūlīt ienāks kāds veclaiku jūras vilks ar vējā aprautu seju, atzvelsies krēslā, izvilks pīpi un pasūtīs glāzi ruma. Vecie jūras vagotāji gan esot bijusi visai jautra tauta, ne nu viņi tik klusiņām sēdētu, varbūt tikai brīžos, kad pieminētu kādu savu biedru, kura dzīvību paņēmusi jūra. Bet visbiežāk gan drīz vien pēc nelielas iestiprināšanās atskanēja braša ziņģe. Šobrīd gan izskatās, ka "Vecajā kapteinī" tādas orģijas nenotiek – restorāns padārgs, publika smalka, veco kapteiņu izdarībām tikai piemērots interjers un nosaukums.

Jā, Liepājas senā apbūve ir vēstures noslēpumu pilna. Ēka, kurā iemājojis "Vecais kapteinis", ir iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Un nav vienīgā, kas šajā apkārtnē elpo ar gadsimtu dvašu.

Kaut vai māja Dīķa ielā 7, kas atrodas tieši pa diagonāli pretī "Vecajam kapteinim". 1797.gadā tā piederējusi namdaru meistaram Johanam Mitelmanim, tāpēc nav domājams, ka ēku celt viņš būtu uzticējis kādam citam. Var tikai iztēloties, kā namdaris cītīgi klaudzināja darbarīkus, rūpīgi ceļot savu ģimenes ligzdiņu. Kā viņam veicās dzīvē, vai darbs bija svētīgs? Laikam jau gan, jo ēka viena no retajām saglabājusies līdz pat mūsdienām. Taču kā meistaram pašam veidojies liktenis, to mēs vairs neuzzināsim.

Mākslinieks un viņa māja

Tikpat noslēpumaina un vērtīga sava laika lieciniece ir ēka J.Dubelšteina un F.Brīvzemnieka ielas stūrī. Mazais glītais namiņš F.Brīvzemnieka ielā 26, kas celts no holandiešu klinkeriem maizniekmeistaram Johanam Klūgem 1787.gadā, arī pieder pie tā paša vecā namu tipa. Joprojām trīs uzvārda burti un gadskaitlis metāla kalumā redzami zelmenī.

Māja ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, kuru savām rokām restaurējis mākslinieks Miķelis Golts un iekārtojis tur gleznu galeriju. Senā no jauna atdzimusī celtne ir visas ielas lepnums, un ne tikai. Tagad jau māksliniekam ir vairāk nekā 80 gadu, bet joprojām viņš ir tikpat darbīgs kā vienmēr.

Pati māja ir kā Miķeļa Golta darbu muzejs, kurā viņa gleznas, rūpīgi atlasītas un sakārtotas pie istabu sienām, uzskatāmi stāsta par mākslinieka radoši bagāto mūžu.
Miķelis Golts saka: tāpēc, ka abi ir tik cienījamā vecumā, viņi ar māju viens otru labi saprotot.

Daudzi liepājnieki un pilsētas viesi – lielākoties mākslinieki, aktieri, mūziķi, rakstnieki un dzejnieki – šo namu pazīst gan pēc kokā grebtā ārdurvju uzraksta "Pie Miķeļa", gan oriģinālā pagrabiņa, kur senatnīgi romantiskā gaisotnē ciemojušies un kādu notikumu atzīmējuši daudzi Liepājā un Latvijā pazīstami cilvēki. Pie Miķeļa Golta viesojušies un ar viņa gleznu kolekcijām iepazinušies arī ārzemju viesi, tostarp diplomātiskā korpusa pārstāvji. To apliecina ieraksti biezu biezās viesu grāmatās.

Māja mākslinieka īpašumā nonāca astoņdesmito gadu otrajā pusē pussabrukusi, cauru iekritušu jumtu, sapuvušiem logiem, izburbējušiem pamatiem, bet tās vienā pusē vēl bija pāris tikpat nolaistu dzīvoklīšu. Ar nolūku iespēju robežās saglabāt Liepājas veco apbūvi toreizējais pilsētas galvenais arhitekts Uldis Pīlēns nāca ar iniciatīvu šādas, kā tās tolaik dēvēja, avārijas ēkas par visai simbolisku cenu pārdot cilvēkiem, kuri ir gatavi tās pamazām sakopt un atjaunot.
Miķelis Golts ēku pakāpeniski atjaunoja, izmantojot tikai senus materiālus, ko savāca no nojaucamajām mājām.

Daudzus gadus ņemot nost no sienām, grīdas un griestiem gadsimtos krāto kultūrslāni, Miķelis Golts atradis visādas vērtīgas vēstures liecības. Bet, kad viņš meklēja sienā vietu, kur iebūvēt durvis, kas vestu uz mājas otro pusi, mākslinieks zem slāņu slāņiem līmēto un krāsoto tapešu kārtas negaidot uzgāja durvis visā savā dabiskajā oriģinalitātē ar mazu skatāmcaurumiņu.

Miķelis Golts un viņa kundze Ināra vienmēr laipni un viesmīlīgi uzņem ciemiņus un ar nepacietību gaida vasaru, kad varēs rosīties pa āru, kur tikpat oriģināli sakārtotajā pagalmā ierīkota gan vasaras izstāžu zālīte, gan iekoptas puķu dobes un izloloti ziedoši košumkrūmi.

Ar kaujas saucieniem uz lūpām…

Mainījās gadsimti, pienāca padomju laiki, un miermīlīgajai Marijas ieliņai, tāpat kā daudzām, tika nomainīts nosaukums – to nosauca kvēlā 1905.gada cīnītāja Jēkaba Dubelšteina vārdā. Jāteic gan, ka jaunais sparīgais nosaukums nelika pašai ielai kļūt aktīvākai, tā joprojām snauduļoja, tāpat kā vēl šobaltdien. Bet kāpēc gan Marijas ielai bija jākļūst par cīnītāja ielu? Kā atrodam enciklopēdijās, Dubelšteins strādājis tuvējā pastā un pa šo ielu droši vien bieži mērojis ceļu uz darbu, prātodams dumpīgās domas. Kā viņu raksturojuši laikabiedri: "Viņš kā spožs meteors parādījās pasta ierēdņa čaulā ar zilām uzšuvēm un spīdīgām pogām." Viņš veicis aktīvu revolucionāru darbību, rīkojis demonstrācijas un streikus, veicis uzbrukumu slepenpolicijai Rīgā, un pat kopā ar krievu un somu biedriem Helsingforsā piedalījies lielā kaujas operācijā, uzbrūkot Krievijas valsts bankas nodaļai. 1907.gadā nošauts.

Acīmredzot J.Dubelšteina nopelnus novērtējušas arī mūslaiku amatpersonas, jo pēc LR neatkarības atjaunošanas, kad daudzām ielām atdeva vecos nosaukumus, Marijas iela tomēr to neatguva, tā arī līdz šim paliekot par 1905.gada revolucionāra vārda nesēju.

Runā, ka ielai ir vēl kāda saistība ar karošanu, gan vienā, gan otrā tās galā esot bunkuri – daļa aizbirusi, daļa saglabājusies.

Vētru un dziņu krastā

Nav jau tā, ka mazajās ieliņās valdītu pilnīgs klusums, tas būtu pārspīlēti apgalvots. Aiziet trokšņaina tūristu grupa pie Miķeļa, kāds svinētāju pulciņš dodas uz "Veco kapteini", šur tur atskan pa skaļākam vārdam, dalot vecos īpašumus, vārgi noklaudz būvinstrumenti, mēģinot uzsliet pa kādai privātmājai, dažas ir arī izdevušās varen glītas, taču skaļāk gan noskan krītošu ķieģeļu būkšķi no vairākām brūkošām ēkām un žēli čīkst laika zobam padevušies žogi.

Īpašniekus atguvis zaļais, lielais nams J.Dubelšteina ielas sākumā, kādreiz tas piederēja Stengrēvicu dzimtai, ko 1941.gadā izsūtīja uz Sibīriju. Tagad viens no dzimtas turpinātājiem ir pazīstamais pianists Helvijs Stengrēvics.

Šobrīd mazo ieliņu ikdienas ritējumā it kā nekā īpaša, bet kādreiz tepat vien bija vieta, kur ar devīzi "Vētru un dziņu krastā" apkārtni dimdināja radoši ļaudis. Kurš gan nezina, kur Liepājā savulaik atradās radošās inteliģences, brīvmākslinieku, sportistu, žurnālistu, rakstnieku un visādu citu dīvainu putnu pulcēšanās vieta "Vāgūzis", kur domubiedrus ar vērienu uzņēma fotoģēnijs Uldis Briedis. Tad, lūk, F.Brīvzemnieka un Jūras ielas stūrī ne mazāk sparīgi darbojās konkurējošā izklaides firma "Hābera foto", ko var uzskatīt arī par vāgūzistu idejisko priekšteci. Par konkurējošām tā īsti šīs vietas nevarēja saukt, jo gan vienā, gan otrā apgrozījās lielākoties tā pati publika. Atšķirība tikai tā, ka šo darbnīcu saimniekiem nebija tik stipri nervi kā "Vāgūža" balstam Briedim, dažkārt mākslinieki Pēteris Lieģis un Alberts Betužis pat jutušies visai nelaimīgi, kad vietā, kur cerēja klusībā pastrādāt, enerģijas pilns iebrāzās kārtējais pulciņš. Bet, kad nu nostādīti fakta priekšā, kur tad vairs liksies, un atkal līdz rītam tika filozofēts par dzīves jēgu, diskutēts par nopietno, plēsti joki, rībēja smiekli un dziesmas. "Mazā kaija" nenogurusi lidoja līdz rītam…

Diezin vai tādu kņadu apkārtnes klusās ieliņas jebkad bija piedzīvojušas, un žēl, ka neviens nesaņemas atkal atjaunot šo tradīciju un patraucēt šās puses miegainumu, jo galu galā nevar taču būt, ka liepājnieku radošais gars būtu izsīcis! Kādu dzīvesprieka dzirksti un izaugsmi gaida arī mūsu apskatītais rajons.